Kādas izjūtas bija toreiz, un kādas tās ir tagad Latvijas Augstākās padomes deputātiem, kuri pirms 30 gadiem 1990. gada 4. maijā balsoja par valsts neatkarības atjaunošanu? Ārkārtējās situācijas dēļ nevarējām, kā bijām iecerējuši, pulcināt tautas pārstāvjus uz sarunu redakcijā. Jautājām katram atsevišķi.

Uzticības spēks

1990. gada pavasarī Jānis Lagzdiņš bija advokāts, Latvijas Tautas frontes (LTF) Domes valdes loceklis. Viņam šis laiks ir atmiņā ar nepārtrauktu iesaistīšanos politiskās norisēs Liepājā un Rīgā. J. Lagzdiņš: “Diendienā jutu atbalstu no visiem latviešiem, milzīgu enerģiju, pārliecību, spēku darboties deva cilvēku uzticība. Cilvēki ticēja cits citam un tam, ko darām kopā, cerēja, ka Latviju izveidosim labāku nekā iepriekš.

Ar visu savu būtību nojautu, ka tas, ko esam izdarījuši, ir mazs, simbolisks darbs, taču politiski un vēsturiski ļoti nozīmīgs, ka esam nobalsojuši, pateicoties tiem cilvēkiem, kas blakus Augstākajai padomei (AP) gavilēja, kas par mums bija balsojuši, uzticējušies, un pateicoties vienotībai, kāda tolaik valdīja Latvijā. Būt politiķim bija viegli, it īpaši līdz 4. maijam. Sabiedrības uzticēšanās deva fantastisku spēku.

Pēc balsojuma man bija smaguma sajūta, ka tagad mēs, kas nobalsojām, esam atbildīgi par Latvijas nākotni. Kolēģi pēc balsošanas gāja ārā smaidīgi, rādot uzvaras žestus, bet man bija sajūta, ka esmu izvēlējies ārkārtīgi ilgu un smagu darbu, ka tas ir tikai sākums. Jutos nenormāli noguris. Tā bija.”

Egils Einārs Jurševics pirms ievēlēšanas parlamentā bija Priekules slimnīcas Bērnu nodaļas vadītājs. Viņš atceras: “Tādu milzīgu emociju kā toreiz laikam mūžā vairs nebūs. Visa tauta dzīvoja mums līdzi. Tas bija tik liels atbalsts – pasaules mēroga! Protams, bija bažas, kā viss tālāk turpināsies. Man šķiet, ka viss bija izdarīts pareizi, jo, lai gan, neatkarību atgūstot, bija arī upuri, tomēr diezgan mierīgi tas viss norisinājās. Nemaz nevarēju citādāk balsot! Mani tāpēc ievēlēja, ka manā LTF vēlēšanu programmā tas bija rakstīts.”

Agrāk rīdzinieka, tagad liepājnieka, ārsta Ivara Krastiņa izjūtas ir līdzīgas kā toreiz, tā šopavasar: “Prieks, apmierinājums un apziņa, ka vēl ļoti tāls ceļš ejams, daudz darba jāpaveic. 1990. gadā bija vairāk prieka, vairāk pozitīva emocionālā uzviļņojuma par to, ka pēc 50 okupācijas gadiem beidzot varējām droši veidot brīvu Latviju.”

Komponists Imants Kalniņš toreiz bija rīdzinieks, tagad ir liepājnieks. Viņš stāsta: “Izjūtas bija vienādas visiem tajā laikā, kad parādījās iespēja, reāla cerība atgūt mūsu valstisko neatkarību, kad visi cilvēki, visa Latvija dzīvoja milzīgā emocionālā pacēlumā, “Baltijas ceļā”, ar Tautas fronti, kad cilvēki aptvēra un sajuta, ka varbūt patiešām ir iespēja atgūt neatkarību. Ar šo sajūtu toreiz dzīvoja visi, un mēs kopā ar viņiem. Tur bija tikai viena izvēle – nobalsot par neatkarību.”

Dienu pirms neatkarības deklarācijas pasludināšanas deputāti devās uz Brāļu kapiem nolikt ziedus pie Mātes Latvijas pieminekļa. “Tur man pienāca klāt kāda radio korespondente un prasīja, ko es jūtu. Es neko nevarēju pateikt, tāpēc ka man bira asaras. Lūk, tāda līmeņa pārdzīvojumi tie bija,” atceras vēsturnieks Arnolds Bērzs, pirms ievēlēšanas – pasniedzējs Viļa Lāča Liepājas Pedagoģiskajā institūtā. Sarunājamies viņa 80. dzimšanas dienas rītā. “4. maijā liepājnieki bija uz Rīgu atbraukuši, stāvēja uz ielas pie toreizējā Augstākās padomes nama. Mēs visi apkampāmies un skūpstījāmies. Pēc sēdes, kurā pieņēma neatkarības deklarāciju, bija mītiņš Daugavmalā. Tas bija neizsakāmi augsts pacēluma vilnis. Tālāk bija, kā rakstīju dienasgrāmatā, plēšanās – likumdošanā par katra teikuma redakciju, par katru vārdu, komatu bija cīņa. No Interfrontes deputātiem nāca milzīgi bezkaunīga pretestība un demagoģija.”

Valdim Biķim, pirms ievēlēšanas galvenajam inženierim Aizputes atslēgu ražotnē, nebija pārliecības, ka neatkarību atgūsim bez lieliem upuriem. “Pēc pusotra gada puča laikā likās, ka varbūt viss ir beidzies. Pučs atgādināja – viss kas var notikt, un varēja arī būt upuri.” 1990. gada pavasari viņš atminas kā interesantu, saspringtu un skaistu laiku: “Lielu problēmu savākt balsis nebija. 4. maijs – tas likās mazliet nereāli. Kā tāds jauks sapnis, no kura bail pamosties. Kaut kas tāds tas bija.”

Ar lietuviešu padomiem

Linards Muciņš 1990. gadā bija Liepājas advokāts. Neilgi pirms Latvijas PSR AP vēlēšanām notika PSRS tautas deputātu vēlēšanas un Liepājas pilsētas Tautas deputātu padomes vēlēšanas – Tautas frontei tajās bija darba pilnas rokas. Savukārt lai kādu izvirzītu par Latvijas PSR AP deputāta kandidātu, vispirms bija jāpanāk, ka šo kandidātu izvirza darba kolektīvos. Konkurenci veidoja sāncenši no Komunistiskās partijas un Interfrontes. Šādā veidā bija jāsavāc 500 balsis, un tikai tad varēja kļūt par AP deputāta kandidātu. L. Muciņa startam balsis deva Liepājas Pedagoģiskais institūts, Liepājas teātris, vēl kādi citi kolektīvi. “Darba kolektīvos, man šķiet, vairāk nekā pusei darbinieku bija jāpiedalās šajās izvirzīšanas sapulcēs, un, ja uzvari, tās balsis tev ieskaita. Ja zaudē, tad tās balsis tev līdzi nenāk. Vajadzēja pacīnīties,” atceras L. Muciņš.

Latvijā AP vēlēšanas notika 18. martā, bet jau 11. martā Lietuva bija pasludinājusi neatkarību. L. Muciņš: “Klausījos Lietuvas radio, otrā programma bija krieviski. Tas bija ļoti emocionāli. Kad mani ievēlēja, tūlīt saposos un aizbraucu uz Viļņu, nodzīvoju tur ilgāk par nedēļu, pētīju, kā viņu parlaments darbojas, kā lietuvieši balsoja par neatkarību: atklāti, ar vēlēšanu zīmēm, katrs to zīmi parakstīja, nebija roku pacelšanas. Atvedu no Lietuvas visvisādas idejas. Latvijā balsošana 4. maijā notika tā, kā ieteicu, pēc Lietuvas  metodes. Tāpēc katram ir saglabājies biļetens, kurā esam atzīmējuši – par, pret vai atturas, esam to parakstījuši. Tie ir interesanti vēstures dokumenti. Iepriekš nebiju bijis nevienā parlamentā. Rīkojot rokfestivālus, “Liepājas dzintaru” un citus, bieži braucu uz Lietuvu, atlasīju grupas, kas pēc tam Liepājā uzstājās. Lietuvā tiku labi uzņemts, man visu izrādīja. Lietuvieši paskaidroja, ka bez kompjūteriem nevar neko ātri izgrozīt. Toreiz datori bija brīnums, Vilnis Vikmanis ar Tautas frontes datoriem, nezinu, kur tādi bija dabūti, atnāca uz AP.

Biju Balsu skaitīšanas komisijā, tāpēc rezultātu redzēju ātrāk par pārējiem. Tā kā biju organizatoriskā darbā, emocijas man tajās dienās nekādas īpašās nebija – tur tas jāapstiprina, vēl tas un šis. Bailes? Nē. Tiktāl nedomājām. Es vismaz ne. Pieņemsim, nodeklarēsim, tad jau skatīsimies! Valstī taču vēl bija (PSRS) armija, čeka (PSRS Valsts drošības komiteja) darbojās. Neatkarības atjaunošanas deklarāciju vairāk uzskatījām par loģisku mūsu ievēlēšanas noslēgumu.” L. Muciņš bija strādājis LTF Reabilitācijas komisijā, parlamentā turpināja iesākto. “Jau 1990. gada 8. augustā biju izdabūjis cauri “Reabilitācijas likumu”.”

“Bijām sacerējušies”

E. Jurševics tagad ir valdes priekšsēdētāja padomnieks farmācijas uzņēmumā “Grindekss”, ir sabiedriski aktīvs, vada Latvijas Patentbrīvo medikamentu asociāciju. Viņš vērtē: “Toreiz, 1990. gadā, bijām sacerējušies, ka pēc 15–20 gadiem būsim vismaz Somijas līmenī. Diemžēl velkamies kaut kur astītē. Dzīves līmenis ir cēlies, tomēr salīdzinājumā kaut vai ar vidējo Eiropas līmeni vēl tālu atpaliekam, esam arī aiz Igaunijas un Lietuvas. Igauņi pieņēma radikālus lēmumus veselības aizsardzībā jau 90. gados: ieviesa apdrošināšanu, samazināja slimnīcu skaitu. Mums veselības budžets joprojām ir ļoti mazs. Mūsu asociācija nesen iesniedza atklātu vēstuli valdībai, Saeimai un Veselības ministrijai, aicinot izdalīt 86 miljonus eiro iedzīvotāju atbalstam kompensējamo zāļu iegādei, jo šajā ziņā esam pēdējā vietā Eiropā. Tādu summu ministrija bija plānojusi šim mērķim 2020. gadā. Piedalījos Saeimas komisijas sēdē, tur tas tika sadzirdēts. Protams, tas nenotiks šogad, bet tas lielā mērā atrisinātu problēmas ar zāļu iegādi. Trešā daļa iedzīvotāju nevar iegādāties ārstu izrakstītos medikamentus.

Šis pavasaris ir īpašs. Mums “Grindeksā” viss notiek, medikamentu pieprasījumā ir zināma ažiotāža, patēriņš martā pret februāri Latvijas tirgū bija pieaudzis par 40 procentiem. Bet par Covid-19 ir vairāk nezināmo nekā atbilžu. Daudziem Latvijā ir ļoti grūti, bijušas mazas algas, pabalsti tad ir mazi, citiem to vispār nav. Novēlu saviem bijušajiem vēlētājiem un jūsu lasītājiem veselību, uzmanīties un nesaslimt ar šo nelaimīgo slimību. Viss kas vēl var būt. Pagaidām nezinām, kā tas turpināsies.”

“Ir liels prieks par tiem 30 gadiem, bet vēl ļoti daudz kas jāizdara. Izjūtu kokteilis ir tāds pats, tikai tā sastāvdaļas ir sajaukušās dažādās proporcijās,” vērtē I. Krastiņš. “Mums nav izdevies viest cilvēkos uzticību savai valstij. Joprojām ir mode to lamāt. Pašvaldība slikta, mērs iet baznīcā, mēs nekur nevaram, viņš var! Necienām sevi. Lāgā necienām arī Latviju, lai gan vārdos to ļoti mīlam. Jaunie cilvēki nezina vēsturi, bet cilvēkam, kurš nezina savas saknes, ir grūti ar patriotismu un ar savas valsts cienīšanu. Visa tā pasākuma jēga ir radīt stabilu, patstāvīgu cilvēku, kurš ciena sevi, savu valsti un valsts institūcijas. Bet prieks par Latviju ir pašsaprotams – mums ir sava valsts! Nedzīvojam ne impērijā, ne Trešajā reihā, ne PSRS. Esam Latvijā, pamanījāmies iesprukt ar pēdējo vagonu Eiropas Savienībā un NATO, tas mums vismaz nedaudz sniedz drošību.”

Čeka un tualetes papīrs

Par tagadējām izjūtām I. Kalniņš ir mazrunīgs: “Es negribētu neko komentēt, tas nozīmētu iet iekšā visā tajā politiskajā procesā, kas šodien notiek. Tas ir pārāk nepatīkami. Cilvēkiem nepārtraukti tiek melots uz katra stūra. Man šķiet, nevienam Latvijā pašlaik nav labas sajūtas. Būtībā – diena pret nakti. Toreiz un šoreiz. Tiešām, gaisma un tumsa. Bet es neesmu bēdīgs, pēc dabas esmu priecīga radība. Es saglabāju aukstu, vēsu prātu, bet tas nenozīmē, ka nepārdzīvoju to, ka par daudz ko mums melo.”

Arī L. Muciņš ir pensionārs, bet vēl aizvien Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzējs un advokāts. Viņam par Latviju ir pozitīvas izjūtas. “Brīžiem satrauc politiķu primitīvisms, juristu neizglītotība. Bet tomēr parlaments 2018. gada beigās nobalsoja, ka Latvijas PSR VDK kartotēka ir jāpublicē. Tas bija ļoti svarīgi. Čekas aģenti un ar viņiem saistītie cilvēki cīnījās tam pretī. Mums bija ļoti svarīgi atbrīvoties no tās nastas. Un tagad, lai kā nepatīk valdība, lēmumus par kroņa vīrusu tā pieņēma ļoti sabalansēti, brīnumaini maz saslimstam. Ekonomikā, protams, ir visādi tur OIK, ko vajadzēja atcelt. Bet paņemam statistiku un salīdzinām, kādi bija ienākumi pirms 20 gadiem, es pat nerunāju par 30 gadiem. Un kādi ir tagad? Pieaugums taču ir! Vai kādam gribas pasēdēt čekas pagrabā vai varbūt netikt uz ārzemēm, kā Padomju Savienībā? Tad lai brauc uz Ziemeļkoreju!” Un vēl L. Muciņš aicina 4. maijā atcerēties citu liepājnieku devumu Latvijas neatkarības atgūšanā: grupu “Helsinki 86”, liepājniekus Linardu Grantiņu, Raimondu Bitenieku, Mārtiņu Barisu, tos, kuri “izvirzīja šo ideju, sāka kustību”. Viņš aicina atcerēties, ka arī 1903. gadā Šveicē Latvijas neatkarības ideju pirmie izvirzīja tieši liepājnieki Miķelis Valters, Emīls Skubiķis un Ernests Rolavs. “To vajag atgādināt!”

Vēsturnieks A. Bērzs tagadējās izjūtas uzskaita šādi: “Pateikšu pa pusei joka pēc – uzskaitīšu rezultātus. Pirmais. Radās papīra dvieļi, tualetes papīrs un pamperi – lietas, kuras nepazina. Avīzi lietoja. Otrais. Sabiedriskās ēdināšanas revolūcija. Līdz tam bija trīs maizes kotlešu paveidi: kotlete, bifšteks un šnicele. Trešais. Kantortehnoloģijā tolaik augstākais sasniegums bija atsevišķās vietās elektriskas rakstāmmašīnas. Telefonu es dzīvoklī pirmo reizi dabūju Rīgā 1990. gadā. Kad vajadzēja no Liepājas uz Rīgu piezvanīt, gāja uz pastu, pieteica sarunu uz nākamo dienu, izsauca uz pastu pretī otru personu, lai tad varētu no pasta būdiņām viens ar otru sarunāties. Kas tagad datorizācijā un sakaru tehnoloģijās notiek, nav jāsaka. Ceturtais – sabiedrības automobilizācija. Vecāki ļaudis atcerēsies desmit gadu stāvēšanu rindā pēc zaporožeca. Piektais. Deficīta likvidācija. Neko nevarēja dabūt. Ja veikalos ko izmeta, tad to ātri izķēra. Sortimenta pārtikas veikalā nekāda. Sestais. Tādu lauksaimniecības modernizācijas līmeni, kāds ir tagad, toreiz nevarēja pat iedomāties. Septītais. Celtniecības tehnoloģiju pārveide. Krievu laikā bija apzīmējums – dolgostroj (ilgbūve). Būvēja gadiem, kamēr kaut ko uzbūvēja. Astotais. Brīva kustība. Ārpus dzelzs priekškara tikām pēc neatkarības atgūšanas. Devītais. Latviešu valoda ir zināmā mērā nostiprināta. Runājam latviski, arī citi sāk runāt latviski. Desmitais. Tā ir manas domāšanas un runāšanas brīvība. Ar šiem desmit punktiem izjūtu, kas Latvijā ir absolūti pārveidots, panākts, izcīnīts un ieviests.

Valdis Biķis tagad ir seniors un “uz pierunāšanu” akciju sabiedrībā “Kurzemes atslēgas” padomes loceklis. “Šopavasar ir neziņa valstī un  pasaulē, neliels satraukums. Bet noskaņojums man ir jauks. Ir pavasaris. Un 30 gadi Latvijā ir nodzīvoti! Viss nav gājis, kā gribētos, bet visumā ir labi. Esmu optimists. Un man trešais mazbērniņš radies. Puisītis! Tā ka grēks būtu sūdzēties. Cilvēki spēj būt laimīgi pat kara laikā. Jo mums labāk iet, jo mēs aizmirstam, kā bija, kad tā nebija. Pie labā vienkārši pierod.”

Krīzē atgriežas uzticība

“Mums pietrūkst tā, kas bija toreiz – uzticēšanās ne tik vien varai, bet arī ārstam, autoservisa mehāniķim, ierēdnim,” nožēlo J. Lagzdiņš, bet atzīst, “Covid-19 krīze to labo. Tas, kas notiek pašlaik, epidēmijas laikā, ar skaitļiem apliecina, ka Latvija salīdzinājumā ar citām valstīm nebūt nav sliktākā. Mums nevajag kaunēties par savu valsti. Bieži vien sevi ar citiem salīdzinām, kad atpaliekam kādā jomā, bet klusējam, kad esam labākie. Šobrīd katru dienu parādās, ka mēs esam labākie, jo mums ir maz ar Covid-19 saslimušo un mirušo.”

Viņam parlaments kopš 1990. gada maija bija darbavieta 20 gadus un četrus mēnešus. Tagad pensijā raksta atmiņas. Pieredzējušais politiķis uzskata: “Latvijas un mūsu iedzīvotāju sasniegumi vai kļūdas nav mērāmi ar vienu universālu mērauklu.

Esam labi kopuši savu latviskumu, kultūru, mākslu. Esam izveidojuši brīvu, demokrātisku valsti, kurā katrs var darīt to, par ko okupācijas laikā nevarējām pat sapņot. Jauniem, veseliem, enerģiskiem cilvēkiem ir lieliskas iespējas kļūt turīgiem, jāuzņemas tikai atbildība.

Biju pārliecināts, ka būsim saimnieciskāki. Piedzīvojot lielisko 4. maija vienotību, biju pārliecināts, ka mēs caur gaišākām brillēm skatīsimies uz dzīvi, uz Latviju, cits uz citu. Gaidīju, ka ģimenēs būs vairāk bērnu, jo mans lozungs bija – veicināt demokrātiju un lai latvieši dzīvo savā zemē. Globalizācija, tehnoloģiju attīstība, darbs un mācības ārzemēs ir neizbēgami procesi. Bet manas izjūtas tagad ir ļoti labas, jo pašreizējā krīze apliecina, ka Latvija ir veiksmīga valsts.”

Visnegribīgāk telefonu rokās paņēma Juris Aizezers, kurš arī vārdos skopākais. Toreiz Liepājas rajona Tautas deputātu padomes izpildkomitejas priekšsēdētājs, tagad uzņēmējs, kurš saimnieko tajā pašā izpildkomitejas namā, teic: “Joprojām esmu Latvijas Republikas pilsonis. Visos laikos izjūtas ir bijušas tikai tās labākās. Gan toreiz, gan tagad.”

Uzziņai

1990. gada 4. maijā

• Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Augstākā padome (LPSR AP) pieņēma Deklarāciju par Latvijas Republikas (LR) neatkarības atjaunošanu.
• Līdz ar to tika atjaunota LR Satversmes sapulces 1922. gada 15. februārī pieņemtās Satversmes darbība. Noteica, ka valsts oficiālais nosaukums ir Latvijas Republika, saīsināti – Latvija, un tā ir neatkarīga, demokrātiska republika; vara pieder Latvijas tautai; valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale; Saeimu ievēlē vispārīgās vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās.
• Noteica pārejas periodu Latvijas valsts varas atjaunošanai de facto līdz Saeimas sasaukšanai.
• LPSR AP bija 201 deputāts. Par Latvijas neatkarības atjaunošanu balsoja 138. Viņu vidū bija arī liepājnieki, vēlākais pilsētas domes priekšsēdētājs Teodors Eniņš un jūrnieks, kapteinis Vladimirs Einiņš, kuru, lai viņš varētu nobalsot, uz 4. maija sēdi atveda dienu pēc apendicīta operācijas. T. Eniņš un V. Einiņš ir miruši.