1941. gada 13. jūnijā Aizputes ģimnāzija gatavojās lielajam izlaiduma koncertam. Atnākušie zēni stāstīja, ka bijušajā policijas un apriņķa tiesas ēkā sapulcējušies ļoti daudz karavīru zilās cepurēs, braucot smagās mašīnas un vērojama neparasta rosība.

Bija jau tuvu pusnaktij, tāpēc Rasma ar klasesbiedriem pēc mēģinājuma nolēma iet mājās cauri Misiņkalnam un pāri Kuršinska tiltam, lai nebūtu jāsatiekas ar karavīriem.

Vienos naktī Rasmas vecāku dzīvoklī Boju ielā 28 kliegdami ielauzās krievu karavīri un pavēlēja 20 minūšu laikā sapakoties un doties uz smago mašīnu. Starp karavīriem bija arī 15 gadus vecās Rasmas klasesbiedrenes tēvs Ģirts Jansons, tajā laikā Aizputes pagaidu izpildu komitejas priekšsēdētājs. Kāpēc jāpakojas? Uz kurieni vedīs? Tas netika paskaidrots. Tā sākās Aizputes bijušā policijas priekšnieka Stabulnieka, viņa sievas un divu pusaugu meitu ciešanu ceļš uz Diksonu pie Jeņisejas aiz polārā loka, kas ilga piecpadsmit gadu garumā.

Lai iedzīvotāju deportācija noritētu sekmīgi, PSRS represīvie orgāni iepriekš veica rūpīgu un absolūti slepenu sagatavošanos. 1941. gada 21. janvārī Serovs, PSRS VDK (Valsts drošības komiteja) komisāra vietnieks, izdeva instrukciju par kārtību, kādā veicama operācija pretpadomju elementu izsūtīšanai no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas. Deportējamo personu sarakstus sastādīja un iesniedza valsts drošības orgāniem vietējo partijas organizāciju partorgi un izpildu komiteju priekšsēdētāji.

Operācijas veikšanas plānu bija uzdots izstrādāt apriņķu operatīvajām troikām un štābiem, vienojoties ar vietējo partijas un padomju organizāciju vadītājiem. Deportāciju veikšanu uzdeva republiku Partijas centrālajām komitejām.

Operācijas tiešās darbības veica PSRS VDK Augstākās skolas kursanti no Krievijas Federācijas. Operatīvās grupas saistījās ar vietējās varas pārstāvjiem pilsētās un ciemos, to rīcībā nodeva izsūtāmo personu lietas. Grupām bija jāveic izsūtāmo personīga pārmeklēšana, telpu kratīšana, meklējot ieročus, valūtu, vērtslietas, kontrrevolucionāras lapiņas un literatūru. Vietējiem partijas un padomju organizāciju pārstāvjiem bija jāveic īpašuma aprakstīšana un saglabāšana. Nevienam nedrīkstēja paziņot, ka ģimenes galva tiks atšķirts no pārējiem ģimenes locekļiem.

16. maijā Staļinam nosūtīja parakstīšanai nolikumu par pasākumiem Lietuvas, Latvijas un Igaunijas PSR iztīrīšanai no pretpadomju, krimināliem un sociāli bīstamiem elementiem. Pie pretpadomju elementiem minēti kontrrevolucionāro partiju biedri, bijušie policisti, fabrikanti, ierēdņi, virsnieki, skolotāji, mācītāji. Pie šīs kategorijas pieskaitīti arī attiecīgās ģimenes locekļi un apgādājamie. Tā pēckara deportējamo sarakstā bija ierakstīts mans nepilngadīgais brālis Oļģerts, kurš dzīvoja Vidzemē pie sava tēvoča, lai mātei vienai būtu vieglāk apgādāt pārējos četrus bērnus.

Bija sastādītas tāmes ar sīkiem aprēķiniem deportāciju veikšanai, katram cilvēkam paredzot 35 rubļus un 70 kapeikas, papildus vēl ēdināšanai trīs rubļus dienā, pavadoņiem un apsardzei 20 rubļus dienā.

Jau 17. jūnijā, trešajā dienā pēc izvešanas, Staļinam, Molotovam un Berijam paziņoja, ka no Latvijas deportētas 15 171 persona; no visām Baltijas valstīm kopā 40 178 personas. No Aizputes apriņķa izveda 53 iedzīvotājus. No 1941. gadā izsūtītajiem neizdzīvoja 4884 cilvēki, kas ir 34% no kopējā skaita.

Klausoties aculiecinieku stāstus vai pārlapojot dokumentus par 1941. un 1949. gada deportācijām, vienmēr paliek neatbildēts jautājums – kāpēc cilvēki nepiesauc tās personas, kas veica genocīdu pret Latvijas iedzīvotājiem? Represētie stāsta par pārdzīvoto, bet reti kad sauc vārdā nozieguma izpildītājus. Tomēr Latvijas zinātnieki ir veikuši un veic rūpīgu dokumentu un liecību izpēti un ir nosaukuši to personu vārdus, kuri bez sirdsapziņas pārmetumiem pakļāva iznīcībai līdzcilvēkus, nežēlojot ne bērnus, ne sirmgalvjus.

Bez vietējo iedzīvotāju līdzdalības nebūtu iespējams veikt jebkādas represijas pret Latvijas pilsoņiem. Ar pirmskara boļševiku partijas biedriem, kuri pirms okupācijas valstī darbojās, saņemot materiālo palīdzību no PSRS, nepietika. Tāpēc jau pirmajās nedēļās 1940. gada jūlijā okupācijas varas iestādes uzsāka vervēt sev piekritējus, kuri par pretvalstisku rīcību bija sēdējuši Latvijas cietumos. Iekšlietu ministrs V. Lācis ar rīkojumu atbrīvoja no amata Aizputes pilsētas vecāko J. Jirgensonu un valdes locekļus E. Krievu-Krieviņu un P. Zvirgzdiņu. Par pilsētas pagaidu izpildu komitejas priekšnieku no 25. jūlija iecēla Ģirtu Jansonu, Aizputes dzelzceļa stacijas krāvēju, par vietnieku – zobu tehniķi Mihailu Blūmu un Miķeli Pūci. Kad Aizputē nodibināja Tautas tiesu, Ģ. Jansons pārgāja strādāt tur par prokuroru, jo “viņam no aizputniekiem (komunistiskās partijas biedriem) bija visplašākā prakse tiesu lietās – sods par dēļu zādzību, neskaitāmi protokoli par piedzeršanos un huligānismu”.

No 1940. gada 29. novembra Aizputes pagaidu izpildu komitejas priekšnieka posteni ieņēma Dundurs Jānis (1899.–1971.), vietnieks bija Pēteris Auniņš, vienlaikus LK(b)P Aizputes apriņķa 1. sekretārs. Par LK(b)P Aizputes apriņķa komitejas 2. sekretāri iecēla audēju Annu Brūveri, kura arī savulaik tiesāta par nodarījumiem pret Latvijas Republiku. 1940. gada augustā par LPSR VDK Aizputes apriņķa priekšnieku un pagaidu izpildu komitejas locekli nozīmēja cauruļu licēju Jēkabu Šalmu, kurš pirmskara Latvijā trīs reizes bija sēdējis cietumā par pretvalstisku darbību. Savās atmiņas J. Šalms stāsta: “Ar ko sākām? Pirmais sekretārs Kalnbērziņš paskaidroja: “Agrāk viņi vajāja jūs, tagad mācieties ķert viņus.” Vispirms vajadzēja atmaksāt nodevējiem. Neviens no nodevējiem neizmuka no atmaksas.” Par VDK Aizputes apriņķa operatīvo pilnvaroto iecēla Ernestu Grundmani no Kazdangas, kurš jau 1929. gadā bija tiesāts par darbošanos komunistiskajā organizācijā un kara gados darbojās Gulaga nometnēs Krievijā. Aktīvi tika vervēti jaunieši iestājai komjaunatnē; ja 1940. gada augustā tādi bija četri, pēc pusgada jau simts.

1942. gada maijā Meža dienās Aizputes iestāžu darbinieki un organizāciju pārstāvji aizvesto aizputnieku piemiņai Misiņkalnā, agrākajā sarīkojumu laukumā, iestādīja ozolu un liepu birzi. Pilsēta bija zaudējusi 26 vīriešus un 15 sievietes. 1989. gadā tur novietoja piemiņas akmeni ar K. Skalbes vārdiem “Es sapni par dzimteni pagalvī likšu”.

   Edīte Dovkante