Runājot par Liepāju, atgādināšu, ka nu jau gadus desmit pilsētā, manuprāt, veiksmīgi darbojas programma ”Noķer, sterilizē, atlaid!”, kuras mērķis ir sterilizēt un pēc tam atlaist ierastajā vidē bezsaimnieku kaķus.

Kā liecina man pieejamie dati, tendence tāda, ka ar katru gadu noķerto un sterilizēto dzīvnieku skaits samazinās. Ja iepriekšējos gados bija vairāk nekā tūkstotis, tad tagad sterilizēto skaits samazinājies apmēram uz pusi.

Nezinu teikt, vai šāda programma darbojas Dienvidkurzemes novadā, vai tur pašvaldībai ir dzīvnieku patversme un vai novada iedzīvotāji zina, pie kā vērsties.

Ir vietas pilsētā, kur iedzīvotāji, kas baro bezsaimnieku kaķus, ļoti pieskata dzīvniekus un ziņo, ja pieklīdis kāds nesterilizēts dzīvnieks. Tas liecina, ka cilvēku attieksme mainās. Barotājas saprot, ka nedrīkst pieļaut nekontrolētu vairošanos un to, ka pasaulē atkal nāks nevienam nevajadzīgas, slimībām un smagai dzīvei nolemtas dzīvības.

Taču viena puse ir klaiņojošie dzīvnieki, bet otra tie, kam ir saimnieki, kuri kaut kādu iemeslu dēļ uzskata, ka ”visam jānotiek dabīgi”. Proti, viņam savs suns vai kaķis nav jāsterilizē.

Ja ”kaut kas gadīsies”, tad arī tiks meklēts risinājums. Visbiežāk izmantotā metode – jau pieminētā ”jūrskola”. Vai tas ir vai nav cietsirdīgi?

Protams, nav runa par šķirnes dzīvniekiem, kas tiek pavairoti kontrolēti.

Ne visus nesen piedzimušos suņu vai kaķu bērnus tūlīt nogalina vai ieliek maisā un izmet atkritumu konteinerā. Daļu mēģina atdot vai pārdot dažādos sludinājumu portālos. Šādu sludinājumu ir ļoti daudz. Vai visi tiks pie saimniekiem? Kas notiks ar tiem, kam neatradīs mājas un rūpīgus cilvēkus?

Tad, kad parunājas, piemēram, ar nesterilizētas kaķenes vai sunenes saimnieku vai saimnieci, kas tālāk notiks ar piedzimušajiem kaķēniem, kucēniem, tad cilvēki sāk aizdomāties, ka īsti labi nav tos nogalināt vai atdot pārpildītām dzīvnieku patversmēm.

Domāšanas maiņa prasa laiku. Ikdiena apliecina, ka joprojām daudziem viss vienalga.

Visu laiku atruna, ka sterilizācija ļoti dārga, nav laika aizvest uz klīniku utt., taču viss ir runājams un risināms, ja vien cilvēkam patiesa vēlēšanās.

Man šķiet pozitīvi, ka jaunajā paaudzē pamazām veidojas cita attieksme pret mājas mīluļu sterilizāciju. Jaunie cilvēki var parunāt ar laukos dzīvojošiem radiem, vecvecākiem, kaimiņiem, ka nav labi, nav pareizi ļaut kaķiem un suņiem nekontrolēti vairoties. Jaunie arī var palīdzēt, uzņemties atbildību, lai aizvestu, piemēram, omītes kaķi (vai suni) uz veterināro klīniku, kur to sterilizēs.

Ļoti daudz kas ir atkarīgs no sabiedrības kopējās attieksmes un izglītības līmeņa.

Nora Brūdere, dzīvnieku patversmes ”Lauvas sirds” vadītāja