Šodien, 23.augustā, aprit 25 gadi, kopš unikālā pasākuma
– akcijas ”Baltijas ceļš”, kuras laikā visu trīs Baltijas valstu iedzīvotāji
sadevās rokās, veidojot dzīvu ķēdi.

Es ”Baltijas ceļā” tieši nepiedalījos, nesadevos rokās, bet savu
roku jutu ar informatīvo plūsmu. Akcijas laikā es nodrošināju informatīvo
atbalstu no Liepājas, no Liepājas radio studijas, jo toreiz biju Latvijas radio
korespondents Liepājā un Liepājas radio vadītājs.

Aicināju Tautfrontiešus un visus pārējos saprātīgos ļaudis braukt
un piedalīties akcijā. Tagad, no šodienas pozīcijām skatoties, uzskatu: tas
bija milzīgs pasākums, kāda otrreiz dzīvē, droši vien, nebūs.

Akcija nebija jaunības maksimālisma un optimisma auglis.
Sadošanās rokās bija tas, kas tobrīd bija jādara. Katrs darīja to, ko uzskatīja
par pareizu un nepieciešamu, nebija pārgalvības. Zināms entuziasms, protams,
bija, bet sapratām arī to, ka ir zināms apdraudējums. Varēja būt visādi, jo bija
iziets cauri divām krīzēm – gan janvārī, gan arī augustā.

Bet baiļu gan nebija! Ja būtu bijis bail, tad neietu. Baiļu
nebija nemaz. Sapratām, ka tas ir jādara, ka tieši tajā brīdī tas ir
nepieciešams. Nekas nebija uz urrā.

Akcija ”Baltijas ceļš” bija unikāls notikums. Tas ir ļoti
pozitīvi, ka triju valstu cilvēki spēja vienoties kopīgā akcijā. Un, ja trim
Baltijas valstīm atkal kaut kas tāds būtu jādara, es teiktu: braucam un
vienojamies!

Ja ir riski, pret ko jāvienojas, ja, piemēram, jāstāv pretī
austrumu kaimiņam vai kam citam, tad atkal var vienoties. Tas ir milzīgs spēks,
tā ir milzīga pozitīva domu konfigurence, ko nevar salauzt ar karaspēku un
automātiem.

Ja man jautā, vai esmu gatavs atkārtoti piedalīties šādā
pasākumā, atbilde ir īsa: JĀ! Es vienmēr esmu gatavs iet aizstāvēt savu valsti.
Esmu dienējis Padomju armijā, esmu gatavs ņemt rokās automātu, esmu gatavs
krist par savu valsti. Ar lodi pierē labāk, nekā ar pazemojumu krievu moku
kambaros.

Nezinu, vai pārējā sabiedrība būtu gatava šādam solim, ”Baltijas
ceļa” atkārtojumam, bet es tam esmu gatavs. Zinu tos, kuri aizbraukuši, kāda
viņiem motivācija – gan ekonomiskā, gan cita, bet es esmu gatavs.

”Baltijas ceļš” bija milzīgs pozitīvs rādījums, ka mēs to
gribam un varam, ka mēs iesim savu ceļu uz neatkarību. Tur, kur mēs šobrīd
esam, varbūt esam mazliet kusli un apslinkuši aiz savas lēnības Eiropas
Savienībā, bet toreiz parādījām, ka mēs varam, gribam. Un es zinu, ka
vajadzības gadījumā spēsim vienoties atkal.