”Šobrīd mans galvenais mērķis nav būt uz skatuves. Mans mērķis ir radīt mūziku, būt ar to. Tajā brīdī visas ikdienas raizes un nieki aizmirstas, jo mūzika rit dzīslās. Kad tu radi mūziku, tas ir maģiski,” tā par savu sirdslietu aizrautīgi stāsta mūziķis, Pop/Rok skolas ģitārspēles skolotājs Normunds Karpičs.

Mūzikas caurstrāvots

Normunds ir dzimis un audzis Bauskā. ”Pēc vidusskolas gadu nemācījos. Mēģināju saprast, ko īsti vēlos darīt. Atradu, ka Liepājas Universitāte piedāvā apgūt mūzikas pedagoga specialitāti.

Sākumā likās, ka tas ir tālu no mājām, bet man gribējās nomainīt vidi – dzīvē ir nepieciešamas pārmaiņas. Uz Liepāju pārcēlos viens, bet esmu atvērts cilvēks un man nebija problēmas iejusties jaunā vidē. To ir grūti aprakstīt, bet nu jau pilsēta mani ir pilnībā ievilkusi.”

Mūzika puisi caurstrāvojusi jau no agras bērnības. ”Manuprāt, Latvijā teju visiem, kuri dzied, apakšā ir bērnudārzi, skolas, pulciņi, kuros liek to darīt. Arī man skola bija pirmais pagrieziena punkts, kad sapratu, ka ar mūziku vēlos saistīt savu dzīvi,” atceras mūziķis. Skolas laikā Normunds dziedājis korī. Kādu dienu ar kora biedru nolēmuši, ka vēlas apgūt ģitārspēli. ”Sākām mācīties spēlēt, vairāk muzicēt un uzstāties skolas pasākumos. Tad arī sapratu, ka man patīk atrasties uz skatuves, uzstāties cilvēku priekšā un radīt.”

Kādu laiku puisis spēlējis arī grupā, taču kā pats saka, uz āru neko nav izlaiduši. ”Mums bija lieli mērķi, ambīcijas. Rakstījām mūziku angļu valodā. Materiāla bija ļoti daudz, teorētiski varējām izdot divus albumus, taču to nerealizējām, jo sāka mainīties idejas par to, kur mēs katrs sevi redzam mūzikas laukā” tā mūziķis. Normunds atzīst, ka pēc tā iestājās tāds tukšuma periods: ”Tu esi ļoti daudz darījis, atstrādājis, bet līdz galamērķim nenonāc. Tad sāku domāt – kādus ceļu pats vēlos iet.”

Puisis daudz rakstījis mūzikas tekstus, taču ir ļoti paškritisks. ”Iepriekš neko nebiju pabeidzis līdz galam. Līdz šim brīdim. Man laikam vienkārši bija jāpārvar kaut kāds slieksnis. Varbūt iepriekš nebiju īsti gatavs. Tāda kārtīga mūzikas radīšana man ir sākusies tikai šogad.”

Šobrīd Normunds sevi neierobežo vienā konkrētā mūzikas stilā. ”Es mēģinu eksperimentēt, lai saprastu, kas ir tas, ko vēlos panākt. Pašam patīk rokmūzika, bet tas nav roks klasiskajā izpratnē. Man patīk dziļa mūzika. Tā var būt gan lēna, gan ātra, bet stilam šobrīd nav noteicošā loma.” Pašlaik mūziķis uzstājas viens, spēlējot koncertmūziku, akustisku, klausāmu mūziku. Uzstājoties viņš koncentrējas tikai uz izpildījumu, lai tas būtu kvalitatīvs. ”Dzīvais izpildījums nekad nebūs identisks tam, ko esi spēlējis iepriekš. Uz skatuves var gadīties jebkas. Emocijas var būt citādākas. Tāpēc es to saucu par mūzikas radīšanu. Nebaidos arī improvizēt, sniedzot daļu no sevis. Tas nāk impulsīvi, nedomājot.”

Izmēģina spēkus aktiermākslā

Normundam vienmēr sirdij tuvas bijušas trīs lietas – skatuve, mūzika un aktiermāksla. Pēc augstskolas apsolvēšanas viņš apsvēris domu stāties kultūras akadēmijā, taču nobijies. ”Toreiz gāju bez pieredzes. Redzēju, ka citiem pretendentiem tā ir. Pēc tam gan sapratu, ka viņi tieši meklē baltās lapas.” Taču Normunds neko nenožēlo. ”Sapratu, ka aktierisko iegūšu citā dzīves periodā, kad būšu tam gatavs. Šobrīd es visu savu laiku un enerģiju veltu mūzikai, pārējās lietas atstājot fonā.”

Pēc augstskolas beigšanas puisis gan izmēģinājis savus spēkus leļļu teātrī, taču pie tā palikt nav vēlējies. ”Toreiz mani uzrunāja Inese Belte, kas tajā brīdī bija ārštata režisore. Viņa piedāvāja nākt uz leļļu teātri par aktieri. Man likās – jā, kāpēc gan ne?” Teātrī Normunds nostrādājis teju divus gadus, taču tad visu nogriezis kā ar nazi. ”Tajā brīdī viss liecināja, ka teātris iet uz augšu un varētu šeit veidot stabilu karjeru, tomēr iekšēji man likās, ka esmu sasniedzis savu augstāko punktu, pēc kura karjera ir jāsāk veidot profesionāli, jāiet mācīties. Sapratu, ka leļļu teātri esmu izdzīvojis un ir laiks pievērsties tam, ko vienmēr esmu gribējis darīt.”

Dara to, kas sirdij tuvs

Jau vairāk nekā gadu Normunds ne tikai aktīvi muzicē, bet apmāca arī citus. ”Šobrīd mācu spēlēt ģitāru Pop/Rok mūzikas skolā. Pasniedzu ģitārspēli visiem, kuriem ir interese. Jaunākajam skolniekam bija četri gadi, kad sāka mācīties un tā pasniedzu cilvēkiem līdz neierobežotam vecumam. Lielākoties spēlējam prieka pēc.

Mēs to visu cenšamies darīt tādā brīvā un nepiespiestā gaisotnē, man patīk redzēt bērna izaugsmi, kad viņi paši priecājas par to, ko viņi dara. Tā ir tāda īpaša lieta.”

Skolotājs stāsta, ka strādāt ar bērniem ir vienkārši un tajā pašā laikā sarežģīti. Bērniem ir dažādi raksturi, audzināšana un tas viss esot no svara. ”Mana izpratne ir tāda, ka ir jāmāk sarunāt ar bērniem. Ir jānolaižas līdz viņu domāšanas līmenim. Ir viegli strādāt individuāli. Praksē izmēģināju kā ir strādāt ar 30 bērniem vienlaikus. Tas ir pavisam citadāk, sapratu, ka to nevēlos.” Protams, kā jau ikvienam, arī Normundam reizēm piezogas pārguruma brīži. ”Īpaši tumšajā periodā piemeklē spēka izsīkums. Taču šajā darbā unikāls ir tas, ka vienam es veltu ļoti daudz enerģijas, bet no kāda cita uzlādējos. Ikvienam novēlu atrast un darīt to, kas pašam patīk. Tad pazūd darba sajūta un strādājot no sirds, tas parauj līdz galam.”

Ceļš līdz Pop/Rok skolai ir bijusi veiksmīga apstākļu sakritība. ”Sapazinos ar skolas dibinātāju Gintu Purgaili, spēlējot vienā grupā. Es jau pirms tam sapratu, ka vēlētos pie viņa pasniegt ģitārspēli, bet tad vēl strādāju leļļu teātrī. Kad biju izlēmis, apvaicājos Gintam vai šāda iespēja ir. Viņš bija priecīgs par manu lēmumu un piekrita. Tad nu arī es mērķtiecīgi pagriezu savu dzīvi citā virzienā, kas ir tuvāks sirdij,” stāsta mākslinieks.

Mūziķis atzīst, ka nekad nav bijis malā sēdētājs. ”Man vienmēr ir bijis jābūt kustībā, jāizliek sava enerģija. Mani saista aktīvā atpūta, ļoti patīk peldēt.” Neskatoties uz saspringto dienas grafiku, Normunds paspēj dziedāt arī korī ”Intis”. ”Piedalījos šā gada Dziesmu un Deju svētkos. Šie man bija pavisam trešie un no visiem emocijām bagātākie. Bija sajūta, ka Mežaparka estrādē viss bija taisīts nevis klausītājiem, bet pašiem dziedātājiem. Tas ko redzējām mēs, bija pavisam kas cits. Mums tas bija kaut kas vārdos neaprakstāms. Dziesmu svētki piešķīla īpašu dzirksti šim gadam.”

Šobrīd Normunda planos ir mēģināt vairāk ieguldīt sevī. ”Tuvākajos nākotnes plānos ir spēlēt un radīt to mūziku, kura man patīk. Laist to uz āru un ļaut klausītājiem novērtēt. Es ļaujos dzīves plūdumam, jo uzskatu, ka tas Tevi vienmēr aiznesīs pareizajā virzienā un atnesīs īstos cilvēkus, lai nonāktu līdz mērķim, ja vien Tu pats ļausies tam un kustēsies līdzi.”