– Ar ko paliks atmiņā Pekinas olimpiāde?

– Pats Pekinā, protams, nebiju, bet divas nedēļas piekalts pie tiešraidēm gan, esmu arī runājis ar sportistiem un pietuvinātiem cilvēkiem personīgi, un visu to informāciju apkopojot, ja salīdzina šīs olimpiskās spēles ar tām, kādas bija pirms 4 gadiem, pieļauju, ka tās ir ja ne gluži divas dažādas lietas, tad ļoti tālu viena no otras. Dažs labs hokejists, piemēram, aizbrauca un nemaz neizgāja laukumā, tā kā sajūtas varētu būt divējādas.

Ar tiem nepārtrauktajiem kovida testiem un ierobežojumiem, šoreiz fokuss nebija tikai uz sportisko principu, tāpēc dalībnieki nevarēja pilnvērtīgi izbaudīt notiekošo, nebija tās festivāla un brīvības sajūtas.

Nevarēja sportisti paši pēc saviem startiem aizbraukt uz pilsētu, piemēram, izbaudīt kultūru vai aiziet uz citu sporta veida sacensībām. Bija arī komandu un komiteju iekšienē dažādas savstarpējās piesardzības normas, drošības nolūkos sportisti netikās.

Parasti, ja esi slēpotājs vai biatlonists, sacensībās vienmēr redzi vienus un tos pašus cilvēkus, un tieši olimpiāde ir tā reize, kad sporta veidu robežas tiek tā kā sapludinātas, un iepazīsti visus pārējos – hokejs, renes sports utml. Ar to tas viss ir īpašs, tie ir svētki, notikums, bez tā visa tas pasākums varētu būt nomācošāks.

Mans skats no malas ir tāds, ka no emocionālā viedokļa sportisti šoreiz tika apzagti, it īpaši tie, kuri olimpiskajās spēlēs piedalījās pirmoreiz, iespējams, kāds arī pirmo un pēdējo.

– Kā vērtējat Latvijas sportistu paveikto?

– Latvijas sportistu startus vērtēju labi. Man vairāk interese par sev radniecīgajiem – slēpošanu un biatlonu, bet, protams pasekoju līdzi arī visam citam.

Slēpošanā biju patīkami pārsteigts, tiešām labs sniegums no mūsējiem. Biatlonā varbūt tik labi nesanāca, bet slēpošanā iespēto pielīdzinu tam, kā gāja mūsu renes sportistiem. Protams, bija gaidas, ka medaļu varētu būt vairāk, bet, manuprāt, priekš mūsu izmēra valsts un sabiedrības bija ļoti labi, tādā ziņā viss ir kārtībā. Līdzīgi rezultāti kā pagājušajā olimpiādē.

Par hokeja izlasi runājot, jāsāk ar to, ka tas jau ir ļoti labi, ka tā vispār nonāca olimpiskajās spēlēs. Jā, rezultātu ziņā varēja kaut kur aizķerties, bet, kas attiecās uz tām pirmajām trīs spēlēm, sniegums bija labs, bija cerība. Dāņi jau gan bija labāki, to varēja redzēt, un tas bija objektīvi. Tomēr, prieks bija jau vien par to, ka ir kam pasekot līdzi, ka mēs, mazā Latvija esam starp tām lielajām nācijām un rādam zobus.

Kopumā šoreiz visas spēles laikam bija bez tādiem lieliem pārsteigumiem. Renes sporta veidos tas, kas man nav īsti skaidrs, kā varēja Vācija izcīnīt gandrīz visas zelta medaļas. Šķiet, ko mēs pārējie nezinām?

Izturības sporta veidos biju varbūt gaidījis, ka kāda valsts, kas ir ne no lielajām nācijām, izšaus un izcīnīs kādu medaļu, bet šoreiz lielās valstis un lielās tradīcijas dominēja.

Bez dopinga skandāliem neiztika arī Pekinā. Par notikušo dzirdēju tikai tik, cik no žurnālistiem, bet, jā, situācija nav patīkama. Šīs sportistes pārstāvētā valsts izcēlusies ar skandāliem iepriekš, tāpēc pārsteigums gluži tas nav. Es šaubos, ka ar kādu sportistu, kas pārstāv citu valsti, tas vispār varētu notikt. Protams, tas mūs visus attālina no sporta skaistuma un godīguma. Diemžēl.

– Kas izceļams no organizatoriskā viedokļa?

– Principā šoreiz nekas tāds sevišķs atmiņā neiespiedās. Nebija to emociju, arī ceremonijas bija tādas samērā aukstas. Cik dzirdēju no sportistiem, ar sadzīviskām lietām tur gājis visādi. Nebija varbūt līdz galam paši ķīnieši sagatavojušies, nepietika laika.

Protams, visas būves bija sabūvētas, bet dažādi tādi sadzīviskie it kā sīkumi tomēr bija klātesoši. Siltums, temperatūra istabiņās, logi ar kaut kādām šķirbām, kas, protams, būtiski tavu rezultātu neizmaina, bet to olimpisko pieredzi gan. Bet tas jau nav gluži jaunums, arī iepriekšējās spēlēs bieži daudz kas tika darīts steigā, un viss nevar būt ideāli. Ir tādas nianses, par kurām ir jārunā, bet tā arī nav nekāda traģēdija.

Tāpat arī daudzi slimoja ar dažādiem vēdera vīrusiem, arī tā tur ir problēma, ka jāuzmanās, ko ēd, ko dzer. Ķīnā, arī pēc personīgās pieredzes varu teikt, vispār ūdens ir tāds, ka ne to dzert, ne zobus mazgāt vēlams, arī no sportistiem dzirdēju ko līdzīgu.

Vēl arī laikapstākļu faktors. Pēdējos gados vispār olimpiskās spēles notiek valstīs, kur ir ekstremāli laikapstākļi – aukstums, vētras, un bieži vien tas viss ir tā – kurš labāk panes tos apstākļus, tas arī tuvāk uzvarai. Domāju, būtu jāpārskata, vai šādās valstīs rīkot spēles, jo līdz ar tiem laikapstākļiem, vai visi rezultāti ir līdz galam objektīvi?