Šonedēļ ar dažādiem sarīkojumiem savu 85 gadu jubileju atzīmē Raiņa Liepājas 6.vidusskola. Iinteresējāmies, kas skolā notiek pašlaik un kādas atmiņas par to saglabājuši bijušie skolēni.

Tagad…

…klasē skan lielāku un mazāku bērnu čalas, šņirkst šķēres, čab papīrs, klaudz durvis. Šā trokšņa fonā 6.vidusskolas skolēnu līdzpārvaldes prezidente Laura Flaksa pastāstīja, ka visu pagājušo un šo nedēļu aktīvajiem skolēniem ir ar ko noņemties. Pirmdien skolēni un skolotāji devās uz Sv.Trīsvienības baznīcu un apmeklētāja kapus, kuros dus bijušie skolotāji. Otrdien un trešdien katra klase konkursā “Dziedu savai skolai” veltīja mācību iestādei kādu dziesmu no Liepājas mūziķu repertuāra. Vakar skolā savukārt notika viktorīna “Ko tu zini par skolu?”, bet 12.vidusskolā, kur kādreiz 6.vidusskolai atradās telpas, būs atmiņu vakars. Šodien bijušie skolēni satiekas un par piedzīvoto dalīsies jubilejas koncertā Liepājas teātrī un ballē 6.vidusskolas telpās. Jaunieši apņēmušies visus sarīkojumus iemūžināt fotogrāfijās un filmā, lai skolai svarīgā notikuma norisei līdzi varētu sekot vēl pēc daudziem gadiem.

Viens no Lauras palīgiem ir Ritvars Embrekts. “Man ļoti patīk organizēt sarīkojumus,” sacīja 11.c klases skolnieks, kurš skolēnu līdzpārvaldē sācis darboties jau no 6.klases. “Organizējot pasākumus, mēs cenšamies pilnveidot skolas dzīvi,” savu vienaudzi papildināja Evija Gorbačova. Interesantā esot bijis tiešām daudz, piemēram, vietējie skolas šovi “Dejo ar skolotāju” un “Dziedi ar skolotāju”. Evija atzīst, ka skolas gadus atcerēsies ar smaidu, jo ik pa laikam gadījies kāds kuriozs. Piemēram, reiz Evija no vēstures skolotājas dabūjusi rājienu par to, kā kādā pasākumā attēlojusi krieviski runājošu padomju laiku skolotāju. Pedagoģe norādījusi, ka skolniece nemaz nezina, kādas tajā laikā skolotājas izskatījušās un kādas bijušas viņu mācīšanas metodes.

Direktora vietniece audzināšanas darbā Kristīne Kapiņa sacīja, ka skolas salidojumu gaidot ar atšķirīgām jūtām. Pirmkārt, par to priecājas, jo arī viņa ir viena no Liepājas 6.vidusskolas absolventēm. Otrkārt, Kristīnei gatavošanās salidojumam ir darbs, jo viņa kopā ar skolēnu līdzpārvaldi un citiem iesaistītajiem cilvēkiem palīdz to rīkot. “Liktenis mani atveda atpakaļ uz manu bijušo skolu. Kad ieraudzīju avīzē darba sludinājumu, nostalģijas vadīta, pieteicos. Mazliet dīvaini ir, ka pašreizēji kolēģi ir mani agrākie skolotāji,” iespaidos dalījās Kristīne. Iepriekšējā salidojuma ballē pulcējušies ap 900 cilvēku. Kristīne cer, ka šogad to būs vēl vairāk – kā nekā kopš pēdējās lielās kopāsanākšanas pagājuši pieci gadi, un absolventu skaits ir krietni audzis.

Toreiz…     

“Skolas laiks katram cilvēkam ir galvenais pasākums un notikums, jo tieši tas laiks ir nozīmīgs visai turpmākajai dzīvei,” teica viens no 6.vidusskolas bijušajiem audzēkņiem, pazīstamais mūziķis Aivars Hermanis.

Aivars Hermanis uz 6.vidusskolu atnāca, kad bija uzcelta jaunā ēka Ganību ielā 106. Toreiz viņš mācījās 4.klasē. Mūziķis atceras, ka skolas laiks sācies ar sakopšanas talkām, kad vēl daudz kas bija uzpošams un nospodrināms gaiteņos un klasēs. Un vēl – skolai bija liels un jauns sporta laukums, tāpēc atmiņā iespiedušās tieši fizkultūras stundas, kuras vadīja tagadējais direktors Imants Kurvins. Un vēl topošajam mūzikas pasaules pārstāvim patika ģeogrāfija, kuru mācīja skolotāja Jevgēņija Kundziņa.

“Liepājnieki jau vienmēr ir bijuši revolucionāri, un tad arī mēs, piektās klases skolēni, sadumpojāmies. Par ko īsti, to gan vairs neatceros, bet mēs protestējām pret botāniku, un mūsu protests izpaudās tādējādi, ka barā izsitām siltumnīcai logus. Skandāls bija pamatīgs un nepatikšanas arī!” atcerējās A.Hermanis. Viņš pateica, ka 6.vidusskola bijusi laba skola ar labiem skolotājiem.

“Mums bija visskaistākā, vissaulainākā, visplašākā skola,” ar lepnumu savus vienpadsmit skolas gadus atceras SIA “Liepājas Latviešu biedrības nams” direktore Vita Hartmane. “Mums bija visplašākā sporta zāle, vislielākā aktu zāle. 6.vidusskola bija pieprasīta, kad sāku iet skolā, mums bija četras paralēlās pirmās klases, nevienā citā mācību iestādē tā nebija.”

Direktora Tālivalda Deklaua laikā 6.vidusskola guva panākumus gan mācību priekšmetu olimpiādēs, gan sportā, gan sabiedriskajā dzīvē. V.Hartmane atceras, ka viņas skolas laiks pagājis spraigs un aktīvs. “Mēs visur piedalījāmies. Mums bija tik aktīva un darbīga klase, ka astotajā klasē mūs pat sadalīja pa citām klasēm. Mēs vienmēr ieguvām pirmās vietas ierindas skatēs, tas bija tieši mūsu dabā, jo vajadzēja skaļi dziedāt un skaļi sasaukties. Vēl mēs parasti bijām labākie metāllūžņu vācēji,” pa atmiņu taku turpināja iet Vita. “Parasti uzvarējām citas klases. Un mūsu audzinātājai Indrai Sedulai sagādājām ne vienu vien galvas sāpi, jo viņa nevarēja būt droša par to, no kurienes lūžņi nākuši. Bet tas ir noslēpums, kur mēs tos dzelžus sadabūjām, lai gan, domāju, ne vienā vien ezermalas mājiņā bija kaut kas pazudis.”

Ar mīļumu V.Hartmane atceras mūzikas skolotājas un kora diriģentes Aldu Dēnavu un Ausmu Slaboviču, jo visus vienpadsmit gadus viņa dziedāja gan korī, gan ansambļos. Vēl viņa atcerējās, ka kādā aukstā ziemā skolas ēkā pārplīsa ūdensvada caurules, un bērniem līdz ar to, ka bija salti, mācības pārcēla uz 2.vidusskolas telpām. Uz stundām viņi gāja vakarā, otrā maiņā, un tad arī vajadzēja izdomāt kādas jautrības. Tā kā šajā skolā bija prasība pa ēku staigāt tikai čībās, nevis ielas apavos, tad viesi no 6.vidusskolas, kuri dzīvoja tuvāk skolai, izdomāja jau pa ielu nākt ar istabas čībām.

“Atnācu uz skolu tieši tajā gadā, kad bija pabeigta jaunā ēka, uzsāku tur vidusskolas gaitas. Un jābrīnās, kā mūsu audzinātājai Lilijai Jansonei izdevās no mums trīs gadu laikā izveidot kolektīvu, laikam ne vienu vien sirmu matu mēs viņai pagādājām,” atcerējās tagadējā 48.arodvidusskolas direktore Ērika Zīle. Strādājot pedagoģijā, viņa pārliecinājusies, cik liela nozīme ir skolotāja personībai un spējai veidot saskarsmi ar ne vienmēr paklausīgiem skolēniem. Tāpēc kā kolosālu pedagoģi piemin matemātikas skolotāju Rutu Pomeranci, angļu valodas skolotāju Sofiju Baueri, fiziķi Elmāru Krauzi, kuru par Skolotāju ar lielu burtu nosaukusi jau Ērikas mamma, kura arī mācījusies 6.vidusskolā.

Bērnu un ģimenes lietu ministrs Ainars Baštiks pastāstīja, ka vēl tagad, ciemojoties Liepājā un braucot garām 6.vidusskolas ēkai, viņš saviem bērniem rāda: “Te jūsu tētis astoņus gadus mācījās!” Ministrs sacīja, ka atmiņas par skolu ir labas, lai gan ne vienmēr gājis kā pa diedziņu. Vēlākais baptistu mācītājs skolā nestājās ne pionieros, ne komjauniešos, un tas radījis konfliktus. Pirmo klases audzinātāju viņš atceras ar sirsnību, tā bija veco laiku pedagoģe Mirdza Sileniece, vēlāk viņa klasi audzināja skolotāja Rasma Āboliņa, kura atbilstoši tā laika prasībām zēnam sacījusi, ka, nestājoties pionieros, viņš tālāk par Grobiņu savā dzīvē netiks. Dzīve gan parādīja pretējo, bet tādi toreiz bija laiki. Toties tagad, pārskatot skolas vecās dienasgrāmatas, varot redzēt, ka skolā bija populāras sporta stundas, kuras mācīja Imants Kurvins un kurās zēni daudz spēlēja futbolu.

“Taisījām jau arī dažādus jokus,” atcerējās tagadējais ministrs. “Lai iekavētu pirmo stundu, mēs ielikām klases durvju slēdzenēs saspraudes. Klasi tātad no rīta nevarēja atslēgt, skolotāja gāja meklēt skolas saimnieku, un mācību sākums ievilkās. Vēl mēs mēdzām sarīkot mazus īssavienojumus, izmantojot zīmuļa grafītu un pildspalvu serdeni. Mūsu klase bija augšstāvā, tad pavasaros, kad draudēja kāds nopietns kontroldarbs, mēs, zēni, novācām no palodzes sniegu un uzlikām uz dienas gaismas lampām. Sniegs kusa, pilēja, mēs rādījām skolotājai un teicām, ka, redz, jumts sācis pilēt!”

Ainars Baštiks atcerējās arī tos stingros skolotājus, pret kuriem bērniem bija respekts. Viņš uzsvēra, ka tiešām daudz kas ir atkarīgs no skolotāja personības, no tā, kā viņš spēj veidot savu autoritāti audzēkņos. Tāds bijis fiziķis Elmārs Krauze.

Daina Meistere,
Inita Gūtmane,
“Kurzemes Vārds”

Kamēr skolas ārpusē valda rudenīgs klusums, tikmēr iekšpusē ir liela kņada – skolēni ar pieaugušo līdzdalību cītīgi gatavo Raiņa Liepājas 6.vidusskolas 85.gadu jubilejas sarīkojumus.