liepajniekiem.lv
Kļūst aktuāls un ar vēlmi risināt
Paliatīvā aprūpe ir aktīva un visaptveroša to pacientu aprūpe gadījumos, kad izārstēšana vairs nav iespējama.
Tās laikā prioritāra ir sāpju un citu simptomu, kā arī sociālo, psiholoģisko un garīgo problēmu kontrole, nodrošinot pacientam no speciālistiem un tuviniekiem nepieciešamās vajadzības neatkarīgi no vietas, kur viņš atrodas – mājās vai slimnīcā –, ar nolūku saglabāt labāko iespējamo dzīves kvalitāti, līdz iestājas nāve.
Savukārt hospiss ir paliatīvās aprūpes beigu posms. Tas ir pakalpojums, kurā speciālisti ar savu darbu nodrošina cieņpilnu un dzīves vērtu cilvēka pēdējo dzīves laiku, kad atlicis dzīvot mazāk nekā sešus mēnešus.
Latvijā arvien attīstās brīvprātīgās kustības, kurās iesaistās šādu pacientu tuvinieki un ieinteresēti speciālisti, lai ģimenēm būtu pieejami šādi pakalpojumi, kas atvieglotu viņu dzīvi, un tās saņemtu nepieciešamo atbalstu, tostarp psiholoģisko, kas īpaši vajadzīgs pacientu ģimenes locekļiem.
”Katrai problēmai ir trīs stadijas: pirmā – neviens par to nezina. Kad sāku strādāt medicīnā, ar paliatīvo aprūpi tieši tā arī bija. Bija aprūpējami cilvēki, bet par to maz runāja.
Otrā stadija – sabiedrība sāk apzināties problēmas esamību. Apzināšanās ir notikusi. Paliatīvā aprūpe vairs nav eksotika, un daudzi mīti zūd. Sabiedrībā šis temats ir kļuvis aktuāls.
Trešā – problēmas risināšana. Nepieciešama atstrādāta sistēma, uz ko gan vēl mums jāiet, bet pie tā visiem kopā jāstrādā,” skaidro J. Cīrule-Galuza.
Viņa vienmēr uzsvērusi, ka paliatīvā aprūpe ir starpdisciplināra joma, kurā iesaistas arvien vairāk sfēras. Šobrīd izteiktākās ir medicīna, labklājība un izglītība.
”Ja ģimenē ir aprūpējams bērns, vecāki ir spēcīgi un visu varoši, iemācās pārvarēt grūtības. Pēcāk paši vai citi tuvinieki izmācās par kādas palīdzošas profesijas pārstāvjiem,” viņa saka.
Ārste uzsver, ka joprojām ir vēl stabilizējami vairāki aprūpes nodrošināšanas un attīstīšanas stūrakmeņi. Viens no tiem ir savstarpēja komunikācija, otrs – sadarbība starp iesaistītajiem un vēl iestādēm, kuru funkcija ir palīdzēt saviem valsts, pašvaldības iedzīvotājiem.
Bieži ļaudis, kuriem nepieciešama palīdzība, joprojām norāda uz to, ka par iespējām trūkst informācijas. Tādēļ aprūpes nodrošināšanā un komandā neatņemami palīgi ir ģimenes, kas aprūpei iet vai gājušas cauri. Brīvprātīgais darbs būtiski uzlabo situāciju.
”Vēl vairāk jābalstās uz to, ka aprūpei ir jābūt uz cilvēku un ģimeni centrētai un sistēmiskai. Būtu jāveido starpdisciplināro speciālistu un jomu speciālistu asociācija, kura liktu kopā savu pieredzi un ieteikumus, lai tikai būtu labāk,” pauž J. Cīrule-Galuza.
Jāatbilst statusam
Lēmumu par pacientam nepieciešamo paliatīvo aprūpi pieņem ģimenes ārsts vai ārstējošais ārsts speciālists. Ārstējošais ārsts var lemt sasaukt ārstu konsiliju, ja pacienta ārstēšana ir sarežģīta un nepieciešama vairāku specialitāšu ārstu konsultācija vai viedoklis, lai lemtu par pacienta iekļaušanu paliatīvajā aprūpē.
Paliatīvās aprūpes pacientiem ir vairākas iespējas, kur saņemt nepieciešamo aprūpi, bet ir jāatbilst šīs aprūpes statusam.
Paliatīvā aprūpe pacientiem ar noteiktām diagnozēm var tikt nodrošināta stacionārā, gan ambulatori – ģimenes ārsta uzraudzībā kā mājas vizītes. Ambulatori paliatīvo aprūpi organizē ģimenes ārsts, kurš nepieciešamības gadījumā nozīmē medikamentus, tai skaitā arī terapijai nepieciešamās pretsāpju zāles, kā arī izraksta nosūtījumu pie veselības aprūpes speciālistiem, tostarp paliatīvās aprūpes jomā.
Tāpat ģimenes ārsta kompetencē ir veikt visu, lai novērstu slimības izpausmes, kas nozīmē, ka var nozīmēt arī atsāpināšanas un izgulējumu kopšanas metožu pielietošanu un dažādus pasākumus, kas nepieciešami elpas trūkuma, asiņošanas u.c. gadījumos, brūču kopšanu un diētas plāna izstrādi vai pārskatīšanu.
Veselības aprūpes pakalpojumus nodrošina mājās, ja personai ir pārvietošanās traucējumi, kuru dēļ pacients nespēj ierasties ārstniecības iestādē.
Mājās var tikt nodrošināti tādi pakalpojumi kā medikamentu ievadīšana, ādas bojājumu aprūpe, urīna ilgkatetra maiņa un aprūpe, mākslīgo atveru aprūpe un piederīgo izglītošana par to aprūpi, enterāla barošana caur zondi vai mākslīgi izveidotu atveri un parenterāla barošana, rehabilitācijas pakalpojumi personām pēc muguras smadzeņu bojājuma utt.
Līdz šim Latvijā ir izveidoti trīs paliatīvās aprūpes kabineti, kuros pieejamas konsultācijas klātienē un attālināti.
2022. gada budžetā ir piešķirts papildu finansējums (vairāk nekā 4,5 miljoni eiro) paliatīvās aprūpes nodrošināšanai, lai uzlabotu mājas aprūpes pakalpojumus, diennakts stacionārās aprūpes un hroniskās aprūpes pakalpojumus, skābekļa terapijas nodrošināšanu, traheostomas pacientu aprūpes kabineta darbības nodrošināšanu u.c., vēsta Nacionālā veselības dienesta pārstāve Sintija Gulbe.
Tāpat viņa atgādina, ka 2021. gada nogalē Veselības ministrija Kurzemes reģionā uzsākusi īstenot pilotprojektu paliatīvās aprūpes pacientiem, kurā veselības aprūpi, kā arī atbalstu ģimenēm nodrošinās īpaši izveidota speciālistu komanda pamatā pacienta dzīvesvietā.
Pilotprojekts ”Par mobilās paliatīvās aprūpes pakalpojumu nodrošināšanu” ilgs 12 mēnešus, un plānots, ka aprūpi un atbalstu šajā periodā saņems vismaz 150 pieauguši pacienti, kā arī viņu ģimenes.
To veic konkursā uzvarējušais pakalpojumu sniedzējs – komanda ”Rūre”, kas bāzējas Liepājā un šī gada vidū atvēra arī paliatīvās aprūpes klīniku un sociālās aprūpes centru.
Izdzīvošana – speciālais uzturs
Daļa paliatīvās aprūpes klientu dzīvo arī Valsts sociālās aprūpes centros (VSAC). ”Kurzemes” direktors Visvaldis Gūtmanis vērtē, ka šobrīd Latvijā šīs aprūpes jomā ir teritoriālās atšķirības – ne visur aprūpe ir pieejama, ko nevar teikt par centra filiāļu nepieciešamībām.
Viņš pastāsta, ka no reģionā esošajām sešām centra filiālēm 34 klientiem ir paliatīvās aprūpes statuss, no kuriem 26 ir pieaugušie, bet astoņi – bērni. Viena svarīga problēma ir arī finansējums VSAC, kad paliatīvās aprūpes klientiem ir specifiskas vajadzības.
V. Gūtmanis norāda, ka lielākais stāsts ir par speciālo uzturu. Bērniem, kuri dzīvo institūcijā, netiek nodrošināts īpašais medicīniskais nepieciešamais šķidrā maisījuma uzturs par valsts naudu, bet pieaugušajiem gan.
Lai risinātu šo problēmu, kas būtībā ir klientu pilnvērtīgas dzīves un nereti arī izdzīvošanas jautājums, uzrakstījusi vēstuli gan Veselības ministrijai, gan Nacionālajam veselības dienestam.
”Kurzemes” pārstāvji norāda, ka pieaugušie saņem īpašo uzturu no 2020. gada ar diagnozi un noteiktajiem ieteikumiem, savukārt bērniem šī nepieciešamība jāfinansē no iestādes līdzekļiem.
Lēti tas nav – paliatīvajai aprūpei nepieciešams liels finansējums.
Diskusijas laikā pediatre, bērnu paliatīvās aprūpes dienesta dibinātāja Anda Jansone atgādināja, ka ārstnieciskā uztura maisījumus praksē izmanto no 2005. gada, kad Latvijā šī joma bija balstīta uz ziedojumu atbalstu, bet no 2015. gada sāka saņemt valsts programmā iekļautu maisījumu apmaksu pieaugušajiem.
Tāpat finansējumu medicīniskajam uzturam saņem bērni paliatīvajā aprūpē mājās. ”Vai vēl tiks piešķirti līdzekļi šim mērķim, kas ir labākais risinājums pacientam?” viņa norāda.
Liepājas Reģionālās slimnīcas uztura speciāliste Vera Griņova uzsver, ka būtu nepieciešams pilnībā finansēt šādu pamata un arī papildu speciālo uzturu visiem neatkarīgi no vietas, kur pacients atrodas. ”Bērniem ar smagām diagnozēm ir nepieciešamas šādas uztura terapijas. Iespēju robežās varbūt arī pašvaldības var pieslēgties ar līdzfinansējumu,” viņa saka.
Jānodala bērnu aprūpe no pieaugušo
”Salīdzinoši ir izdevies sakārtot un risināt bērnu paliatīvo aprūpi, jo pakalpojumu pilnveidošanā aktīvi iesaistījušās biedrības un speciālistu komandas,” secina Labklājības ministrijas speciālists Aldis Dūdiņš.
Pakalpojums finansēts gan no Labklājības, gan Veselības ministrijas budžetiem. ”Šī aprūpe var funkcionēt, pat ja sistēma sadrumstalota, aprūpe ir nostabilizēta.
Bet lielais jautājums, kur jāvirzās tālāk – par pieaugušo pastāvīgu aprūpi. Nepieciešama likumdošanas sakārtošana.
Uzsākti pieminētie pilotprojekti pieaugušo aprūpē, ko dara biedrība ”Hospiss.lv” un ”Rūre”,” secina A. Dūdiņš.
”Rūres” pārstāvis Armands Ploriņš piekrīt, lai virzītos uz priekšu paliatīvās aprūpes attīstībā, būtiski bērnu un pieaugušo paliatīvo aprūpi nodalīt.
Pieaugušajiem šī aprūpe ir dzīves nogale, kad runa ir par cieņpilnu cilvēka aizvadīšanu, viņš pamato. ”Pilotprojektu norise ir viena no iespējām, lai saprastu, kā organizēt to visu turpmāk? Ja mēs gribam ko panākt, jābūt izmaiņām normatīvajos aktos. Ir vajadzīga sistēmiska pieeja, kur saprotami un vienkārši paskaidrotu, ko cilvēks var dabūt, kādas ir iespējas,” teic A. Ploriņš.
”Mēs esam ieraudzījuši to, ja ir multidisciplināra komanda un skaidras, atrunātas darbības, šādas komandas un aprūpes vietas, mēs spējam atslogot slimnīcas no pacientiem, jo ir speciālisti un pakalpojums, kur visu nodrošina,” viņš secina. ”Taču paliatīvās aprūpes joma un pakalpojumi pieaugušajiem ir jārisina, jāpilnveido, jo tie ir un būs nepieciešami,” viņš uzsver.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
