– Jūsu darbavieta ir Latvijas Lauku konsultācijas un izglītības atbalsta centrā Vides nodaļā.

– Esmu vecākais speciālists dārzkopībā – viss, kas saistīts ar augļu kokiem, ogulājiem, visu veidu dārzeņiem.

Kopš 2017. gada sevi uzskatu par permakultūras piekritēju. Šajā virzienā arī esmu mērķtiecīgi virzījies. Jau tik tālu, ka ar savām zināšanām varu padalīties ar tiem, kurus šī joma interesē. Ja pašā sākumā permakultūru uztvēru vairāk kā vaļasprieku, tad tagad to redzu kā virzību savai paša saimniecībai, kura man ir tikai nepilnu trīs hektāru liela.

Māju un zemi mantoju no saviem vecākiem, jūtos laimīgs, ka tā notika. Viss jau notiek likumsakarīgi jeb, ja cilvēka sirds uz kaut ko ir tendēta, ja pēc kaut kā ilgojas, tad arī lietas agri vai vēlu attiecīgi sakārtojas.

No personīgās pieredzes esmu ievērojis, ka dzīvē, notiekot kādām būtiskām pārmaiņām, problēmām, sākumā sajūta ir ļoti slikta, bet pēc laika nāk sapratne, ka piedzīvotās krīzes, izmaiņas patiesībā bijušas tikai uz labu.

– Esat ne tikai konsultants, bet arī vairāku biedrību biedrs.

– Jā. Viena no tām ir Latvijas Permakultūras biedrība, “Latvijas Zaļā kustība”, kas aizstāv zaļās idejas par piejūru, kāpām u.c. Tad vēl esmu Vīndaru un vīnogu audzētāju biedrībā, Pauloniju audzētāju biedrībā. Aktīvi darbojos arī ar dažādu novadu pašvaldībām, piemēram, Kuldīgas, Ventspils pilsētas, Preiļu, Rēzeknes, Valmieras.

– Kāds bija jūsu ceļš, kā bērnam, jaunietim izvēloties profesiju?

– Dzīvā daba man vienmēr interesējusi un patikusi. Skolā interesēja bioloģija, botānika, zooloģija. Sākumā bija doma stāties Latvijas Universitātes biologos, bet izvēlējos Lauksaimniecības akadēmijā studēt agronomiju. Taču atceros, ka bērnībā biju pārliecināts, ka kļūšu par gleznotāju. Mācoties skolā, no piektās klases aizrāvos ar lasīšanu un ļoti bieži gāju uz bibliotēku.

Biju grāmatu tārps ar novirzi, jo lasīju ļoti, ļoti daudz par dabu, kā arī fantastikas literatūru.

Biju izlasījis visas sērijas “Apvārsnis” grāmatas, protams, arī Džeralda Darela grāmatas un vēl, un vēl. Aizrāvos tā, ka sāku veidot savas pirmās kukaiņu kolekcijas, ķerstīju tauriņus un vaboles. Blakus Gramzdas skolai, aiz stadiona, bija mežiņš. Starpbrīžos skrēju turp pētīt zirneklīšus un visu citu, kas kustējās.

Tagad, pēc gadiem, saprotu, ka dzīves spirāle atkal ir atgriezusies pazīstamajā punktā, jo savā dārzā priecājos par kukainīšiem, taurenīšiem, vabolēm un putniem, kas apmeklē dārzu. Tikai tagad skaidri apzinos, ka viena no bioloģiskās daudzveidības pazīmēm ir kukaiņu pasaule. Prieks par katru jaunu savā zemē ieraudzīto sugu. Tieši tāpat ar putniem un visu citu dzīvo radību.

– Kā, kāpēc sākās aizraušanās ar permakultūru?

– Pirms pieciem gadiem e-pastā saņēmu uzaicinājumu piedalīties Latvijas 4. permakultūras festivālā Vidzemē, Zadiņu saimniecībā. Pats neesmu intensīvās lauksaimniecības piekritējs un jau kādu laiku biju domājis, ka jābūt veidam, kā ekoloģiski saimniekot mazā lauku saimniecībā. Lai nebūtu jādarbina milzu tehnika, jādedzina milzum daudz degvielas un jāmoka zeme.

Redzot to, kā saimnieko “Zadiņos”, sapratu, ka permakultūra tiešām ir dzīvesveids, kas attiecas ne tikai uz pārtikas audzēšanu, bet uz noteiktos principos balstītu dzīvesveidu.

– Pastāstiet vairāk!

– Permakultūra ir ilgspējīga un gudra, dabai draudzīga saimniekošana, kas notiek saskaņā ar dabas likumiem, procesiem un nenodarot pāri apkārējai videi. Savulaik austrālietis Deivids Holmgrēns radīja 12 pamatprincipus, kas patiesībā ir attiecināmi uz visu dzīvi – tāpēc nevar likt vienlīdzības zīmi starp tādiem jēdzieniem kā permakultūra un bioloģiskā lauksaimniecība. Pēdējā attiecas uz ražošanu – lopkopību, augkopību u.c. Permakultūra skatās vēl tālāk, – kas notiek ar enerģijām, atkritumiem, ar to, kas ar cilvēka aci varbūt pat nesaskatāms.

Cilvēkam jāspēj, jāgrib vērot, kā īsti daba darbojas, dzīvo. Un šie principi tiešā vai pārnestā veidā tiek pārcelti uz to, ko darām dārzā, virtuvē, sadzīvē u.c.

Protams, vairumam permakultūras atbalstītāju viss saistās tikai ar darbošanos dārzā, dobēs, bet patiesībā tā ir tikai viena maza daļa no visas sistēmas. Vērojot, kas notiek manā mazajā saimniecībā, priecājos, ka daba šai vietai pievelkas. Kā lai paskaidro? Cilvēkam jāsaimnieko tā, lai būtu par dabu, nevis pret to.

– Ko nozīmē “būt par dabu”?

– Būt par, nevis nemitīgā cīņā pret. Pret kaitēkļiem, slimībām, pret nezālēm, iejaucoties dabas ekosistēmās. Tajā brīdī, kad sākam saprast, kāpēc tā, daudz kas nostājas īstajās vietās. Kāpēc, uzarot zemi, parādās nezāles? Aršana veido brūces dabas veselumā, un tās jāsadziedē. Dziedēšana, pēc dabas prāta, sākas ar nezālēm – viengadīgajām, daudzgadīgajām, vēlāk iesējas stiebrzāles, tauriņzieži u.c., tad parādās daudzgadīgās sugas – krūmi un beigās koki, kamēr brūce dabas organismā sadziedēta.

Jāsaprot, ka, uzrokot, uzarot zemi, daba reaģēs, bet cilvēks izmisīgi tikai ravē un ravē vai kā citādi mēģina nezāles iznīcināt. Patiesībā tikai jāpārstāj rakt. Pietiek ar to, ka tiek apstrādāta pati zemes virskārta un tam pastāv dažādas metodes.

Tagad apzinos paradoksu, atceroties savus studiju gadus. Piemēram, cik ļoti daudz informācijas bija jāapgūst par tā saucamajiem kaitīgajiem organismiem, kukaiņiem (pret), bet cik ļoti maz mācījos par derīgajiem organismiem (par). Patiesībā tas ir ļoti neloģiski. Vienā brīdī sapratu, ka visu laiku būt “pret” prasa milzīgu enerģiju visādās nozīmēs.

Ejot kopsolī ar dabu, dabas ritmiem, cilvēks saņem, viņam patiesībā ir viss nepieciešamais – nodrošinājums ar ūdeni, enerģiju, ēdienu.

Ja to, kas paliek pēc pārstrādes, izmantošanas var vēl atdot atpakaļ dabai, tad daba kā sistēma funkcionē un attīstās pati. Ja agrāk bija jācīnās ar nezālēm, slimībām, kaitēkļiem, jāindē sliktais un jāber minerālmēsli, lai kaut kas izaugtu utt., tad, dzīvojot pēc permakultūras principiem, visa sistēma kļūst pašpietiekama un mikroorganismi iedarbina vajadzīgos procesus. Tādējādi, jo vairāk gadu paiet, jo cilvēka radītā sistēma kopsolī ar dabu kļūst arvien pašpietiekamāka.

Tagad savā saimniecībā uz to eju mērķtiecīgi un redzu, kā viss strādā. Ja pavisam īsi – permakultūra ir metode pašpietiekamai saimniekošanai un dzīvošanai.

– Kādu redzat savu saimniecību nākotnē?

– Esmu izvēlējies meždārza sistēmu. Tiem maniem pāris hektāriem saimniekošana pēc permakultūras likumiem ir ļoti loģiska. Savā dārzā esmu savācis augļu koku, riekstu koku un ogulāju sugu kolekciju. Nu jau vairāk nekā 120 eksemplārus, ja kopā ar šķirnēm, tad jau pāri 200. Kolekciju joprojām papildinu.

Smaidot saku, ka kaut kas man laikam ticis arī no vecātēva gēniem, kurš savulaik bija labs dārznieks. Pēc Otrā pasaules kara vectēvs bija uzzinājis, ka, iestādot augļu dārzu, jaunā vara zemi pilnībā neatņems. Tā izrādījās taisnība. Vēl saglabājušās divas viņa stādītās ābeles, vairāk nekā septiņdesmit gadu vecas.

– Kas ir meždārzs?

– Vienkārši runājot, tas ir kaut kas starp mežu un augļu dārzu. Cilvēka stādīta visa veida augu sabiedrības sistēma ar mērķi iegūt pārtiku, drogas, malku, krāsvielas u.c. Šī augu sabiedrības sistēma dzīvo un spēj funkcionēt pati. Sistēma, kurā kopā samiksēts augļu, sakņu un košumdārzs.

Pamatā ir augu spēja savā starpā sadarboties. Piemēram, lielie koki spēj pasargāt no salnām tos augus, kas aug zem to zariem. Šoruden pats pārliecinājos, ka tie kabači, kas bija sastādīti zem valriekstiem, salnās izdzīvoja. Lai gan visu laiku valdījis uzskats, ka augi savstarpēji konkurē.

– Kas pašu pārsteidzis, saimniekojot pēc permakultūras metodes?

– Pirms četriem gadiem uztaisīju rulondobi no siena un salmu ruļļiem. Tā ir vidukļa augstumā. Iestādīju gurķus un tomātus un patika, kā tie auga, ražoja. Pie augstās dobes var strādāt nepieliecoties. Neviens jau jaunāks nepaliek! (Smaida).

– Ko tas prasa no jums – būt permakultūras dārza saimniekam?

– Lielu pacietību un darbu, jo daudz kas jāspēj salāgot ar mana pamatdarba pienākumiem, kad kā konsultants braucu pa visu Latviju. Vienu dienu esmu Siguldā, otru, piemēram, Durbē. Vēl esmu iesaistījies dažādos projektos. Vārdu sakot, laika savam dārzam ļoti maz. Laiks mums, cilvēkiem, ir pats dārgākais resurss.

Šogad pirmo gadu savā zemē stādījām kartupeļus pēc permakultūras metodes – bez traktora, aršanas, vagošanas, kratīšanas utt. Ietaupīts ļoti daudz resursu, piemēram, degvielas.

Mans virsmērķis ir radīt unikālu meždārzu, lai cilvēki uz “Gramzdas Ēdenes dārzu” var atbraukt un redzēt, cik daudzveidīgas ēdamas lietas iespējams izaudzēt. Lai šī vieta kļūtu par permakultūras saimniekošanas paraugu citiem – kā mācību saimniecība. Grozies kā gribi, paēdis cilvēks ir apmierināts!

Vēl gribu parādīt, kā savā starpā spēj funkcionēt unikālās augu sabiedrības, vienlaikus augsni padarot auglīgāku. Sev saku, ka pamats jāpagūst ielikt līdz pensijai un tad sāksies saimniecības pieslīpēšana.

– Šķiet, ka Latvijā interese par permakultūru tikai plešas plašumā.

– Ļoti. Interese ir ļoti liela.

– Kādēļ tā?

– Domāju, ka daudziem cilvēkiem rūp tas, lai varētu izaudzēt neieciešamos produktus, nekaitējot dabai un pēc iespējas vienkāršākā veidā. Nepirkt maisus ar minerālmēsliem, bet mācēt savā dārzā atrast visus nepieciešamos resursus un sadarboties ar dabu.

Šogad savā dārzā iršiem liku pilnīgu mieru, nevis tā kā iepriekš. Šie plēsīgie kukaiņi līdz pat ogu laika sākumam izķer daudzus kaitīgos kukaiņus. Irši mājiniekiem, mums, cilvēkiem, kas te dzīvo, nekož, jo atpazīst pēc smaržas.

Saimniekojot pēc permakultūras metodes, galvenais mērķis ir nonākt pie dabiskā līdzsvara dabā. Tajā skaitā, lai teritorijā dzīvotu mazie plēsēji. Bija mums gads, kad te mitinājās sermuliņš, arī zebiekste. Eži arī saimnieko. Mazie plēsēji palīdz saglabāt līdzsvaru, jo kontrolē peļu saimes. Mūsu suns un kaķis ar šo uzdevumu divatā galā netiek! Lai arī vanadziņi un pūces palīdzētu, laukos jānostiprina garas kārtis, kur putniem piesēst un vērot savus medību laukus.

Dzīvojot, strādājot pēc permakultūras metodes, jāsaprot, ka viss nenotiks uzreiz, tūlīt, šogad vai nākamgad. Svarīgākais ir tiekšanās uz līdzsvaru.

Ļoti daudzi, kas pārceļas uz laukiem, ieinteresējas par permakultūras metodi, grib to apgūt un mācīties. Brauc uz semināriem, biedrības organizētajiem festivāliem. Viens no tiem notika arī manā saimniecībā “Gramzdas Ēdenes dārzā”. Man nav šaubu, ka permakultūras virziens dzīvos un attīstīsies. Es palīdzēšu, lai tā notiktu, jo zinu, ka viens mežadārza hektārs spēj pabarot 20–25 cilvēkus.

– Bet cik cilvēku vidēji pasaulē pabaro viens lauksaimniecības zemes hektārs?

– Pēc Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas datiem, 1,7 cilvēkus. Es gribu, lai lauki būtu dažādi, nevis tikai lielsaimniecības ar milzu traktoriem un visu no tā izrietošo. Ja turpināsies tikai tā, pēc laika Latvijas zeme sāks atgādināt Amerikas prērijas.

Laukos jābūt dažādībai, dzīvībai un līdzsvaram. Jābūt šīm permakultūras saimniecībām, kur dabai patverties pilnvērtīgā nozīmē. Lai dabai forši un mijiedarbība ar cilvēku būtu abpusēji patīkama.

Mana pārliecība ir, ka cilvēkiem, lai sasniegtu mērķus, ir svarīgi sapņot un rīkoties, lai sapņus piepildītu. Tas dod to vajadzīgo lidojuma augstumu, spēju un spējas sasniegt iecerēto. Cilvēkam viss ir iespējams.

VIZĪTKARTE

Māris Narvils

• Latvijas Lauku konsultācijas un izglītības atbalsta centra Vides nodaļas vecākais speciālists dārzkopībā.
• Lauksaimniecības universitātē studējis agronomiju.
• “Gramzdas Ēdenes dārza” saimnieks.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.