1.maijā Liepājas teātrī ar solokoncertu viesosies viens no izcilākajiem pasaules jaunajiem pianistiem, tikai 24 gadus vecs latviešu puisis Vestards Šimkus. Sākot no piecu gadu vecuma, viņš aizvadītajos 18 gados klavierspēlē ir sasniedzis tik spožas virsotnes, ka izpelnījies izcilu mūziķu un kritikas visaugstāko novērtējumu.

“Vestarda Šimkus spēlē saista lielas personības spēks un neparasts, individuāls domāšanas veids. Viņa virtuozitātē mēs dzirdam pianisma zelta laikmeta atbalsi. Šimkum virtuozitāte nav pašmērķis. Viņš tajā rod dziļāku būtību – virtuozs ir kā bruņinieks ar augstiem ideāliem. Vestarda klavierspēlei piemīt unikāla talanta starojums,” tā tiek raksturots jaunais pianists. Visaugstāko atzinību Vestards Šimkus saņēma pērnā gada nogalē 5.pasaules klavieru olimpiādē Badkisingenā, Vācijā, uz kuru viņu izvirzīja Bergenas festivāls Norvēģijā un Beirutas festivāls Libānā. Tajā viņš nedēļu sacentās ar vēl pieciem šādi izraudzītiem pianistiem no ASV, Ķīnas, Vācijas, Francijas un Krievijas. Un kā pats Vestards komentēja, “konkurence bija īpaši smaga, jo visi ir izcilas, ļoti spilgtas personības”.

Miera osta lauku klusumā

Lai tuvāk iepazīstinātu mūsu lasītājus un potenciālos klausītājus ar jauno talantīgo pianistu, kopā ar fotogrāfu Andri devāmies ciemos pie viņa uz dzimtajām mājām “Irbes” Tukuma rajona Vecmokās. Kaut gan Vestards bija visnotaļ precīzi izstāstījis ceļu – pa labi no vecās pils, pašā meža malā balta māja –, tomēr apmaldījāmies starp daudzajām gaišajām mājiņām. Zvanu viņam pa mobilo tālruni pēc palīdzības. Klausulē atskan klusa, nogurusi, tā kā atturīga balss. Nodomāju, kas atgadījies, jo kad iepriekš sarunājāmies, balss bija jautra, enerģiska, pretimnākoša. Izrādījās, Vestards patiešām bija noguris, jo tikko bija beidzis spēli – sešas stundas pie klavierēm.

Šimkus ģimenes miera osta “Irbes” atrodas burvīgā vietā, meža ielokā, kurā pāris kilometru tālāk plešas neliels ezers. Iebraucot pavasarīgi zaļajā pagalmā, mūs sagaida piemīlīga meitene, kas izrādās ir Vestarda māsiņa Aurēlija. Tūlīt pretī skrien arī liels, skaists dzeltenbrūns suns, kuru viņa saimnieks nodēvējis par… Frederiku Šopēnu, un divas melnas vistiņas. Vēlāk uzzinām, ka Vestardam ir arī kaziņas Čečīlija un Klāra, kuras viņš pats slauc divas reizes dienā. Izrādās, ka mūziķis nav tipisks mākslinieks – baltrocītis, kurš cita nekā neprot, kā tikai spēlēt klavieres. Viņš mīl lauku klusumu un lauku dzīvi, tomēr strikti ievēro veselīgu dzīves veidu – ēdienam izmanto tikai ekoloģiski tīru pārtiku, iztiek bez cukura un sāls, nesmēķē un nelieto alkoholu. Klavierspēle prasa daudz garīga un fiziska spēka, tāpēc organisms jātur kārtībā.

Liepāja mīļā atmiņā

Nelielā dzīvojamā istabā stāv divas klavieres. Flīģelim vēl vāks pacelts. Šeit arī iekārtojamies un sākam sarunu ar Vestardu Šimku. Vispirms, protams, par Liepāju.

– Ne tikai es, bet droši vien daudzi liepājnieki jūs ļoti labi atceras no uzstāšanās 1997.gadā Pianisma zvaigžņu festivālā. Toreiz “Jauno pianisma zvaigznīšu” koncertā jūs līdzinājāties Ferenca Lista vizuālajam tēlam. Bijāt ataudzējis līdz pleciem garus, taisnus pagaišus matus un arī spēlējot bijāt ļoti artistisks.
– Man par to prieks, ka kāds vēl atceras. Piedalījos kā divpadsmitgadīgs klavieru virtuozs, dauzītājs (smejas). Man tad patika Listu atdarināt. Biju gan krieviski, gan latviski izlasījis visas iespējamās Lista biogrāfijas, jo tolaik viņš bija mans elks. Arī man šis koncerts spilgtā atmiņā, jo tolaik jau reti tādi notika un jaunie bezmaz vai gadu tam gatavojās. Tas bija patīkams moments, jo Liepājas publika ļoti atsaucīgi, ļoti sirsnīgi mūs uzņēma.

– Otru reizi jūs bijāt Liepājā pirms dažiem gadiem jau kā pazīstams mākslinieks. Tad sniedzāt solo koncertu Liepājas Mūzikas vidusskolas zālē, kas bija burtiski stāvgrūdām pilna, un katrs jūsu priekšnesums tika uzņemts ar ovācijām.
– Ja nemaldos, tas bija pirms četriem gadiem. Tas bija Latvijas turnejas 12 koncertu ietvaros. Tas bija lieliski. Atceros, ka publikā bija daudz jauniešu.

– Jau kopš agras bērnības tieši tēvs jūs diezgan stingri vadīja uz lielo mērķi – izaudzināt par koncertējošu pianistu. Tēvs arī pats taču bija mūziķis?
– Mans tēvs, Gunārs Šimkus, ir dzimis Liepājā. Viņš kādreiz spēlēja grupā “Katedrāle”, spēlējis arī kopā ar Raimondu Paulu. Viņš spēlēja gan vijoli, gan ģitāru. Tomēr tēva lielākais mākslas darbs un mātes pareizas audzināšanas rezultāts esmu es (skaļi un sirsnīgi smejas).

– Vai klavieres vienmēr bijis mīļš instruments, vai tomēr kādreiz ar visu stingro režīmu tās piegriezušās?
– Nē, protams, ka bērnībā tās mani nemaz nevilka. Parasti notiek tā, ka tiem bērniem, kuriem tās agri patikušas, vēlāk nepatīk nemaz. Man sāka patikt ap gadiem desmit. Kā jau es sākumā teicu, kad 12 gadu vecumā pirmo reizi Liepājā spēlēju, tad biju tādā kaifā no klavierēm, ka vienkārši tajās biju samīlējies.

– Liepāja jau kuro gadu gaida, kad jūs piedalīsities Pianisma zvaigžņu festivālā, bet nekā…
– Pareizi? Nav man kaut kā sanācis, lai gan uz pēdējo, nē, uz iepriekšējiem diviem mani aicināja, bet es tiešām tad biju aizņemts un neatrados Latvijā.

– Varu teikt, ka arī maijā jūs Liepājā tiekat ļoti gaidīts. Interesi uzjundīja nesen saņemtā vēsts, ka esat ieguvis 1.vietu visprestižākajā konkursā – Pasaules klavieru olimpiādē. Ko jūs liepājniekiem piedāvāsit?
– Programma būs grandioza, divās daļās. Tā būs publikai, kas labi iepazinusi Pianisma zvaigžņu festivālu repertuāru. Pirmajā daļā skanēs viens no pašiem grūtākajiem skaņdarbiem, kas vispār klavierēm ir sarakstīts – Bēthovena 29.sonāte Si bemola mažorā, saukta par “Lielo sonāti”. Tā ir 45 minūšu gara. 15 minūšu garais fināls ir grūtākais, ko es jebkad esmu spēlējis. To iemācīties – man tā bija liela trauma (sirsnīgi smejas).

– Tā ir jauna jūsu koncertprogramma?
– Es katru gadu iestudēju jaunu solo programmu. Pirmo reizi to nesen nospēlēju Madonā. Tur viņiem izveidojusies ļoti laba vide mūzikai, jo atklāta brīnišķīga jauna zāle ar 600 vietām, ar labu akustiku. Arī klavieres tur lieliskas –  pilnīgi jauns firmas “Steinway” flīģelis, kuru man bija tas gods iesvētīt. To pašu darīšu arī 17.aprīlī ar jauno flīģeli Lielajā ģildē, Rīgā. Bet koncerts Madonā aizgāja uz urrā, jo pēc katra nospēlētā skaņdarba bija stāvovācijas. Tas bija ļoti saviļņojoši, es tur noteikti atgriezīšos.

– Koncertflīģelis – tā savukārt Liepājai ir ļoti sāpīga problēma. Bet atgriezīsimies pie jūsu Liepājā gaidāmā koncerta.
– Otrajā daļā būs Rahmaņinova 2.klaviersonāte, romantiski vētrains skaņdarbs. Interesanti būs tas, ka es spēlēšu ļoti reti atskaņotu šīs sonātes pirmo redakciju, kas ir krietni grūtāka, jo tā rakstīta Rahmaņinova rokām, kuras, kā zināms, bija divreiz lielākas par manējām (atkal smejas). Koncerta nobeigumā būs ļoti īpašs skaņdarbiņš – Džordža Geršvina “Rapsodija blūza stilā”, bet paša autora variantā – klavierēm solo. Neesmu dzirdējis, ka kāds to būtu spēlējis, jo tas pārlikums ir tiešām ļoti sarežģīts. Bet mani ļoti priecē šāda mūzika. Tagad, kad divus gadus esmu studējis Minhenē, Vācijas klasiskās mūzikas sirdī, tad daudz kas kļuvis skaidrāks par vācu mūziku. Tāpēc arī Bēthovens man kļuvis ļoti tuvs. Jūtu, cik viņa mūzika ir dzīva, saviļņojoša un romantiska, jo tā ir tieši tur tapusi, tā nav kaut kas auksts, sterils, akadēmisks. Man uz šo mūziku acis atvēra mans skolotājs, Minhenes Mūzikas augstskolas profesors Vadims Suhanovs, bijušais Dmitrija Baškirova asistents.

– Baškirovs nupat spēlēja Pianisma zvaigžņu festivālā vienā koncertā ar visādā ziņā krāšņo franču pianisti Anžerē.
– Jā, es ļoti gribēju atbraukt viņu paklausīties, bet man pašam bija koncerti. Liepājas festivāls ir unikāls, jo maz ir tādu klavierfestivālu pasaulē, kur nu vēl pastāvēt 16.gadu!

Jaunrade, dzeja un… džezs

Pamanu, ka Vestards ir jau pārvarējis nogurumu un sarunājoties daudz un sirsnīgi smejas tā, ka šokolādes brūnās acis šķiļ dzirksteles. Bet, runājot par darbu, skatiens kļūst tiešs un vērīgi nopietns.

– Vestard, jūs esat ne tikai aktīvi koncertējošs pianists, bet arī pietiekami daudz un sekmīgi komponējat. Jūsu skaņdarbi ir ļoti mūsdienīgi, visai ekstravaganti. Vai tas izriet no jūsu emocionālā, impulsīvā rakstura?
– Jā (atkal smejas). Pēdējā laikā īpaši man iznāk daudz ar to nodarboties, jo man ir pasūtījums no Vācijas. Savukārt Dziesmu svētku simfoniskajam koncertam 8.jūlijā Nacionālajā operā es rakstu savu divdaļīgu klavierkoncertu. Kopā ar Normunda Šnē kamerorķestri “Sinfonietta Rīga” pats spēlēšu arī solopartiju. Pie tā daudz strādāju, gandrīz divus gadus, tā ir ļoti personiska mūzika un tagad tuvojos finišam. Komponēju daudz, man ir arī daudz pasūtījumu. Pēdējo gadu laikā tapušas Eiropas Savienības skaņdarba variācijas, kas bija Vācijas un Rotari kluba pasūtījums. Es nemitīgi tieku skubināts komponēt, jo viena no pasaules lielākajām nošu izdevniecībām “Schott Music” manus darbus izdevusi Vācijā. Es zinu, ka mana mūzika tiek spēlēta, jo nupat pa elektronisko pastu man atnāca ziņa no Brazīlijas, ka tur viens pianists nopircis tās notis un tagad gribot mācīties, prasa, vai drukātajā nav kaut kādas kļūdas. Pats neesmu dzirdējis, kā citi to spēlē, bet spēlē vairākās valstīs.

– Jums ir bijusi interesanta sadarbība ar literātiem, piemēram, Imantu Ziedoni, kas acīm redzami saviļņoja gan pašu dzejnieku, gan šo muzikāli literāro vakaru klausītājus.
– Tas bija projekts, kurā mēs visi iesaistījāmies – gan Imants Ziedonis, gan mani vecāki un tā producenti. Mēs radījām stundu garu notikumu, kurā Ziedoņa dzeja sasaucās ar manu mūziku, kuru pats spēlēju. Tas bija viens no radošākajiem un emocionālākajiem momentiem, kāds jebkad bijis manā mākslinieciskajā dzīvē. Ne tik bieži gadās iespēja, kad liela personība lasa savu ģeniālo dzeju un es spēlēju savu mūziku. Tas palicis man vismīļākajā atmiņā.

– Cik ilgi jūs tagad pēc mācībām Minhenē varat pabūt savās mājās?
– Mēnesi, jo man ir koncertu sērija mēneša garumā – bija Madonā, tad Rīgā, Lielajā ģildē ar Nacionālo simfonisko orķestri, sekos Cēsis un tad Liepāja. Pēc tam došos uz Igauniju, kur maija vidū kopā ar igauņu džezmeņiem debitēšu kā džeza pianists.

– Ko jūs sakāt, tas nu gan ir jaunums! Pašlaik Liepāja dzīvo džeza mūzikas festivāla gaisotnē. Varbūt nākotnē liepājnieki jūs var uzaicināt kā viesmākslinieku arī šajā mūzikas žanrā?
– Labāk gan ne, jo neesmu džeza pianists. Igaunijā tas ir ļoti interesants projekts ar slaveno diriģentu Eri Klāsu, ar kuru esmu kopā Japānā koncertējis. Viņš man sadarbībā ar Tallinas kamerorķestri izteica piedāvājumu iestudēt amerikāņu džeza pianista un komponista Čika Korea nupat uzrakstīto 2.klavierkoncertu “Kontinents”. Tas ir sešās daļās, kur katra no tām veltīta vienam kontinentam. Interesantākais, ka es atveru atsūtīto partitūru un skatos – tur praktiski nav nošu, tikai burti un cipari. Tur tikai atliek improvizēt, praktiski jābūt džeza pianistam.

– Bet tas taču ir īsti jūsu garā – muzicēt ar izteikti savu skatījumu.
– Improvizēt man ļoti patīk (uzjautrināts smej). Bet ar šāda stila mūziku līdz šim es nebiju saskāries, nu jau mēnešiem ilgi klausos džeza mūziku, visu dziļi un pamatīgi studēju. Tā man būs tāda liela avantūra, jo spēlēšu kopā ar džeza kvartetu – saksofons, bungas, kontrabass klavieres – un kamerorķestris.

– Vai jūs saista arī ļoti modernā mūzika?
– Kas ir moderna mūzika?

– Nu tāda, kur flīģelim stīgas rausta un dauza, nu tamlīdzīgi (Vestards mani samulsinājis un es apjukusi skaidroju).
– Ai, šajā sakarībā man pirms pāris gadiem bija ārkārtīgi nozīmīgi un lieli projekti. Man bija Vācijā jāieskaņo disks ar slavenā kanādiešu pianista Glena Gulda skaņdarbiem. Viņš tiešām komponē tādā ļoti griezīgā, avangarda stilā. Tajā partitūrā var kājas noaut. Disks bija kā papildinājums Glena Gulda biogrāfijas grāmatai, un man tiešām bija liels gods spēlēt viņa mūziku. Arī šo mūziku es spēlēju no galvas, jo mans likums – nekad nekāpt uz skatuves ar nošu mapi. Arī mūsu Pētera Vaska “Pavasaris” teksta ziņā pagaidām bijis sarežģītākais skaņdarbs, kādu esmu spēlējis – nav nevienas takts svītras, neviena pieturas punkta. To mācījos no galvas kādu gadu. Galvenais ir personiskais piegājiens, kā tādu mūziku izpildīt. Ir tādi mūziķi, kam nepatīk personiska pieeja klasiskai mūzikai, galvenais ir precīzi nospēlēt.

Prasme atteikt un rūpēties arī par sevi

– Jaunas solo programmas, interesanti piedāvājumi, komponēšana…, cik stundas darba pie klavierēm katru dienu tas prasa?
– Pirms jūsu ierašanās nospēlēju sešas stundas. Šis gads man ir pilns ar Johannesa Brāmsa abiem klavierkoncertiem gan Rīgā, gan jūnijā viņu spēlēšu Vācijā kopā ar Čehijas simfonisko orķestri un ar Ziemeļvācijas Filharmonijas orķestri būs turneja pa Vāciju. Tad vēl būs novembrī solokoncerts Stokholmā un Maskavā kopā ar orķestri “Kremerata Baltika”, kur es vienā vakarā sniegšu divus klavierkoncertus, kas reti notiek.

– Tāds ir koncertējoša pianista liktenis – vienmēr ceļā, vienmēr būt formā. Jums piedāvājumu un uzaicinājumu netrūkst…
– Jā, ir jau par daudz, tāpēc es daudzus projektus atsaku un cenšos izbrīvēt laiku sev, atpūtai. Es gribu dzīvot, jo katrs koncerts mani šausmīgi iztukšo. Tādēļ man ir tik svarīgi padzīvot šeit, mājās, un atpūsties, tad ar jauniem spēkiem var koncertēt.

– Kā jūs, gara auguma puisis, tik intensīvā darba režīmā, kad daudzas stundas tiek pavadītas pie klavierēm, saglabājat fizisko formu?
– Arī veselības dēļ sevi nežēloju. Katru rītu ceļos pulksten septiņos un, neskatoties uz laika apstākļiem, vai snieg, vai vētra (smejas), skrienu krosiņu, vingroju un peldos.

– Jums ir liela vajadzība pēc lielpilsētu burzmas un blīvā koncertturneju grafika atgriezties dzimtajās mājās, lauku klusumā, mierā?
– Pilnīgi noteikti, jo neciešu lielpilsētas, goda vārds, es tajās slikti jūtos. Šajās mājās esmu uzaudzis, pavadījis visu bērnību un jebkuru brīvu dienu, brīvu laikposmu cenšos pavadīt šeit un maksimāli vairos no pilsētām.

– Tā skaistā meitenīte, ko satikām pagalmā, ir jūsu māsa?
– Jā, tā ir mana māsa Aurēlija, arī viņa mācās klavieres un ar ļoti lieliem panākumiem. Viņa mācās Dārziņskolā pie tās pašas manas skolotājas Muižarājas. Māsa jau spēlē Šopēnu, Grīgu un vēl visu ko.

– Vai palīdzat māsai, vai varbūt viņa tā greizsirdīgi reaģē – es pati?
– Nē, nē, es jau gan reti kaut kādas piezīmes izsaku, bet viņa ņem to galvā. Man ir prieks par māsu, viņa ir talantīga. Tā mēs te ar māsu spēlējam, viens vienā, otrs otrā istabā. Vasarā logi vaļā, diezin kā kaimiņi mūs vēl pacieš – sešas stundas dienā klausīties to repertuāru?

– Koncerts pa velti! Bet vai citam vaļaspriekam jums vispār atliek laika un vai tāds ir?
– Kā jau teicu, es daudz sportoju, ko agrāk nedarīju. Tagad katru dienu 10 kilometru nostaigāju pa mežu. Daudz klausos mūziku, televizoru neskatos, presi nelasu. Ko nozīmē hobijs? klavieru spēlēšana – tas ir mans hobijs un reizē mana profesija. Ja vēl cilvēki to klausās un viņiem tas patīk, man par to prieks. Bet, ja viņi nenāktu, es vienalga spēlētu, jo, kad es spēlēju, kā nupat, ieeju tādā kaifa transā! Visa istaba man ir pilna ar skaņām, un es tās izbaudu. Man ir svarīgi mūzikā pateikt kaut ko pašam no sevis, maksimāli ielikt spēlē savu personisku stāstu, nevis tikai tehniski pareizi to nospēlēt. Tas ir veids, ar ko es varu publiku aizraut, ieinteresēt cilvēkus, kas varbūt nekad nav bijuši uz klavierkoncertu. Tas man ir lielākais kompliments, ja cilvēki atnāk uz manu koncertu un saka – jā, tā mūzika baigi interesanta.

– Varbūt beidzot liepājnieki jūs sagaidīs kādā no festivāliem?
– Esmu šādus uzaicinājumus saņēmis, bet tad es patiešām nevarēju tikt. Bet tagad es ļoti gaidu tikšanos ar Liepājas publiku, jo tās iepriekšējās reizes man palikušas ļoti siltā atmiņā.

Vizītkarte
Vestards Šimkus
– dzimis 1984.gadā Jūrmalā;
– no 1990.gada mācās E.Dārziņa mūzikas skolā Rīgā pie Rutas Švinkas, tad pie Ligitas Muižarājas, pēc tam pie profesora Teofila Biķa, Sergeja Osokina, Aleksandra Satza;
– papildinājies arī daudzās meistarklasēs – pie Lazara Bermana, Igora Žukova, Džoannas Hevilas, profesora Daniela Pollaka klasē Dienvidu Kalifornijas universitātē (ASV), no 2002. līdz 2006.gadam studējis Karalienes Sofijas Mūzikas augstskolā Madridē pie profesora Dmitrija Baškirova,
– pašlaik turpina studijas R.Štrausa konservatorijā Minhenē pie Vadima Suhanova;
– piecus gadus mācījies kompozīciju pie Pētera Vaska; bijis starptautiskās organizācijas “Planētas jaunie vārdi” stipendiāts;
– uzvarējis divos Latvijas konkursos: jauno komponistu konkursā Rīgā (1995), Jūrmalā (1995), jauno atskaņotājmākslinieku konkursā “Nova Nomina” Rīgā (1998);
– uzvaras starptautiskos jauno pianistu konkursos: 1.vieta B.Dvariona konkursā Viļņā (1994), 1.v. un Grand Prix F.Šopēna konkursā Polijā (1996), 1.v. V.A.Mocarta konkursā Rīgā (1997), 1.v. un Grand Prix atskaņotājmākslinieku konkursā Stokholmā (2001), Lista Starptautiskajā pianistu konkursā Losandželosā (2002), kurā piedalījās 129 izpildītāji vecumā līdz 35 gadiem, 1.vieta 5.pasaules klavieru olimpiādē Badkisingenā, Vācijā (2007);
– Latvijas Lielās mūzikas balvas ieguvējs (2002);
– 2003.gadā Hermaņa Brauna fonds klajā laidis pianista pirmo soloalbumu “Fantāzijas”; paguvis ierakstīt daudzus skaņdarbus Latvijas radio fondiem;
– piedalījies arī vairākos starptautiskos mūzikas festivālos: Kauņā (1995), Pianisma zvaigžņu festivālā Liepājā (1997),
– Džinas Bakhaueres pianistu festivālā Soltleiksitijā (ASV,1999), Stavangeres kamermūzikas festivālā (Norvēģija, 2004), “KREMERata Baltica” festivālā Siguldā (Latvija, 2004), Vīnes mūzikas seminārā (Austrija, 2004), Al Bustan festivālā Beirutā (Libāna, 2005) u.c.;
– koncertējis Lietuvā, Igaunijā, Polijā, Krievijā, Somijā, Zviedrijā, Norvēģijā, Nīderlandē, Ukrainā, Čehijā, Vācijā, Austrijā, Itālijā, Spānijā, Īrijā, ASV un Libānā;
– spēlējis nozīmīgās pasaules koncertzālēs: Amsterdamas Concertgebow, Vīnes Konzerthaus, Stokholmas Bervaldhallen, Soltleiksitijas Temple Square, Milānas Sala Puccini, Beirūtas Bustani Auditorium u.c.;
– muzicējis kopā ar “KREMERata Baltica”, Vīnes Akadēmisko orķestri, Harkob vas Filharmonijas orķestri, Latvijas Nacionālo orķestri, Sinfonietta Rīga, Lietuvas Valsts simfonisko orķestri u.c.

Profesionāļu raksturojums

– “Vestarda Šimkus spēle – tas ir brīnišķīgs tonis, nevainojama tehnika un spilgts atskaņojums. Liels talants!” – profesors Daniels Pollaks (ASV).
– “Vestards Šimkus ir FENOMENS! Viņam piemīt gan personības patība, gan pašpārliecinātība, gan tehniskais spožums. Ja kāds arī saka, ka klasiskās mūzikas laikmets ir galā, tad pietiek paklausīties, kā spēlē Šimkus, lai pārliecinātos, ka ar klasisko mūziku viss ir kārtībā” – Pāvo Jervi, Cincinati simfoniskā orķestra galvenais diriģents, 2003.gada februārī.
– “Patiesa sajūsma par Vestarda Šimkus perfekto priekšnesumu… Piedevās viņš atskaņoja savu skaņdarbu, kurā pēkšņi atvērās kādi vēl neapjausti dvēseles dziļumi. Viņa klavierspēles tehnikā ir iespaidīgi milzīgs potenciāls.” (“Aus dem Oberallgau”, Augsburga, Vācija, 2001)
– “…vētrainas ovācijas izpelnījās pianists Vestards Šimkus S.Rahmaņinova 3.klavierkoncerta priekšnesumā. Līdz tādai pakāpei emocionāli atkailinātā un tehniski virtuozā, ka šajā izstīdzējušajā jauneklī jautās iedzimis pats Rahmaņinovs vai Lists.”

(“Literatūra un Māksla” Rīga, 2001).

Indra Imbovica,

Pianists Vestards Šimkus savās lauku mājās “Irbēs” kopā ar savu uzticīgo draugu – suņuku Frederiku Šopēnu.