Dzejas dienas Liepājā
Trešdien Latviešu biedrības namā atklāja izstādi “Latviešu – čehu literāro sakaru pieci gadsimti”. Piedalījās viesi no Čehijas Republikas vēstniecības Latvijā un Nacionālās bibliotēkas, kā arī Liepājas inteliģence. Izstādes uzmanības centrā izcelta tulkotāja liepājnieka Vinifreda Krauča personība. Viņam tika atklāta piemiņas plāksne.

Kā atklāšanā uzsvēra Nacionālās bibliotēkas Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Anda Lamaša, izstāde vispirms notiek Liepājā tāpēc, ka šeit dzīvojis visievērojamākais tulkotājs no čehu valodas Latvijā – Vinifreds Kraučis, kas latviskojis vairāk nekā 60 grāmatu no 13 valodām, bet lielāko daļu – no čehu valodas. “Izstāde ir starptautisks projekts, kas tapa divus gadus. Tās idejas autors ir Čehijas Kārļa universitātes baltu valodu profesors Pēters Štolls, kurš pats teicami pārvalda latviešu valodu un ilgus gadus sadarbojās ar tulkotāju Krauči,” atgādināja Anda Lamaša. “Ekspozīcija abās valodās koncentrēti atspoguļo būtiskāko šajā abu nāciju piecu gadsimtu literārajā sadarbībā, stāsta gan par rakstniekiem un grāmatām, gan arī par pašiem tulkotājiem, kuri ir tie starpnieki, kas tuvina divu tautu kultūras.”
“Ja vispārējās globalizācijas laikā rodas bažas, ka var izzust mazo tautu kultūras, tad tulkotāji un viņu ieguldītais darbs ir nenovērtējams veids, kā tautas var tuvināties un iepazīt cita citas kultūru,” savā uzrunā teica Čehijas vēstniecības Latvijā vēstnieka padomnieks Bohumils Dolejši. “Modernajā laikmetā par vienu no čehu literatūras pašiem izcilākajiem tulkotājiem jānosauc Vinifreds Kraučis, kuram diemžēl šobrīd nav sekotāju.”
Pēc izstādes atklāja piemiņas plāksni Vinifredam Kraučim pie mājas Franču ielā 9, kur tulkotājs ilgus gadus dzīvoja un strādāja. Septembrī V.Kraučim būtu palikuši 67 gadi. Mūžībā viņš aizgāja 2005.gada vasarā.
Plāksni atklāja Bohumils Dolejši un rakstnieks Olafs Gūtmanis. “Vinifreds Kraučis bija izcilākais jaunāko laiku čehu kultūras sūtnis Latvijā. Izsakām cieņu viņa dzīvesbiedrei, Dzejas dienu un cita veida literāro procesu organizētājai Liepājā, Centrālās zinātniskās bibliotēkas direktora vietniecei Ainai Kraučei.” Olafs Gūtmanis savukārt akcentēja, ka Vinifreds Kraučis bija apbrīnojami mērķtiecīgs cilvēks, kurš “kopa latviešu valodu kā neviens no mums”. Daudz sirsnīgu un atzinīgu vārdu tulkotājam un viņa dzīvesbiedrei veltīja Bibliotēku attīstības institūta direktore Anna Mauliņa.
Svinīgajā piemiņas brīdī skanēja Vinifreda Krauča mīļākie instrumenti saksofons un ģitāra. Tulkotāja draugi un literāti savukārt atcerējās viņa nemainīgo ikdienas ritmu – rīta avīzes pie alus kausa un izbraucienus ar velosipēdu. Aktieri Jānis Dreiblats un Gunārs Borgs lasīja fragmentus no V.Krauča izcilākajiem tulkojumiem – visu laiku Latvijā pazīstamākā rakstnieka Jaroslava Hašeka romāna “Krietnais kareivis Šveiks” un pēdējā – Milorada Paviča romāna “Hazāru vārdnīca”.
Blakus piemiņas plāksnei uz Vinifreda Krauča dzīvokļa palodzes gūla ziedi ar lenti Čehijas valsts karoga krāsās. Iemūžināt tulkotāja Krauča piemiņu rosināja Latvijas Rakstnieku savienības un Dramaturģijas ģildes biedre Sandra Vensko un arhitekte dzejniece Gunta Šnipke, bet finansiāli atbalstīja Liepājas domes Kultūras pārvalde. Plāksnes dizaina autors ir mākslinieks Raimonds Gabaliņš.

Zīds, kas savijas ar haikām un mūziku

“Tie ir mani sapņi par Japānu, uzlikti uz zīda,” sarīkojuma “Prelūdija” ievadā atzinās māksliniece Līga Petre-Gūtmane. Šoreiz, pretēji iepriekšējo gadu tradīcijām, Līgas Petres-Gūtmanes darbu izstāde, kas raksturo vairāku mākslu – arī dzejas, dejas, mūzikas – sintēzi, notika Dzejas dienu pirmajā dienā, būdama bezmaz kā tai sekojošo sarīkojumu ievads.
“Es bieži sapņoju par austrumu zemēm – Ķīnu, Japānu, kaut gan pati tur neesmu bijusi, tāpēc smēlos iedvesmu no japāņu dzejas – haikām,” sacīja māksliniece. Viņas ar ziedu motīviem apgleznotās zīda šalles bija izkārtotas Dzimtsarakstu nodaļas zālē, kurā netrūka mākslas cienītāju. Speciāli šim sarīkojumam komponists Andris Eniņš sacerējis mūziku, tā ka klausītājiem bija iespēja piedalīties tās pirmatskaņojumā. Japāņu haikas lasīja aktieri Zigurds Akmentiņš, Gunārs Borgs, Jānis Dreiblats, Aivars Kalnarājs, Edgars Pujāts, noskaņu papildināja dejotājas Zitas Valkas priekšnesums.

“Pasaule, kas man apkārt”

Mūsu pilsētas Dzejas dienu sarīkojumu viešņas Brinda Ceriņa, Ērika Bērziņa un Andra Manfelde ir trīs dzejnieces, kuras visas raksturo tas, ka viņas nupat laidušas tautās savas dzejas grāmatas. Bet atšķir viņas katras personīgā dzīves pieredze, pārdzīvotais un apjaustais, kas atrod izpausmi dzejā.
Brindas Ceriņas grāmatas “Promnākošais” atvēršanas svētki notika Celtnieku klubā, to kuplināja vokālās un ģitāristu studijas “Skani” Ivetas Gailišas vadībā spēlētā klusinātā mūzika, dzeju lasīja kā autore, tā arī aktrise Anita Kvāla. Brinda Ceriņa iepazīstināja ar sevi, pastāstot par Liepāju savā skolas un jaunības laikā, par to, kāpēc viņas pirmais dzejoļu krājums ieraudzījis dienas gaismu tikai tagad.
“Dzeju var radīt tad, kad ir iedvesma,” sacīja B.Ceriņa. “Un iedvesma rodas, nepārtraukti iemīloties un nepārtraukti nīstot.”
Arī Liepājas Pedagoģijas akadēmijas studentiem, kas bija pulcējušies uz tikšanos ar visām trim viesdzejniecēm, bija daudz jautājumu, kā top dzeja, kas rosina pievērsties poēzijai, un par to, kuri no tapušajiem darbiem tiek ievietoti krājumā. Ērika Bērziņa lasīja dzeju no sava krājuma “Ziemeļu lapsa”. Viņa neslēpa, ka nav no tiem cilvēkiem, kas raksta daudz, un pastāstīja, ka krājums rodas tad, kad tam pienācis īstais laiks: “Krājums ir likumsakarīgs nobeigums kādam posmam, kad ir mainījusies pasaules izjūta.”
Andra Manfelde klusināti iepazīstināja ar dzeju no krājuma “Tranšejas dievi rok”. Tā ir viņas jaunākā dzejoļu grāmata. Viņa, atbildot studentiem, teica: “Dzeja ir kas tāds, kas tev iedots. Katrs tapušais dzejolis var būt kā pēdējais, un tā ir brīnišķīga izjūta, kad  rakstu. Tas ir iedots no augšas, vienalga, vai to dēvē par Dievu vai kosmosu.” Brinda Ceriņa viņu papildināja, sakot: “Iedvesmu katrs smeļas savā pieredzē, un labākais ir tas, ko uzraksta uzreiz ekspromtā, kas rodas kā sprādziens.” Ērika Bērziņa pievienojās savām spalvasmāsām, ka nepietiek ar to vien, ka apraksta savas personīgās izjūtas, augstāks līmenis veidojas tad, kad pārstāj rakstīt tikai par sevi.

Brinda Ceriņa savas grāmatas atvēršanas svētkos sacīja: “Dzeja nevar tapt bez iedvesmas.”

Andra Manfelde un Ērika Bērziņa sarunā ar studentiem.

Indra Imbovica, Daina Meistere
“Kurzemes Vārds”