Piemiņas pasākums. Barikādēm. Septiņpadsmitais
0
Malciņa uz palielas pannas sētsvidū. Deg. Liesmiņas te uzvirmo, te pieplok. Dzied “Atštaukas” – braši kā vienmēr, dziesmas vienu aiz otras birdinādamas, tikai pa starpām pa kādai vergu laiku tautas dziesmai kā pa asu piparu saujai teicamajam un dziedamajam piešaudamas, kā padraudēdamas – tiem kungiem, kas arī šodien bez saules strādina, par to, ka jādzīvo vien būs, jo jādzīvo būs, lai kādi laiki nāk pār šo zemīti. Orkāns, ko sinoptiķi Liepājai solījuši, ir laikam nobijies, septiņpadsmit gadu seno tautas apņēmību un spītu atcerēdamies. Tāpēc runātāju runātais ir skaidrs un saklausāms visiem sanākušajiem.