Šā gada simtgadnieks gleznotājs un
scenogrāfs Ēvalds Dajevskis (1914–1990) nav dzimis Liepājā, taču vienmēr ar
lepnumu teicis, ka esot liepājnieks, jo Liepāja ir vieta, kur izveidojās nākamā
mākslinieka radošās personības pamati. Tas notika, mācoties Liepājas Lietišķās
mākslas vidusskolā, kur viņa pedagogi bija Jānis Sudmalis (1887–1984), Hermanis
Aplociņš (1891–1958), Nora Drapče (1887–1968). Kāda bija šī skola, tās
pasniedzēji? Atbildes ierakstītas atmiņu stāstos, lasāmas avīžrakstos,
intervijās.

1926. gada 31.
augusts. Liepājā atklāta vēl viena “praktisko zināšanu skola – mākslas
amatniecības skola. Skolu uztur Liepājas Latviešu labdarības biedrība, skolas
vadība uzticēta māksliniekam Aplociņam”. Pirmajā mācību gadā skolā uz 50
mācību vietām pieteikušies 300 jauniešu. No Finanšu ministrijas saņem 4000 latu
lielu pabalstu. Sākotnēji tā mājo Šuvalova (tagad – Jelgavas) ielā, bet pēc dažiem
gadiem iegūst pastāvīgu mājvietu Jāņa Čakstes laukumā. 1932. gadā skola pāriet
pilsētas pārziņā.

Sešas dienas
nedēļā agri no rīta, ejot pāri Jāņa Čakstes laukumam baltām samta cepurēm
galvā, pa skolas sānu durvīm tajā saplūda audzēkņi. Kāds niekkalbis puisis to
nosaucis par “piena ceļu”. Protams, cepures nebija piena baltumā,
taču tādas –  vienīgās Liepājā. Un
skolēni ar to lepojās.

Aplociņš un Sudmalis

Tieši Hermanis
Aplociņš un Jānis Sudmalis ir skolas ieceres lolotāji un tās pamatu licēji,
izveidojot skolas struktūru, mācību programmas, pieaicinot pasniedzējus, sava
aroda speciālistus. Viņi dzīvoja un radīja tagadnē, domādami par nākotni.
“Pēc muzeja atklāšanas sākām domāt, ka mūsu novada izcilai tautas mākslai
jārada augsne, lai tā neapsīktu, bet zeltu un kalpotu mūsdienu prasībām,”
raksta Jānis Sudmalis.

Kāda absolvente
atceras: “Nākotnes vīziju radīšanā mums vienmēr nepaguris nāca talkā
Hermanis Aplociņš. Viņš mums stāstīja par nākotnes Latviju, kuras cēlāji mēs
kādreiz būsim. (..) Tie bija gadi latvju tautas vēsturē, kad jaunatnes
audzināšanā personības izkopšana bija tikpat svarīga, kā zināšanu iegūšana. Mēs
augām it kā paplašinātas ģimenes atmosfērā.”

Mīļākais sarunu
temats skolas direktoram bijis par jauno skolu, kuru viņš sapņoja uzcelt: gaišu,
plašu, ar fizikas un ķīmijas laboratorijām, greznu sarīkojumu zāli etnogrāfiskā
stilā. Dekoratīvās gleznošanas darbnīcai un zīmētavām būtu jāatrodas uz jumta
speciālās izbūvēs ar stikla sienām. Audzēkņiem patika visu to dzirdēt, un savu
jūsmīgo direktoru viņi nereti pat pamudināja uz šo sarunu, kad bija paguruši
klausīties mācību stundas vielu.

Aplociņš pratis
arī labi bārties, tikpat patētiski, kā stāstīt par jauno skolu. Viņš nekad
nepacēla balsi, arī smaids no viņa sejas nepazuda, bet acis šķīla zibeņus caur
degunkniebja stikliem. Kaut kādi grēki jau katram bijuši: nokavēta rīta lūgšana
vai stunda, kāds divnieks gadījies vairākas reizes no vietas vai vienkārši nav
uzvilkts formas tērps. Tas pēc skolas noteikumiem bija jāvalkā arī sarīkojumos
ārpus skolas. Kad stundā bijis pavisam noskaities, tad teicis: “Mākslinieku
no katra nevar iztaisīt, zīmēt var iemācīt mironim.”

Cik Aplociņš
bija straujš un kustīgs, tik Sudmalis cienīgs un lēns. “Bez viņa atziņām
un audzināšanas mēs būtu kā ļaudis ar vienu aci, kas redz tikai lietu virspusi
un kas latviešu stilu mākslā cer sasniegt ar kādu maģisku formulu – kā izrotāt
priekšmetus vai kā gleznām, skulptūrām atrast sižetus. Latviešu stila mācība
bija viena no plašākajām un dziļākajām mācībām, kādas mums bija. Mēs Jāni
Sudmali ļoti cienījām un aiz muguras saucām par senlatvieti,” atceras
bijusī audzēkne. Bet gleznotājs Antons Megnis, skolas pirmā, 1931. gada,
izlaiduma absolvents, vēstulē Sudmalim rakstīja: “Un taisni Jūs bijāt tas,
kas toreiz visu veidoja visiem spēkiem jo daiļu. Un taisni Jūs bijāt arī tas,
kas visiem mums, kas no skolas nācām, atmiņā palicis kā īsts un patiess
skolotājs un draugs.”

Nodarbības
notika arī Jāņa Sudmaļa vadītajā Liepājas muzejā. Bija jāiepazīst tautastērpi,
to novadu piederība, estētiskās vērtības. Zināšanas par tautastērpiem bija
obligāti jāapgūst arī tiem, kas gatavojās kļūt par teātra dekoratoriem. Bija
jāiedziļinās lauku dzīves izpratnē. Sudmalis mācīja: “Latviešu sieviete
nestāv līku muguru kā darba zirgs, latvietes augums neatgādina “pijoli”,
bet drīzāk baznīcu.”

Jau paverot
skolas durvis vien, bija zināms, kas tajā notiek. To varēja saost un just.
Podnieki kurina cepli – sejā sitas siltums un gaitenī sakrautie ozola dēļi
rūgti smaržo. Bija zināms, kad galdnieki kodina mēbeles ar dubulto amonjaku vai
koktēlnieki eļļo savus darbus ar linsēklu eļļu. Gadījās, ka “dekoratīviem”
piedega līmes katls, logu atvēršana tad maz līdzēja. To visu direktors Aplociņš
pacieta, jo tas piederēja pie amata. Kad dedzināja keramiku, podniekiem
vajadzēja naktīs uzmanīt cepli. Citi snauda, citi vārīja ēst. Reiz Aplociņš
pamanījis, ka gatavojas vārīt kāpostus, saskaitās un aizliedzis, teikdams:
“Mana skola pēc kāpostiem neodīs!”

Krāsu burve Nora Drapče

Ja Hermanis
Aplociņš un Jānis Sudmalis līdz mūsdienām atnākuši pa atmiņu ceļu, tad Nora
Drapče laikrakstu slejās mūs uzrunā pati.

Gleznošanu viņa
mācījusies Rīgas Mākslas skolā pie Jaņa Rozentāla. Reiz, kad skolniece
iedrošinājusies vērst skolotāja uzmanību uz krāsu disharmoniju Rozentāla gleznā
“Princese ar pērtiķi”, gleznotājs viņu jokodamies nosaucis par krāsu
burvi. Šo epizodi Nora Drapče ieslēgusi sirdī un bieži atcerējusies.

1965. gads.
Amerikas Savienotās Valstis, Mičiganas štats, Kalamazū. Šeit Nora Drapče vada
mūža nogali. Jau piecpadsmit gadu ir pasniedzēja Kalamazū Mākslas institūtā.
Gleznotājai nepatīk jubilejas, taču šī ir īpaša, jo pirms 45 gadiem viņa pirmo
reizi piedalījusies izstādē, Neatkarīgo mākslinieku vienības gleznu skatē.

Izstādes
atklāšanas stundā mākslinieci ievieto Bronsona slimnīcā Kalamazū, kur viņu
apmeklē žurnālists un pētnieks Auseklis Zaļinskis. Sākas saruna. Šodien to
varam uztvert kā Noras Drapčes garīgo testamentu: “Pievakare. Drapčes
dzīvoklis. Izstāde klāt. No skapjiem, nišām ceļam laukā gleznu pēc gleznas.
Pati māksliniece sagumusi krēslā, pie kājām uz grīdas noklātas viļņu cikla
gleznas – “Rotaļīgie viļņi”, “Dzintara vilnis” un “Tur
tālumā”.

Māksliniece
uzsāk sarunu: “Es domāju, ka var gleznot ciklos, bet vienmēr jācenšas pēc kā
jauna. Jāiet uz augšu, uz priekšu… Sastingums metodēs, gleznas apdarē un
motīvos ir mākslinieka nāve!”

Drapčei ir
augstas prasības pret sevi. Viņa sagaida arī krietni daudz no saviem
skolniekiem Kalamazū Mākslas institūtā, un tādēļ tikai izlase uzdrošinās
pieteikties viņas klasei. Bet gleznotāja ar kritisku skatu vēro arī izstāžu
rīkotājus un skatītāju attieksmi pret izstādītajiem darbiem: “Vai pēdējā
laikā neesam saslimuši ar izstāžu drudzi? Katrs var sakravāt gleznas un doties
izstāžu ceļojumā. (..) Tagad bieži ir tā, ka dažs mākslinieks, pazīdams
publikas gaumi, tai piemērojas, lai varētu pārdot vairāk darbu. Pašiem nemanot
esam sākuši pavisam ačgārni vērtēt izstāžu sekmes pēc pārdoto darbu skaita.
Aizmirstam, ka gleznu noietam nav itin nekāda sakara ar gleznu vai kādas
izstādes vērtību.”

Pieminot Noru
Drapči Mūžībā aizejot, Auseklis Zaļinskis raksta: “Atceroties mākslinieces
pēdējo darba gadu, nāk prātā Bēthovens, kas savus skaistākos darbus komponēja,
jau kurls būdams. Nora Drapče savu pēdējo gleznu ciklu gleznoja gandrīz pilnīgi
akla, apbrīnojamā tehnikas pārvaldīšanā un dziļā iejūtā uzburdama piecus
milzīgus žilbinošus audeklus.”