Šā gada Dzejas dienu vadmotīvs ir Aleksandra Čaka rindas “Sapņo, un tu nebūsi mazs…”, bet saspiest Čaku vienā citātā, protams, ir tāds no realitātes mazliet atrauts mērķis, kas varbūt pat ir pāridarījums latviešu dižgara atstātajam mantojumam. Tieši tāpēc Liepājas dzejnieki ielūkošanos A. Čaka vārsmās krietni paplašināja pasākumā “Saruna ar Aleksandru Čaku”. Tajā piedalījās padsmit vietējo autoru, un katrs izvēlējās vienu sev īpaši dārgu Čaka dzejoli, kuram arī sagatavoja atbildi.

Par skatuvi kalpoja muzeja balkons, un pa tā kāpnēm cits pēc cita augšup devās gan jaunāki vārdi pašmāju literatūrā, gan arī autori, kas jau paguvuši spilgti apliecināties.

Sanākušos ar savu daiļradi priecēja Jana Egle, Gunta Šnipke, Ēriks Vilsons, Maija Kalniņa, Valentīns un citi dzejnieki, bet par daļu no skaistākajiem pārsteigumiem kļuva jauno vārdprašu Daces Pūres un Lindas Skrandas performances, kurās izskanēja tiešām izjustas un svaigas vēsmas.

Pandēmija ir atstājusi parakstu zem jauno kultūrdzīves noteikumu pakta, un pārītis dzejnieku notiekošajā bija spiesti piedalīties, sēžot uz soliņa Kūrmājas prospekta otrajā pusē, jo ieeju muzeja pagalmā liedza Covid-19 vakcinācijas sertifikāta neesamība. Arī viņi bija izvēlējušies savu Čaka dzejoli un uzrakstījuši tam atbildi, kuru gan klātesošajiem nolasīja cita dzejniece.

Lasījumus noslēdza Ēriks Vilsons, kuram vairākkārt izdevās likt publikai vienoties gardos, veselīgos smieklos, bet turpinājumā, ģitārskaņu pavadīta, sākās piknika daļa – uzkodas, sirsnīgi smaidi un sarunas.

Pasākuma dienā meteorologi draudēja ar brangu lietu, bet tā, it kā kāds virs mākoņiem būtu nomērījis, vai tā, it kā pasākuma scenārija autore Linda Zulmane iepriekš būtu vienojusies ar debesīm, vieglas lāses sāka birt uzreiz pēc tam, kad izskanēja lasījumi.

“Skaisti, ka atkal klātienē iespējams satikt rakstošos domubiedrus. Daļu tekstu mēs zinām, viens otru pazīstam, bet tas, ka atkal dzirdi un redzi, ka viņš tepat stāv, atkal vari sarunāties, pieskarties, tas saviļņo visvairāk. Atmosfēra ir kolosāla, diena ir izdevusies. Labu laiku nebiju piedalījusies pasākumos, un šis, vēl ņemot vērā, ka ir Dzejas dienas, ir īpašs mirklis,” sacīja dzejniece Laura Andersone.

“Lasīt ir viens, bet dzirdēt ar ausi visu no paša pirmavota ir jau kas cits,” viņa piebilda.

“Man ļoti patīk piknika ideja. Gribas pakavēties pēdējās vasaras pēcpusdienās, izmantojām iespēju, ar draudzeni sēdējām uz plediņa, klausījāmies lasījumus. Dzejai piestāv visi formāti, šāds it īpaši,” stāstīja Anna Paula Gruzdiņa, kura uz pasākumu atnākusi kā klausītāja un pati dzeju, ja var, neraksta.

“Kam negadās, bet vairāk cenšos nerakstīt. Ja varu nerakstīt, tad nerakstu,” viņa noteica, sakāmo iesaiņojot sirsnīgā smaidā. “Man patika tas koncepts, kā sasaucās dzejnieku darbi ar izvēlētajiem Čaka dzejoļiem. Patika meklēt saiknītes, kur viņi bija sabalsojušies, gājuši pret vai pa straumi,” atklāja A. P. Gruzdiņa.

23Skatīt galeriju