Farmaceite Irina Korčagina stāsta, ka plāksteriem ir sena vēsture: “Šīs zāļu formas pirmsākums bija pasta ar ārstnieciskām vielām, kas uzklāta uz papīra, auduma vai dzīvnieku ādas.

Aptiekās plāksterus pārdeva arī pastas cilindra veidā, ko mājās vajadzēja sasildīt un uzlikt uz kādas ķermeņa daļas.

Turīgākie klienti varēja nopirkt jau sagatavotu plāksteri – uz papīra vai dzīvnieka ādas uzsmērētu pastu.”

Viņa norāda, ka gadu gaitā medicīna ir attīstījusies, un līdzteku mums labi zināmajiem sinepju vai piparu plāksteriem ir izveidota mūsdienīga zāļu forma, ko sauc par transdermālo terapeitisko sistēmu, kas nodrošina konkrētas zāļu devas uzsūkšanos caur ādu noteiktā laika posmā.

Atkarībā no veida un lietošanas mērķa plāksteri ir gan brīvi pieejams aptiekas produkts, gan recepšu zāles.

Bez receptes var iegādāties: sinepju plāksterus (pareizāk to būtu saukt nevis par plāksteri, bet sinepju papīru); brūču plāksterus; brūču plāksterus ar ārstniecisku efektu, jo tie piesūcināti ar antiseptisku vielu, piemēram, borskābes vai briljantzaļo šķīdumu; hidrokoloidālos brūču plāksterus; varžacu plāksterus, kas satur salicilskābi; plāksterus ar nikotīnu smēķēšanas atmešanai; pretsāpju plāksterus ar dabīgiem ekstraktiem vai nesteroīdo pretiekaisuma līdzekli; plāksterus ar ēteriskām eļļām, ko lieto mazuļiem saaukstēšanās gadījumā, parasti pielīmējot pie apģērba vai gultas malas; šķidros plāksterus, uzklājot kā speciālu šķīdumu, kas uz ādas veido plēvīti un nosedz brūci.

Savukārt tikai ar recepti var iegādāties narkotiskos analgētiķus saturošus plāksterus, ko lieto stipru sāpju, piemēram, onkoloģiskas slimības gadījumā, kā arī hormonālos plāksterus hormonu aizstājējterapijai vai kontracepcijai.

“Plāksteri ir ārīgi lietojama zāļu forma, nav iesaistīta gremošanas sistēma, un tātad – tie gandrīz neatstāj iespaidu uz kuņģa-zarnu traktu.

Zāles iedarbojas galvenokārt lokāli, tieši uz konkrēto, piemēram, sāpošo, vietu.

Caur ādu zāļu viela, protams, iekļūst kopējā asinsritē, taču minimāli, līdz ar to arī blakusparādību iespējamība ir maza. Tas gan neattiecas uz nikotīnu saturošiem un recepšu plāksteriem, jo to aktīvās vielas iekļūst kopējā asinsritē un var izraisīt šai zāļu vielai raksturīgas blaknes,” stāsta I. Korčagina.

Plāksteri ir ērta forma lietošanā – tos uzlīmē uz ādas vienu vai divas reizes diennaktī, tos kā zāļu formu var izvēlēties arī, ja cilvēkam ir garīgi traucējumi (plāksteri var līmēt uz muguras augšējās daļas, kur cilvēkam pašam grūti piekļūt) vai rīšanas traucējumi, kas liedz uzņemt zāles tablešu veidā.

Plāksteri arī nesmērē rokas, apģērbu, gultasveļu.

Svarīgi gan ir precīzi sekot lietošanas instrukcijai. “Nereti, ātri noņemot aizsargplēvi, plāksteris salīp – tā ir tipiska tehniska kļūda. Tāpat ir vērts zināt, vai plāksteris satur kādu vielu, kurai nav vēlams pieskarties. Šādā gadījumā parasti aizsarglpēvīte ir divdaļīga – jānoņem vispirms viena puse, tā jānovieto pareizā vieta uz ādas, un tad jāpielīmē otra.

Ja plāksteri saturošai zāļu vielai ir spēcīga iedarbība un ir gadījies tai pieskarties, rokas uzreiz jānomazgā.

Daži plāksteri paredzēti lietošanai ilgāk par vienu dienu, tiesa, iet ar to dušā nav ieteicams, jo mitruma ietekmē plāksteris var atlipt. To veicina arī pārmērīga svīšana vai tauku dziedzeru sekrēcija.

Slikti plāksteris var turēties tad, ja āda pirms uzlīmēšanas nav bijusi tīra un sausa, kā arī tad, ja tā ir nomazgāta, taču ieziesta ar losjonu, krēmu, eļļu vai citu ādas kopšanas līdzekli.

Dažkārt plāksteris mēdz atlīmēties, pat ja viss darīts pareizi. Šādā gadījuma to var nostiprināt ar parastu leikoplastu vai tīklveida saiti.

Nevajadzētu līmēt plāksteri uz ādas krokām vai locītavām, taču, ja tomēr ir tāda nepieciešamība, papildus tas jāfiksē ar medicīnisko leikoplastu vai elastīgo saiti.

Kā jebkurš medikaments, plāksteris var izraisīt alerģisku rekciju. Pie vainas var būt gan aktīvā viela, gan palīgvielas. Labā ziņa –

tiklīdz  parādās nevēlamas parādības, plāksteri uzreiz var noņemt un pārtraukt zāļu vielas uzsūkšanos,”

skaidro farmaceite.

Noņemot vienu recepšu vai nikotīna plāksteri, nākamreiz to ieteicams līmēt citā vietā. Aplicēšanas vietas maiņa neattiecas uz piparu vai pretsāpju plāksteri.

Pretsāpju plāksteri var turēt 12 vai 24 stundas, savukārt piparu – līdz pat divām diennaktīm. Tad pāris dienu jāļauj ādai atpūsties.

Bērniem piemērotu plāksteru ar zāļu vielām piedāvājums ir visai ierobežots – ir speciāli bērnu sinepju plāksteri un jau pieminētie ēterisko eļļu plāksteri, bet pārējie paredzēti tikai no 12 gadu vecuma.

Lietojot uz apģērba līmējamu plāksteri, svarīgi zināt, vai bērnam nav alerģija, piemēram, pret mentola vai eikalipta ēterisko eļļu.

“Par plāksteru lietošanas indikācijām atbildību uzņemas ārsts, kurš tos iesaka vai izraksta, par būtiskām iespējamām blaknēm izstāstīs farmaceits, taču katrs pats ir atbildīgs par pareizu lietošanas veidu un mijiedarbībām,” saka I. Korčagina, mudinot konsultēties ar farmaceitu, ja par lietošanu ir kādas neskaidrības, jo īpaši, par plāksteriem, kas satur aktīvās zāļu vielas.

Farmaceite atgādina, ka plāksterus nedrīkst lietot uz kairinātas, ievainotas ādas. “Uz depilētas ādas plāksteri nelīmē, jo tas var radīt kairinājumu. Taču arī uz pārmērīga apmatojuma to nevar līmēt, turklāt ne tikai depilējošā efekta dēļ, bet arī tāpēc, ka apmatojums kavē zāļu uzsūkšanos (ja plāksteris tās satur). Un pirms lietošanas ādas matiņi ir nevis jānoskuj, bet jānogriež,” norāda I. Korčagina.

Tāpat nevar lietot aktīvās zāļu vielas individuālas nepanesības gadījumā.

Ja plākstera zāļu viela ir kontrindicēta, piemēram, plāksteri, kurš satur diklofenaku, nedrīkst lietot akūtas kuņģa čūlas gadījumā vai grūtniecības pēdējā trimestrī.