Profesionāli mākslinieki Ieva Vītola-Lindkvista un Ole Lindkvists Kuldīgā, Mālu ielā, atvēruši savu studiju “M22”, kur pulcināt visus tos interesentus no tuvākas un tālākas apkārtnes, kuri vēlas apgūt vizuālo mākslu un radošumu. Viņi abi strādā ar pieaugušajiem Rīgā, Kuldīgā un citviet Kurzemē jau vairākus gadus un šo personības attīstīšanas darbu uzskata par ļoti būtisku līdztekus mākslas radīšanai.

Latvieši grib gleznot

Arhitekta Andra Kronberga projektētais nams vēl smaržo pēc svaigas krāsas un drusku arī pēc vītušām meijām, jo nupat notikušas mākslas un radošuma telpu atklāšanas svinības. “Vieta, kur strādāt pašiem un arī strādāt ar cilvēkiem,” īsi raksturo mākslinieki.

“Abi esam strādājuši Orhūsas Mākslas akadēmijā, un tajā ir programmas gan profesionāliem māksliniekiem, gan arī tiek piedāvāti kursi un nodarbības ikvienam interesentam, kas vēlas apgūt mākslas pamatus un radoši izpausties,” stāsta Ole. Dānijā šāda pilnveidošanās mūža garumā ir pašsaprotama, bet Latvijā pieaugušie brīvajā laikā labprāt darbojās dažādos amatiermākslas pulciņos, tomēr gleznošanas nodarbības nebija pierasta lieta. “Pirms mums abiem radās doma, ka mēs varētu ko tādu piedāvāt Latvijā, es sev vaicāju, vai tā var būt, ka latvieši brīvajā laikā tikai dzied un dejo, ka viņi nevēlas mācīties gleznot,” atceras Ieva. Pirms pieciem gadiem, kad viņa pārcēlās uz Kurzemi un strādāja par Kuldīgas Mākslas nama vadītāju, Ieva arī piedāvāja pirmos kursus pieaugušajiem par krāsu mācību un gleznošanu. Uz kursiem pieteicās 70 cilvēki, un 40 no viņiem regulāri turpināja nākt uz nodarbībām. “Tas bija apstiprinājums, ka arī Latvijā vizuālā māksla interesē ļoti daudzus, ka radošais process cilvēkiem ir ļoti svarīgs,” saka Ieva. Pēc gada šurp uz dzīvi pārcēlās arī Ole, un abi turpināja pedagogu darbu.

“Pamazām viss Kuldīgā attīstās – mākslinieku rezidences, fotostudijas un citas radošas lietas –, tāpēc arī mūsu centrs organiski iekļaujas šajā kopējā piedāvājumā,” saka Ieva. Arī viņiem ar vīru radošu plānu un ieceru netrūkst.

“Mūsu audzēkņiem, kas nāk uz nodarbībām, ir savs ikdienas darbs ļoti dažādās jomās, bet viņiem ir iekšēja nepieciešamība radoši izpausties, viņi vēlas dot ieguldījumu savas personības izaugsmē,” saka Ole. Vēl dienu iepriekš kāda no kursantēm atzinusies, ka gleznošana viņai dod atelpu pēc ļoti strukturētas darba dienas un ļauj izpaust citu savas esības daļu. Mākslinieks atzīst, ka redz, cik daudziem ir grūti atvērties, viņš saprot, ka padomju mantojums strikti nodalījis “māksliniekus” no “normāliem cilvēkiem” un ka kursantiem ir jātiek pāri iekšējām barjerām, tāpēc ir vēl jo lielāks prieks, kad kursu dalībnieki ļaujas radošumam.

Treniņi uz audekla

Ole uzskata, ka arī Latvijas sabiedrības vajadzības diktē to, ka cilvēkiem ir nepieciešams radoši izpaust sevi, lai labāk darītu arī savu ikdienas darbu. Cilvēkiem, protams, jāpārvar zināms biklums, taču daudzi nāk ar pārliecību, ka gleznošana nepieciešama viņiem pašiem. “Mums ir audzēkņi, kas savus darbus nerāda pat tuviniekiem, kas uzsver, ka tā ir viņu pašu iekšēja nepieciešamība nogleznot nost ikdienu, stresu, attiecību problēmas darbā vai mājās,” pastāsta Ieva. “Mācām ļaut sev kļūdīties, nekoncentrēties uz vienu ideālo bildi, ko uzgleznot, gūt prieku no paša gleznošanas procesa tā, ka stundas paskrien nemanot.” Arī daudzi profesionāli mākslinieki glezno tieši tāpēc, ka pats darba process ļauj viņiem nokļūt citā dimensijā. Pasniedzēji uzsver, ka ieguvums ir arī izpratne, ka mērķa sasniegšanai ne vienmēr ir ejams racionāls ceļš no viena punkta līdz otram, nodarbībās cilvēki iemācās arī pieņemt citādo. “Tu redzi, cik dažādi vienu un to pašu uzdevumu veic cilvēki, un pēkšņi aptver: “O! Var arī tā!” Un šādi mēs cits no cita bagātināmies, iemācāmies pieņemt citus ar viņu izpratni par lietām, ieraugām jaunas iespējas atrisināt kādu problēmu. Tā nav tikai krāsu un otu lieta. Tā ir liela transformācija, un tiem, kas tai ļaujas, ir vieglāk, jo talanti ir visiem,” saka Ieva. Katram uzdevumam ir vairāki līmeņi, un pie tā pasniedzēji ļoti daudz strādā, lai kursu dalībnieki var apgūt gan jaunas tehnikas un elementus, gan arī atklāt sevi.

“Dalījums profesionālajos māksliniekos un cilvēkos, kas nāk aplūkot gleznas, Latvijā bijis ļoti ilgu laiku,” saka Ole. Tas radījis priekšstatu, ka māksla un radošums ir tikai profesionāļu privilēģija. Lindkvisti ar savu kursu dalībniekiem runā gan par mākslas formām, gan dažādiem procesiem, jo šīs sarunas par mākslu ir nozīmīgas sapratnei. Un, protams, grupas dalībnieki komunicē savstarpēji, un arī tas ir ieguldījums sabiedrībā – cilvēki ierauga cits citu no pavisam atšķirīga skatu punkta.

Vēl viens stereotips, ko pasniedzēji laupa saviem audzēkņiem, ir mācīšanās veids. “Cilvēki domā, ka vienā nodarbībā viņi mācīsies gleznot kluso dabu, otrā apgūs ainavu gleznošanu, bet mēs dodam pavisam atšķirīgus uzdevumus. Protams, mācām par kompozīciju, par krāsām, citām profesionālām lietām, bet lielākoties aicinām cilvēkus izpaust sevi, un tas ir grūti, jo nav precīzu uzstādījumu, katram jādomā un jālemj pašam,” saka Ole. “Bet mēs reizē aicinām arī uzdrošināties un ļauties,” teic Ieva. Viņas vīrs piebilst, ka glezna var būt arī kā treniņu lauks, kur tu vari trenēties būt drosmīgs, improvizēt. “Ja esi uzdrīkstējies uz audekla, tev ir vieglāk uzdrīkstēties arī dzīvē,” saka Ole. Māksla un radošums nav domāti tikai radošo profesiju pārstāvjiem.

“Nesagatavots cilvēks šobrīd mākslas izstādēs nereti jūtas apjucis, tāpēc cilvēki ir jāizglīto un jādod viņam izpratne,” vēl vienu savu uzdevumu formulē abi pasniedzēji. Un daudzi kursu dalībnieki atzinušies, ka pēc nodarbībām pie Ievas un Oles patiešām sākuši saprast mākslu. “Cilvēku pasaule ar to kļūst plašāka.” Abi neredz Kuldīgu kā vienkārši skaistu mazpilsētu, kur ir jauki dzīvot, bet saskata savu misiju tieši darbā ar sabiedrību. “Bet ne visiem patīk māksla, un arī par to nevajag uztraukties,” smejas Ole.

Viena lieta iedvesmo citai

Nodarbības notiek divas reizes nedēļā, un aktīvo audzēkņu skaits nodarbībās ir ap 10–12. Kursu dalībnieki ir no Kuldīgas, arī novada, no Ventspils, Aizputes un citām vietām. Tāpat regulāras nodarbības Lindkvisti piedāvā arī Rīgā, bet citviet rīko atsevišķas meistarklases. “Esmu iesaistījies arī dažādos projektos Dānijā un citviet, mani ļoti interesē mākslas terapeitiskais aspekts, esmu iesaistījies arī kādā projektā, kur strādājam ar vēža slimniekiem. Iepriekš esmu strādājis arī, piemēram, ar jauniem cilvēkiem, kas nonākuši cietumā,” pastāsta Ole. Tāpat gan viņš, gan sieva joprojām atrod laiku, lai arī paši radītu savus mākslas darbus. “Pirms dažiem gadiem man bija personālizstāde Kuldīgā, arī Ievai gadu pirms tam,” Ole stāsta. Viņš uzskata, ka ir ļoti svarīgi, ka viņi var rādīt piemēru kursu dalībniekiem arī šādi. Ole norāda, ka līdztekus savam profesionālajam darbam vienmēr ir arī strādājis par pasniedzēju, tāpēc pedagoga darbu redz kā vienu no savām radošuma izpausmēm un viņā nav cīņas starp mākslinieka un pedagoga būtību. Ieva savukārt pasniedzējas darbu sāka, lai sevi apliecinātu pēc pārcelšanās uz Dāniju, tas bijis viņai liels izaicinājums, un, kad izdevies tikt galā, “āķis bija lūpā”. “Man ļoti patīk strādāt ar pieaugušajiem, kas katrs nāk ar savu dzīves pieredzi, es patiesībā ļoti daudz no šiem cilvēkiem mācos pati, tāpēc mani arī tik ļoti aizrauj pasniedzējas darbs,” skaidro Ieva. Tāpat viņa daudz ko personīgi gūst, gatavojoties nodarbībām, definējot jēdzienus, meklējot piemērus citu mākslinieku darbos.

Ieva tikko bijusi uz Filipa Glāsa mūzikas koncertu Liepājā un atzīst, ka tieši mūzika viņu patiesi iedvesmo. “Es aizveru acis un redzu bildes, ko man gribas uzgleznot,” Ieva dalās. Bet Ole stāsta, ka viens viņa darbs iedvesmo nākamajiem un tā uz priekšu. “Man patīk spert nākamo soli, un šis turpinājums, notikumu ķēde man ir ļoti svarīga.”

Bet mūsu tikšanās noslēgumā par jaunā centra attīstību Ieva saka: “Mums pašiem jādara tā, kā mācām saviem studentiem, – jāļaujas un jāskatās, kas atnāks, kā tas pavērsīsies.” Un ir pilnīgi skaidrs, ka Lindkvistu durvis ir atvērtas visām iespējamajām idejām un notikumiem.