Piektdiena, 29. marts Agija, Aldonis
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Recenzija: Apsūdzēto aizstāvis un literatūra

Recenzija: Apsūdzēto aizstāvis un literatūra
06.04.2009 12:28

Atslēgvārdi

Advokāts Andris Grūtups literatūrā sevi pieteicis pamanāmi, pat spīdoši. Tā sakot – šai nozarē ienācis uz palikšanu. Kopumā viņš sarakstījis 10 grāmatu – piecas no tām veltītas praktiskajai jurisprudencei, bet pārējās – ”Tiesāšanās kā māksla” (2001., darbs izdots divās grāmatās; atkārtoti iznācis 2007. gadā), ”Beilisāde” (2005), ”Ešafots” (2007), ”Observators” (2009) – visplašākajam lasītāju lokam.

Jau ar pirmo iznākušo grāmatu, kas paredzēta plašākai auditorijai, advokāts nodrošinājis lasītāju interesi. Minētos dokumentālās prozas darbus pērk tik labi, ka pašu grāmatnīcu veidotajos topos A. Grūtupa grāmatas ierindotas augstās vietās. Katra A. Grūtupa grāmata ir kā vienas noteiktas tieslietu vēstures lappuses izgaismojums, konkrētas lietas, piemēram, dzimtenes nodevēja Andrieva Niedras vai vācu bruņoto spēku augstāko virsnieku tiesāšanas procedūras detalizēts izklāsts ar skaidrojumiem, kur autors uzskatāmi atklāj arī savu pozīciju, savas simpātijas vai antipātijas. Jāpiebilst, ka pat ļoti lielam lasītāju procentam pirms A. Grūtupa grāmatas izlasīšanas nav bijis pat jausmas, ka kaut kas tāds vispār varējis notikt un kā norit tiesas prāva reālajā dzīvē (ļoti daudziem iespaids par tiesas darbu veidojies, skatoties amerikāņu filmas).

A. Grūtups un viņa ”Observators”

Grūtups A. ”Observators. Par mākslinieka Jurģa Skulmes tiesāšanu”. (”Atēna”, 2009. – 198 lpp.)

Šis gads Latvijas grāmatu tirgū sākās ar nelielu intrigu šī vārda pozitīvā nozīmē – masu medijos izskanēja ziņa, ka iznākusi vēl viena advokāta Andra Grūtupa grāmata, taču šoreiz nevis par kādu senu un Latvijas tiesu vēsturē nozīmīgu kriminālprocesu, bet gan par relatīvi neseniem pagātnes notikumiem. Grāmata veltīta izcilu latviešu mākslinieku dzimtas atvases – Jurģa Skumes – tiesāšanai 1977. gadā. Intriga slēpjas kaut vai tai apstāklī vien, ka liela daļa no šai procesā iesaistītajām personām ir dzīvas un minēto gadījumu vēl aizvien labi atceras. Te es domāju ne tikai pašu cienījamo mākslinieku, bet arī viņa kolēģus, prokuratūras darbiniekus un citus. Darba autors izsakās, ka grāmatas vadmotīvs ir nodevība, šis ”akords” to caurauž no vāka līdz vākam. Ne velti par tās moto izvēlēta rinda no Mateja evanģēlija: ”Daudzi tad grēkos un viens otru nodos un nīdīs”[1]. Turpretī man kā darba lasītājam asāk par nodevību, kuras, protams, grāmatā netrūkst, gandrīz vai fiziski bija sataustāms kāds cits ”pavediens”, proti – atriebība. Bet par to nedaudz vēlāk.

70. gadu vidus – autora un arī darba galvenā varoņa jaunības laiks. Leonīda Brežņeva valdīšanas laiks. Pārtikas preces un apģērbs ir deficīta preces, taču medicīnas pakalpojumi un izglītība ir bezmaksas. Personīgā automašīna vai privātmāja, turklāt Rīgā, vēl retums, tas lielākajai tautas daļai nepiepildāms sapnis. Latviešu valodu var dzirdēt teātrī, koncertā, bet sadzīvē aizvien retāk un retāk. Rīga mudž no sveštautiešiem, pārsvarā aziātiskas izcelsmes iebraucējiem, un… čekistiem. Nodevējiem. Un pats traģiskākais – čekists ir ne tikai krievs vai ebrejs, bet arī latvietis. Šo mūsu tautas traģisko vainu A. Grūtups diagnosticējis jau savā iepriekšējā darbā: ”[..] latvieši pārtapuši stukačos un nodevējos, tautā atdzimis kalpa sindroms, nožēlojams un zemisks. Brālis nodod brāli, kaimiņš kaimiņu… Viens nodod otru. Visi kopā – savu tautu.”[2] Savukārt jaunākajā grāmatā par to vēstīts vēl plašāk, uzskatāmāk. Fonu, kādā risinās darbā attēlotie notikumi, recenzijā ”iezīmēju” ar nolūku, jo grāmatas lappuses, kurās tēlots šis fons, atsedzot konkrētas, sīkas detaļas, piemēram, Modra Slavas izsekošana un viņa dzīvoklī veiktā kratīšana, Izabellas Genmarkeres trauksmainās dienas Rīgā, kad bez špika ne soli, ebreju izcelsmes studenta Iļjas Ripsa suicīda mēģinājums pie Brīvības pieminekļa un apstākļi, kāpēc puisis izvēlējies šādu taktiku, Oļega Batarevska sodīšana, ir visspilgtākās, visinteresantākās. Tās aizrauj, it īpaši cilvēkus, kuri pagājušā gadsimta 70. gadus nemaz nav piedzīvojuši, tādēļ par šiem notikumiem neko nezina. Vienīgā piebilde – priecātos, ja A. Grūtups nedaudz izvērstāk būtu vēstījis par slaveno ”lidmašīnu lietu”. Fabula, protams, skaidra, taču, atklāti runājot, te kaut kā nedaudz pietrūka.

Slavējams ir fakts, ka autors atļāvies atklāt tā laika ”vispūžņojošāko brūci”, proti, bez aplinkiem stāstīt par Valsts drošības komitejas (VDK) darboņiem un viņu līdzskrējējiem, turklāt, drosmīgi minot uzvārdus. Žēl gan, ka ne visiem ļaudīm, par kuru ”varoņdarbiem” grāmatā vēstīts. Autors nav atklājis kāda dramaturga, literatūrzinātnieka un rakstnieka vārdu, kurš uzraudzījis Modri Slavu, tāpat arī VDK darbiniekus, kuri nodarbojās ar J. Skulmes operatīvo uzraudzību. Tai pašā laikā par  prokuratūras izmeklētāja Gunta Grutupa (kāda neparasta uzvārdu sakritība!) darbu toreiz un arī vājībām, grāmatu izlasot, lasītājs gūst pilnīgu priekšstatu – G. Grutups vispārējai apskatei nolikts kā zem lupas.

Šo sistēmu, kad uzrauga ikkatru tavu soli, autors formulējis ļoti precīzi: ”[..] katrā kolektīvā bija pa ziņotājam. Visa valsts nosegta ar ziņu pienesēju tīklu. Tie sastopami katrā rūpnīcas cehā, katrā studentu grupā un fakultātē. Pat katrā pašdarbības kolektīvā. Slepenie drošības komitejas palīgi redz un dzird visu. Ar šo kārtību varēja sacensties vien fašistiskā Vācija.”[3] Bet kas tad tie bija, kuri novēroja, uzmanīja katru soli un pēc tam ziņoja, kādi bija viņu motīvi? Uz šiem jautājumiem autors atbild pats – daļa no viņiem bija latvieši un motīvs – vēlme uzkalpoties, nodevības, arī atriebības alkas. Bet kur viņi palikuši tagad, teju 20 gadus pēc Latvijas neatkarības atgūšanas? Kāpēc izbēguši taisnā soda? Pazuduši taču nav – gāja bojā tikai Padomju Savienība, bet čekas uzticības personas palika, viņi vēl aizvien ir mūsu vidū. Piemēram, kāds Latvijas Universitātes (LU) lektors, kurš kādā atklātības mirklī neviļus izpļāpājās savām studentēm. Karjeru sācis Latvijas Valsts universitātē[4], kaut gan ar Sadales komisijas lēmumu vajadzēja strādāt par vācu valodas skolotāju Jelgavā. Turklāt padomju laikos Vācijā viesojies veselas trīs reizes! Bet tagad? Tagad ir laba alga un laba pensija, dēls godam pabeidzis LU Juridiskās fakultātes maģistrantūru (jāpiebilst, ka tētiņš viņu tur ierunāja), bet meita studē Vīnē! Tā, lūk! Izdzīvos, kas pārvērtīsies! Precīzāk – izdzīvos tas, kuram vislokanākais mugurkauls. Un ko diez šodien dara tie vīri, kuri 1966. gadā agrā rīta stundā sekoja šo rindu autores mātei uz Brāļu kapiem un piefiksēja katru viņas vārdu, savā ziņojumā neizlaižot ne zilbes? Minot šos divus piemērus, vēlējos teikt, ka nekas jau nav beidzies, tādēļ apsveicama ir advokāta A. Grūtupa iedrīkstēšanās par šo tematu runāt atklātu valodu.

Vēl pozitīvi atzīmējams fakts, ka autors darba gaitā izmantojis tikai pirmavotus un dokumentus, kā arī dzīvu liecinieku sniegtās liecības. Relatīvi nedaudz atklājis savu subjektīvo viedokli, kas darbu lasītājam padara saistošāku. Brīžiem gan nedaudz kaitina A. Grūtupa strupie, pat pārlieku īsie, aprautie teikumi un bieži lietotā daudzpunkte, pa lielākajai daļai nevietā. Šķiet savādi, ka grāmatas tapšanas procesā neviens redaktors vai korektors nav pamanījis tādas pērles kā ”ņemt vārdu”, ”dzīves apbižota”, ”aizpildīt protokolu”, ”pie šprices tikai krievi”, ”klapatot”, ”sastādīt jautājumu listi” (jeb ”voprosņiku”), ”sastādīt izziņu”, ”teksts lasās ātri un raiti”, ”neštimmēt kopā” utt. Jāatzīst, ka tas rada iespaidu, ka A. Grūtups šoreiz ir ļoti steidzies. Arī viena no grāmatā minētajām personām Valda Vilīte daļā, kur fotoparaksti, vairākkārt pārtapusi Valdā Vīlītē. Traucējoši arī tas, ka daudz izmantoti krievu vārdi, kas, rakstīti latīņu burtiem, pielāgojot latviešu valodas galotnes, automātiski kļūst par žargonu. Ja tos izmantotu, veidojot dialogus, pašu tēlu un to valodas raksturošanai, šāda metode nav peļama, taču, ja bieži pārādās autora paša tekstā, tas nav labs stils.

Jāatzīst, ka lasot grāmatu ”Observators”, bija arī kāda lieta, kas nepatīkami pārsteidza. Un, proti, A. Grūtups ļoti atklāti rakstījis par tā laika prokuratūras, kurā viņš pats strādājis, darbiniekiem – saviem bijušajiem kolēģiem. Prokuratūras izmeklēšanas pārvaldes priekšnieka vietniece, cienījamā Rita Aksenenoka – Aksenoka viņam ir ”īsts padomju veiksmes stāsts” un ”nedod Dievs – nokļūt viņas nagos” (25. lpp.), izmeklētāja Dzintra Lūkina ir ”baigais urbis” un kāda maza vainiņa piemīt pat izmeklētājai Dagmārai Uščai, taču Jurģa Skulmes lietas izmeklētājam Guntim Grutupam – tam grēku saraksts pilns. Iztapīgs, atriebīgs, veiksmīgs ”koļītājs” (26. lpp.), ne pārāk gudrs lietās, kas neattiecas uz darbu utt. Lasot, uzmanīgu darīja vieta, kur G. Grutups sarunā ar liecinieku Arvīdu Pumpuru, tēlots kā, piedodiet par izteicienu, pajoliņš, kurš nav lasījis nevienu grāmatu. Te rodas pretruna, jo, kurš kaut reizi bijis Grutupa dzīvoklī, noteikti pamanījis viņa bibliotēku – plaukti no grīdas līdz griestiem pārpildīti grāmatām. Skaties vien, ka kāds sējums vēl neuzkrīt uz galvas! Arī naktsskapītis nokrauts ar lasāmvielu, domājams, ka ne jau skata pēc. Un vēl nesen G. Grutups atklāja, ka lasot… ne vairāk, ne mazāk kā V. Zebalda ”Austerlicu”! Jāpiebilst, ka šis darbs nav pa kaulam pat dažam literatūrzinātniekam. Vienai lietai jāpiekrīt gan – G. Grutups nebūs tas, kurš klusēs, bet gan uzjautrinās tautu – vajag vai nevajag. Pilnīgi ticams, ka viņš pats operas pagrabiņā 1977. gadā lielījies par saviem sakariem ar zviedriem! Arī mani solījies nogādāt drošās rokās meiteņu pārraudzības namā Alsviķos.

Lasot advokāta A. Grūtupa rakstīto par prokuratūras darbiniekiem, rodas jautājums – kāpēc autoram tas vajadzīgs? Literatūras mērķis nav atriebība, bet gan pati literatūra. Jā, katram ir savas vājības, bet tie paši – R. Aksenoka un G. Grutups – bija cilvēki, kam visa Latvija var teikt milzīgu paldies par Staņislava Rogoļeva[5] lietas atšķetināšanu pāris gadus pēc J. Skulmes lietas. Un ne jau tikai par to vien.

Tā kā autors sava darba moto izvēlējies no Bībeles, es atļaušos ar citātu no vissvētākās grāmatas savu recenziju pabeigt. ”Neatriebieties paši, mīļie, bet atstājiet vietu Dieva dusmībai.”[6]

______________________________________________

[1] Mt. 24. 10.
[2] Grūtups A. Ešafots. – Atēna, 2007. – 152. lpp.
[3] Grūtups A. Observators. – Atēna, 2009. – 54. lpp.
[4] Latvijas Universitātes agrākais nosaukums.
[5] Maniakāls slepkava un izvarotājs, kurš laikā no 1980. līdz 1982. gadam veica 22 uzbrukumus sievietēm. 11 gadījumos viņas tika nogalinātas.
[6] Rom. 12 : 19.

Grūtups A. “Observators. Par mākslinieka Jurģa Skulmes tiesāšanu”. 

 

 

 

LĀSMA ĢIBIETE

 

 

_________________________________

Ikviens, kuram ir vēlme dalīties savās emocijās, aicināts rakstīt un sūtīt savus darbus uz e-pastu [email protected].

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz