Šī sezona Liepājas basketbolistiem, visticamāk, beidzās ar vislielāko rūgtuma piegaršu pēdējo sezonu laikā, lai arī 4. vieta bija tā, uz ko šīs sezonas kontekstā Latvijas Basketbola līgā varējām cerēt objektīvi. Taču, ko dod tāda objektivitāte, ja medaļas bija tik tuvu… Un tieši tādēļ tas bija tik sāpīgi.

Jā, dzīvē mēs bieži runājam par to, kā būtu, ja būtu. Arī sportā tam pieskaras bieži, lai arī visi saprotam, kā notika patiesībā.

Latvijas basketbolā daudzus gadus jau sezonas sākumā vakantas bijušas tikai bronzas medaļas. Tā tas bijis pēdējos sešus gadus, kad zeltu dalīja “Ventspils” un “VEF Rīga”. Senākā pagātnē pārējiem klubiem situācija bija vēl sliktāka, jo nemainīgs trio tikai dažādās secībās kopš 2006. gada bija “Ventspils”, “Barons” un “ASK Rīga”.

Jau pirms nu jau aizvadītās sezonas sākumā bija pareģojumi, ka “Valmiera/ORDO” varētu iesaistīties cīņa par LBL finālu, bet regulārais turnīrs to tikai apstiprināja. Ņemot vērā “Liepājas/Triobet” būtiskās sastāva izmaiņas starpsezonā, komandu pametot visiem līderiem, kā arī valmieriešu apetīti, par medaļām neviens skaļi nerunāja.

Par to nerunāja arī tad, kad decembrī uz brīdi liepājnieki pat atradās LBL līderpozīcijās, tomēr tas parādīja, ka Uvis Helmanis arī no šiem basketbolistiem ir izveidojis kaujas spējīgu blici, turklāt piesaistot kvalitatīvus leģionārus – Kristoferu Ričardu un Stīvenu Zeku. Pirmais tika ņemts kā līderis, daudzās spēlēs tāds arī bija, tomēr no viņa tika gaidīts vēl vairāk. Savukārt Zeks sevi “lauvu” rindās pieteica kā spēlētāju ar augstu potenciālu, ko diemžēl savainojuma dēļ nebija lemts redzēt visas sezonas garumā.

Savainojumi bija liela komandas problēma, kas labākajā sastāvā ļāva nospēlēt tikai 8 mačus, neņemot vērā Baltijas līgu. Tikai retais no liepājniekiem neizlaida kādu maču traumas dēļ. Tas nevarēja neietekmēt spēlētāju formu, rotāciju un rezultātus. Nācās arī piesaistīt vēl divus leģionārus, kuriem vajadzēja adaptācijas laiku. Taču katram mākonītim ir arī zelta maliņa. Diez vai sezonas beigās Klāvu Čavaru apbalvotu kā progresējošāko spēlētāju, ja nebūtu Zeka smagās traumas.

Atskatoties uz nesenākiem notikumiem, kurš gan būtu domājis, ka “triobetiešiem” cīņā par bronzu izdosies “Ventspili” nostādīt situācijā, kad pirmoreiz kopš 1998. gada, tā var palikt bez godalgām. Līdzjutēju vidū, protams, valda uzskats, ka šīs medaļas Liepājai “nozaga” tiesneši. Jautājumi šajā sakarā paliks atvērti, bet būšu nepopulārs vismaz vienā no šiem aspektiem. Nedomāju, ka tam ceturtajā sērijas mačā bija apzināts raksturs.

Lai arī kāda šajā sērijā bija “Ventspils” ar savām iekšējām problēmām, tomēr liepājnieki sezonas izskaņā saviem līdzjutējiem uzdāvināja kārtīgu basketbola saldo ēdienu ar sniegumu, par kuru arī pēc zaudējuma var aplaudēt stāvus. Un liepājnieki to patiešām nopelnīja.