Ceturtdiena, 28. marts Ginta, Gunda, Gunta
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Rolands Beķeris: “Zemļanskis darījis mani stiprāku”

Rolands Beķeris: “Zemļanskis darījis mani stiprāku”
Foto: Ziedonis Safronovs
10.04.2017 07:09

liepajniekiem.lv

Atslēgvārdi

Par iespēju strādāt ar režisoru un horeogrāfu no Krievijas Sergeju Zemļanski daudzi Liepājas teātra aktierus apskauž. Viņa vadībā nupat tapusī izrāde “Precības” sākusi dzīvot savu dzīvi. Taču kustības vieglums, ko varam vērot uz skatuves, panākts smagā darba procesā. Daudz sevī nācies kāpt pāri, arī S.Zemļanska kategoriskais darba stils, kurš pieprasa klusēt un darīt, novedis līdz asarām. Podkoļesina lomas atveidotājs Rolands Beķeris neslēpj, ka dažkārt cīnījies ar zemu pašvērtējumu, taču uzskata – pieredzētais viņu darījis stiprāku.

Rolands, kurš šobrīd strādā jau pie nākamās lomas – izrādē “Čomiņi” Goda teātrī, atzīst, ka ar Sergeja iestudējumiem esot ļoti interesanti. “Kad uztaisījām “Induli un Āriju”, režisors vēl ilgāku laiku palika Latvijā, brauca pie mums un izrādi visu laiku pārveidoja,” atklāj aktieris, norādot, ka līdzīgs stils ir arī Bogomolovam, – darbs pie izrādes nebeidzas brīdī, kad tā ir gatava. “Pagaidām ir nospēlētās trīs “Precību” izrādes, un katra ir atšķirīga,” zina R.Beķeris, “pēc sajūtām varu teikt, ka izrāde iet tikai “uz augšu”. Šobrīd režisors ir Maskavā, vasarā būs atpakaļ, un es ticu, ka viņš atkal saliks ko savādāk. Manuprāt, pēdējās divās trīs reizēs izrāde “Indulis un Ārija” ir sasniegusi kulmināciju. Žēl, ka tas nenotiek uzreiz!”

– Palasot, kāds jums ir bijis darbs pie Zemļanska, vēlos jautāt, vai tev no viņa nav bail?
– Nē, nav (smaida). Man ir bail no sevis, tāpēc, ka es strādāju ar sevi, noskaņojot, kā es strādāšu ar viņu. Ja tev ar kādu ir grūti komunicēt, tu centies nevis izlabot viņu, bet gan sevi. Un tas mums šeit ir visiem – darbs ar sevi. Baigi “inčīgi” – tu it kā būvē augšā fizisko sagatavotību, bet tas tomēr ir otrajā plānā.

Sākumā tu esi piekusis, bet pēc kāda mēneša paliec jūtīgs, tevi viss aizskar, tu sāc ņemt lietas pie sirds.

Bet tā tas laikam arī ir. Kad biju maziņš, ar draugiem gāju mežā vienkārši izdzīvot, bez nekā. Mums vecāki to ļāva. Lai arī bijām ļoti labi draugi, mēs tur reāli sastrīdējāmies. Bet pēc šīs “izdzīvošanas” mēs palikām vēl stiprāki. Tā ir arī ar Zemļanski. Īstenībā mēs nekādi baigie draugi mēģinājuma procesā nebijām. Bet pēc tam, kad viss bija paveikts, sajūta forša.

– Ieskicē mēģinājumu procesu! Saprotu, ka tas nebūt nebija viegls, gana sāpīgs.
– Es daudz neskicēšu, lai tas paliek virtuvei. Man bija viegli tādā ziņā, ka apzinājos, – visu, ko daru, daru sev. Viņš mūs nostādīja neērtās situācijās, sakot, ka tev nav pieredzes, tu pie manis neesi strādājis, toreiz biju cits Sergejs, tagad esmu cits. Katru dienu gāju uz mēģinājumu ar zemu pašvērtējumu. Lūk, tas bija grūti. Uzskatu, ka mums pasniedzēji ir ielikuši labu darba ētiku. Tu sāc uzdot jautājumus, un saproti, ka esi cilvēcīgs. Roboti varbūt sev neuzdod jautājumus, bet paliekam vecāki, mēs gribam zināt, kāpēc tas mums būtu jādara, ko tas mums dos, un kāda ir motivācija. Bet viņš saka – man nav ar to jānodarbojas. Rodas konflikti. Bet

viņš ir kā kapteinis – braucam jūrā un noslīkstam. Bez jautājumiem.

Aktrisēm varbūt bija grūtāk pie viņa strādāt. Viņas ir emocionālākas.

– Ir bijis iepriekš darbs pie tik kategoriska režisora?
– Mēs taisījām “Vecāko dēlu” pie Gaļinas Poļiščukas. Viņa ir atkal uz morālā nojaukšanu. Viņa nav tik daudz despotiska, drīzāk, kā režisors uzņemas atbildību par to, ko taisa. Kad spēlēju izrādi, man patīk, ka tā ir mana izrāde. Viņa aktieros attālina šo sajūtu, norādot, ka tā ir mana režija. Tu tagad esi aktieris. Kad taisīsi savu izrādi, varēsi darīt, kā gribi. Bet tā viņa strādā. Tu nevari sev uzlikt virsū vairogus. Kaut kādos brīžos tev ir jāsalūzt. Bet es īsti neesmu šāda darba stila piekritējs. Man liekas, ka to var panākt citādāk.

– Rezumējot, – tāda ir aktiera profesija un viss, un ar to jāsamierinās?
– Es nezinu… Kurš ir teicis, ka aktiera profesija ir tāda? Kurš vispār ir teicis, ka tā tam ir jābūt? Tie ir priekšstati par kuriem ir jārunā. Daudzi režisori atnāk ar saviem noteikumiem un diktē. Bet mēs jau zinām, – tam ir gals un sākums. Mēs visu to darām pieredzes dēļ, mums tas patīk, un dod jaunas emocijas. Tas jau patīk, ja ir kaut kas, kas mums nepatīk.

– Kad ir šādas situācijas, iekšēji nerodas jautājums, – kāpēc kļuvu par aktieri, vai izvēle nebija kļūdaina?
– Protams, protams, tu sāc domāt. Māra Ķimele kādā intervijā, stāstot par kādu aktieri, sacīja – viņš dara nepareizi. Viņš nododas tikai teātrim. Aktierim vajagot 100 hobijus. Atceros, reiz pasniedzējs stāstīja – gājis pa naktīm restorānā griezt sagataves, mācījies par pavāra palīgu. Un kāpēc? Tu atslēdzies, tev ir jauna emocija. Un es arī grābju hobijus, cik vien varu. Man gan nav laika, bet cenšos. Makšķerēju, medīju, aizraujos ar tehnoloģijām, zinātni. Nesaprašanās ar Sergeju radās, jo viņš gribēja, lai ņemam guļammaisus un nākam šeit dzīvot. Bet atšķirība ir tāda, ka mēs neesam vienādos apstākļos. Un kad tā nav, notiek saasinātas situācijas.

– Viņš ir teicies, ka teātris un aktieris – tas ir aicinājums. Sava veida fanātisms.
– Ko gan citu viņš var teikt? Pieļauju, ja es būtu režisors, es darītu tieši tāpat. Es jau viņu nenosodu. Bet tas ir no režisora skatu punkta, un mēs neesam vienādās pozīcijās.

Būt par aktieri, protams, ir aicinājums, bet brīžiem mēs visi esam tikai cilvēki.

 

– Par spīti tam priecājies, uzzinot, ka būsi “Precībās”.
– Jā, ļoti. Bija pagājuši trīs gadi kopš iestudēja “Induli un Āriju”. Sapriecājos, ka atkal varēšu sevi pamocīt (smaida). Vienīgi tikko bija Poliščuka, jutos morāli noguris. Bet fiziski es nebiju noguris. Pie Zemļanska darba procesa sākumā sanāca bišķi prātu atpūtināt.

– Neviens cits Latvijā neko tādu nedara – netaisa kustību izrādi pie tāda režisora. Daudzi aktieri apskauž liepājniekus par tādu pieredzes iespējamību?
– Jā, daudzi ir teikuši, ka viņi gribētu. Kurš gan negribētu? Mēs arī gribētu ar Serebreņņikovu pastrādāt, bet viņš pie mums nebrauc, tikai uz Nacionālo teātri. Citi gribētu Bogomolovu, bet viņš brauc tikai pie mums.

– Atgriežoties pie “Precībām”, daudziem skatītājiem pēc izrādes trūka vārdu, cilvēki abus pirmizrādes vakarus cēlās kājās un sauca bravo. Kā juties? Gandarīts?
– Ir grūti priecāties, ja esi ļoti piekusis, gribi gulēt. Drīzāk nedēļu pirms pirmizrādes bija gandarījums. Tu redzi, kā viss salīmējas, saliekas kopā. Skaties, cik tas un tas ir forši. Neesam dejotāji, līdz ar to nepārvaldām savu ķermeni tik labi, kā mums liekas. Katrs mēģinājums tika filmēts, un tas bija labi, jo varējām paskatīties uz sevi no malas. Gandarījums bija tieši par to, ka izdodas. Bet nākamajā dienā bija tā, ka atkal nekas nesanāca, un tu domā, kāpēc. Varbūt tāpēc, ka par daudz sapriecājies.

– Kā tev veicās ar kustības valodas apgūšanu? Šķiet, ka nav gluži Ķīnas ābece.
– Pirmajā kursā es biju ļoti neplastisks. Horeogrāfijas pasniedzējs mani sauca par futbolistu. Bet kopš tā laika ir pagājuši 11 gadi. Mums ir lieli treniņi, ārpus teātra vēl ejam uz sporta zālēm, cits skrien.

Jo aktierim uzturēt formu ir svarīgi. Savu ķermeni un plastiku var izkopt.

– Būt uz skatuves, kur kaut kas jādara, bet tu nedrīkti runāt, – tas ir izaicinājums?
– Jā, tas ir izaicinājums. Ir ļoti grūti, ja tev nav teksta, tikai tā saucamā iekšējā darbība. Mēs to arī mēģinājām. Sēdējām divatā, nerunājām. Ar laiku jau saprati, ko otrs saka, ko grib.

– Vari ilgi izturēt bez runāšanas, sarunāšanās?
– Jā, ļoti. Tāpēc braucu makšķerēt. Es visu dienu varu nerunāt. Bet tad es iekšēji visu laiku “vāros”. Atslēgties palīdz mūzika.

– Kāpēc tavs varonis izrādē neatnāca uz precībām?
– Tā Gogolis ir uzrakstījis. Būt vai nebūt – no Šekspīra sērijas.

– Viņu piespieda saderināties?
– Varbūt mums tas tā bišķi sanāca, tā var nolasīt, bet… Kad cilvēks dzīvē pieļauj kļūdas, izdara kaut ko nepareizi, mēs cenšamies attaisnoties. Sak’, tas jau bija vienīgais pareizais ceļš. Te tā attaisnošanās ir parākā pakāpē. Jā, it kā varētu iet precēties, bet tad atkal attaisno, kāpēc tomēr ne. Būt vai nebūt, iet darīt, vai nedarīt, precēties, neprecēties. Mēs varbūt uzbūrām, ka pasaule pēc tam gandrīz vai sabrūk. Bet nekas jau nebeidzas. Aizej pačučēt, rītdien atkal jauna diena, varbūt aizbraukšu pie citas.

– Bet precēšanās tomēr ir nopietna lieta.
– Man ir bijušas izrādes, kurās šķiet, ka, jā, es esmu gatavs iziet uz skatuves. Bet galu galā to nevaru. Pēkšņs stāvoklis, kurš ir jāpārvar. Un tas ir baigi grūti. Ja man jautātu: tu glābtu Daugavā iekritušu bērnu, peldētu? Atbildētu: Jā, lektu iekšā! Bet es nezinu, kā es rīkotos, ja tā būtu patiešām reāla situācija. Krīzes situācijas katram var būt dažādas.

– Kā tu iepazinies ar savu draudzeni? Līdzīgā – savešanas – ceļā?
– Nē, nē, tas bija citādāk. Mēs esam kopā jau 14 gadus, kopš vidusskolas. Kādā brīdī sapratu, ka viņa ir manas dvēseles cilvēks. Esam nolēmuši šovasar apprecēties.

– Liepājas teātrī esi atveidojis daudzveidīgus tēlus, bijis gan priekšplānā, gan aizmugurē. Jūties, ka esi vēl ceļā uz ko lielu?
– Pirmajā gadā balvas likās pašas svarīgākās. Intervijās tika sacīts, ka tas nav pašmērķis utt., bet īstenībā bija gan ļoti svarīgas. Tas ir tāds tiešais darba vērtējums, ar ko nes slavu teātrim, ģimenei. Ap tevi aplīp kā bites. Un man tas likās forši. Bet tagad ir pagājuši seši gadi, un domas mainījušās. Es apbrīnoju Daini Grūbi, ka viņš spēj rast motivāciju un iet tālāk. Vairāk gaidu labas lomas, un labus režisorus.

– Kas parāda aktiera vērtību? Nospēlēto lomu skaits?
– Drīzāk tevi izceļ apkārtējie.

Teātrī ir kā ģimenē. Ja no ārpuses kāds uzslavē tavu bērnu, tu esi ļoti lepns. Bet šī lepnuma sajūta ikdienā nav. Arī teātrī.

Vērtību nosaka lomas, kuras atzinuši skatītāji, kritiķi. Bet bieži ir tā, ka kritika ir subjektīva, bez īpašas iedziļināšanās.

– Papētot teātra mājas lapā tavu CV, lomas bijušas daudz un dažādas.
– Nelielos, bet dīkstāve man nav bijusi. Reti esmu mājās. Esmu starp pieciem spēlējošākajiem aktieriem izrāžu skaita ziņā kopš paša sākuma. Biju bērnu izrādēs, un tās spēlē ļoti daudz. Ir 20, 30 izrādes sezonā. Sākumā daudz spēlēju arī masās. Tagad lomiņas palikušas labākas. Teātris par to domā, viņi zina manu ampluā. Bet tas temats ir mānīgs, cilvēkiem ir īsa atmiņa. Nospēlē vienu lomu, nākošā ir spilgtāka, liekot aizmirst visu iepriekšējo.

– Kā aktierus izraugās izrādēm?
– To es nezinu. Bet “pa lielam” teātros ir mākslinieciskie vadītāji. Mums tāds ir teātra direktors vienā personā. Vairāk vai mazāk viņš vienojas ar režisoru. Mums ir diezgan daudz kastingu, un man patīk. Tas liek tev iespringt. Pārsvarā darba procesā režisori redz, kas kuram sanāk.

– Lai arī sākotnēji esi iekļauts izrādē, režisors var pateikt – piedod, bet tu tomēr man nederi?
– Jā, man tā ir bijis divas reizes – “Mēnesī uz laukiem” un “Blasterā”. Kā tobrīd jutos? Ja saproti, ka tas noticis ne tāpēc, ka esi slikts vai netalantīgs, bet gan tāpēc, ka režisora vīzijā tev vienkārši nav vietas, tad viss ir kārtībā. Ir režisori, kas to dara vecmodīgas pedagoģijas vārdā – pakar beigtu putnu par biedu pārējiem. Tas ļoti strādā, vienmēr. Bet man nepatīk. Iekšēji jūtu, ka tas nav pareizi.

– Divās izrādēs, kas šobrīd ir sagatavošanā, neesi. Šī sezona teātrī tev ir galā?
– Teorētiski, jā, sezona ir beigusies. Šī bija pagrūta sezona, jiftīga. Bet tā arī ir godīgi, – ka tagad izrādēs ir tie, kas nebija “Precībās”. Tā mēs maināmies.

– Ko darīsi uz atvaļinājuma laika aizverot teātra durvis?
– Katru gadu braucu pie brāļa uz Norvēģiju. Tur palikšu mēnesi. Ai, ku tas ir labi! Tu atbrauc atpakaļ un vari sākt visu no gala.

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz