Atceros, ka pērn, kāpjot uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves, lai saņemtu “Spēlmaņu nakts” balvu nominācijā “Gada jaunais skatuves mākslinieks”, biju uztraucies. Emocijas, protams, bija ārkārtīgi labas, bija grūti noticēt notiekošajam. Tikai nesen biju beidzis studijas Klaipēdā, te pēkšņi – pēc balvas. Jā, tas deva stimulu un iedvesmu turpināt strādāt. Iespējams, tas nozīmē, ka dzīvē pagaidām uz priekšu virzos tā, kā tas ir paredzēts. Esmu izvēlējies īsto profesiju, sev atbilstošu. Balva atrodas mājās, stāv blakus milzīgam naudas kokam – goda vietā.

Nebija tā, ka speciāli uz “Spēlmaņu nakts” balvu tiecos. Vienkārši tā notika. Nezinu, vai kāds speciāli strādā, lai pie balvas tiktu. Tādu nepazīstu. Protams, ikviens labprāt šo balvu saņemtu. Nenoliedzami.

Teātra Gada balvas “Spēlmaņu nakts” ceremonija visiem Latvijas teātra ļaudīm, manuprāt, ir skaisti svētki. Vakars parasti izvēršas ļoti feins. Man pašam patīk valdošā atmosfēra. “Spēlmaņu nakts” savā ziņā ir kā atskaites punkts – iezīmē pāreju no vienas sezonas uz nākamo. Domāju, ka šāds pasākums ir vajadzīgs, lai gan vienmēr pēc tam izvēršas plašas diskusijas, jo kāds jūtas nenovērtēts utt. Taču jāsaprot, ka nevar visus reizē nominēt un nevar visi reizē dabūt gada aktiera balvu. Tas nav iespējams! Iespējams, tava stunda pienāks nākamgad. Tā ir laimes spēle. Es to uztveru tā, jo, kā saka, kapā balvas tāpat līdzi nepaņemsi.

Jā, šogad Liepājas teātris ir izvirzīts piecās nominācijās. Nekad neesmu mēģinājis kalkulēt, vai varētu izdoties uzvarēt, vai ne. Mēs darām savu darbu, mūs nominē un jau par to es ļoti priecājos. Zinu, ka mums diezgan labi iet ar izrādi “Stavangera”, ir labas atsauksmes. Arī Maskavā gāja labi, kad bijām tur devušies “Zelta maskas” ietvaros. Tas gan būtu skaisti, ja Rolands Beķeris tiktu pie balvas! Turu īkšķus. Ja man jautā, vai nebūs skumji, ja Liepājas teātris šogad paliks bešā, tad vajadzētu definēt, no kura brīža sākas tā sajūtu, ko saucam par skumjām vai nožēlu. Uz to gribu teikt: “Nu neko.” Vai mazums gadu priekšā? Būs citas iespējas. Šobrīd savā attīstībā Liepājas teātris kāpj uz augšu, ceru, ka ne tik drīz pienāks brīdis, kad līkne ies uz leju. Bet tā dzīvē notiek. Jūtu, ka šobrīd kultūru sabiedrībā novērtē arvien vairāk. Apmeklētāju uz izrādēm ir vairāk. Nezinu, varbūt tāpēc, ka valstij sāk iet labāk.

Liepājas teātra aktieru kolektīvs ir ļoti draudzīgs. Man ir kluss sapnis un es gribētu, ka mēs tā visi kopā paliekam ilgi, ka neviens nedodas prom. Jo no šī kolektīva varētu iznākt kaut kas interesants – pēc gadiem, kad būs uzkrāta pieredze un citu daudz labu īpašību, meistarība. Jā, gribētos piedzīvot brīdi, kad “Spēlmaņu naktī” nolasām visas balvas! Un par to kārtīgi izpriecāties! Tas būtu skaisti.