Taču nopirkt lauku māju pašlaik ir ļoti sarežģīti, un jārēķinās ar vairākām grūtībām.

Mājas ārpus pilsētas par sasniedzamu cenu un tādas, kur var iet iekšā un dzīvot, dabūt ir diezgan grūti. “Pie šiem kovida viļņiem pārdotas jau ir pat tās mājas, kas iepriekš gadiem ilgi tirgotas.

Pat dziļā mežā skaistā vietā kāds no Rīgas sev nopērk vasarnīciņu,” saka speciālists.

K. Pūris norāda, ka cilvēkiem, kuri vēlas iegādāties īpašumu laukos, šobrīd ir divu veidu problēmas. “Pirmā problēma ir tā, ka tādu nav. Piedāvājums šajā segmentā ir ļoti mazs. Tas, kas ir, ļoti bieži ir briesmīgā stāvoklī, nolaists līdz pēdējam. Vieglāk ir uzbūvēt jaunu,” viņš saka.

It kā jau lauku ainavā netrūkst pamestu un neapdzīvotu māju. Tomēr tas nenozīmē, ka šīs ēkas var iegādāties.

“Ja pie mājas ir lauksaimniecības zeme, tad zemnieki kopā ar zemi nopērk arī māju. Viņiem ir vieglāk, ja tur neviena nav, nevis kāds sāk dzīvot un tad raksta sūdzības, ka lauksaimnieks miglo laukus tā, kā nevajag. Labāk ēkas nojaukt un aizmirst,” zina stāstīt K. Pūris.

Tāpat omītes savās mājās turoties līdz pēdējam. Arī tukši lauku īpašumi neprasa praktiski nekādas izmaksas, un tad cilvēki tās vienkārši velk un velk bērnības nostalģijas dēļ.

“Ja šodien apbraukā laukus, redzams, ka normālu māju paliek arvien mazāk. Tās ir pamestas, pussabrukušas. Ko par tādu var maksāt?

Nojaukšana jau arī nav lēta,” atzīmē firmas vadītājs.

Pārsvarā lauku mājas ir pieprasītas sasniedzamā rādiusā ap pilsētu, kas ir 20–30 kilometri.

“Reti kurš šodien var atļauties lauku māju izmantot par pastāvīgo dzīvesvietu, jo laukos nav skolu, bērnudārzu, un, ja arī ir, tad kā līdz tiem tikt? Arī darba laukos pārsvarā nav. Katru dienu braukt no Liepājas 40–50 kilometrus ir diezgan dārgi un laikietilpīgi. Tāpēc Liepājas tuvumā piedāvājums ir ļoti mazs,” skaidro K. Pūris.

“Cilvēkiem, kuri tirgo, ir tendence pārcenot šos īpašumus, prasīt lielu naudu, kaut arī māja ir reāls grausts. Ja māja ir normāli uzturēta un remontēta, tad cilvēks, kas tajā ieguldījis līdzekļus, negrib īpašumu tirgot par mazu naudiņu, grib ieguldīto dabūt atpakaļ.”

Otra problēma – bankas nekreditē šādus pirkumus. “Iespējams, tām šī liekas riska zona. Ja arī kreditē, tad 60–70% no vērtības. Cilvēks painteresējas, kādi nosacījumi ir Liepājā, un tad viņš domā, ka līdzīgi būs arī citur, bet tā nav. Pat Grobiņa jau ir ar sliktākiem nosacījumiem pirmās iemaksas ziņā,” saka speciālists.

Tā kā šādu darījumu ir maz, bankām ir grūti šādas mājas novērtēt, jo vērtējot nepieciešams salīdzināt.

“Piemēram, par māju prasa 60 000 eiro, bet vērtētājs saka: “Piedod, bet man pēdējā gada laikā neviens tāds darījums nav bijis šajā reģionā.” Sanāk apburtais loks: māju nav, esošās nevar novērtēt, bankas prasa lielu pirmo iemaksu, pat pusi no summas, līdz ar to ir maz cilvēku, kas var nopirkt. Ej vēl dabū, lai tas, kuram ir daudz naudas, gribētu kaut kur laukos dzīvot,” pastāsta K. Pūris.