Ikvienam reizēm rodas vēlme pēc pārmaiņām darba jomā. Tad meklējam iespējas savas ieceres piepildīt vai nu paņemot atvaļinājumu darbā, vai apgūstot kādu pilnīgi jaunu darbības jomu. Protama lieta, sevis un savas īstās vietas meklējumi vairāk piestāv gados jauniem cilvēkiem. Taču patlaban aizvien vairāk iedzīvotājiem pāri pusmūžam nākas meklēt jaunas darbības jomas.

Pati nekad neesmu baidījusies no pārmaiņām un esmu gatava apgūt atkal kaut ko jaunu, tomēr iespēju, manuprāt, nav visai daudz. Nonākot bezdarbnieka statusā, katrs saņem Nodarbinātības valsts aģentūras speciālistu skaidrojumus un ieteikumus.

Pienākumi? Protams, meklēt darbu visos iespējamos veidos – pēc sludinājumiem, draugu un radu ieteikumiem, pēc aģentūrā atrodamajiem piedāvājumiem. Ļoti strikti jāapmeklē NVA noteiktajos datumos, vēlams izvēlēties arī aģentūras rīkotos kursus. Ir iespējas pieteikties profesionālās un neformālās izglītības kursos.

Mana bezdarbnieces pieredze sākās gada nogalē. Pirmajā laikā no laikrakstos, internetā un aģentūrā atrodamajiem sludinājumiem izvēlējos tos, kuri piedāvāja darbu, kas spētu aizraut emocionāli un ļautu izpausties radoši. Tādu bija visai maz. Pirmo elektroniski rakstīto atteikumu saņēmu no LCZB, ar pieklājīgo piebildi, ka mani dati reģistrēti uzņēmuma datubāzē. Tad pieteicos gan par biroja administratori, gan klientu apkalpošanas darbinieci, gan par noliktavas pārzini. Vien uz dažiem motivācijas vēstuļu un CV sūtījumu atbildi nesaņēmu. Divu mēnešu laikā nesaņēmu nevienu uzaicinājumu uz pārrunām klātienē.

Pēc tam sūtīju savus pieteikumus uz visām darba vietām, kurām kaut nedaudz jutos piemērota: pārdevēja lielākos un mazākos veikalos, apkopēja, istabene viesnīcā, virtuves strādniece. Nekā. Uz dažiem saņēmu nemotivētus atteikumus, bet lielais vairums palika bez kādas ievērības. 

Liela daļa darba devēju jau norāda: meklējam darbiniekus vecumā līdz 35 vai 45 gadiem, vēl atrodami daži, kas atļaujas minēt līdz 50 gadiem. 

Piezvanot uz sludinājumā minēto tālruņa numura, ļoti bieži viens no pirmajiem jautājumiem ir nevis par darba pieredzi, bet gan par gadu skaitu. Uzzinot manu vecumu, saruna netiek turpināta. Dažreiz izskan tāda kā atvainošanās – ziniet, pie mums nav viegli, diez vai jūs to varēsiet, pat nedodot iespēju pamēģināt. Vienā no uzņēmumiem, kur pieteicos par apkopēju, man pajautāja, vai protu darboties ar uzkopšanas mašīnu. Kad atzinos, ka nē, bet esmu gatava to iemācīties, man atbildēja, ka šeit pieņems tikai darbinieku ar pieredzi.

Vēl daži vērojumi no NVA pieredzētā. Saprotu, ka nepieciešama iestāde, kur tikties potenciālajiem darba devējiem un ņēmējiem, kā arī speciālistiem, kuri organizē kursus un mācības. Taču pašreizējā sistēma rādās ļoti tālu no reālā darba tirgus. Vismaz manu paziņu vidū nav neviena, kam būtu izdevies atrast darbu ar šīs iestādes palīdzību. Tikko savai inspektorei pajautāju, cik ilgi man vēl jāgaida rindā uz apmācības kuponu, saņēmu izbrīnītu: ko jūs gribat, vēl nav ne pusgads pagājis, kopš jūs te nākat. Gala beigās izrādījās, ka specialitāte, uz kuru pieteicos pagajušā gada nogalē, šogad vispār mācību plānā nebūs. Pieteicos uz līdzīgu. Gaidīšu. Kamēr savu kuponu saņemšu.

Nejūtos vainīga, ka valsts sociālajā budžetā trūkst līdzekļu. Bet uzskatu, ka bezdarbniekam būtu jādod iespēja daudz ātrāk apgūt jaunu profesiju. Valsts mērogā nav godīgi palielināt pensionēšanās vecumu. Un ne tikai tāpēc, ka pati nevaru atrast darbu, bet arī tāpēc, ka milzīgs jaunu cilvēku skaits nevar tikt pie savas pirmās darba vietas.

Sarma Štrausa,
pavisam īsu brītiņu pirms pensijas vecuma