Mazāk nokurina, labāk klimatam

Starp simt Eiropas Savienības (ES) pilsētām, kuras līdz 2030. gadam pildīs uzdevumu kļūt par klimatneitrālām viedpilsētām, Latvijā ir divas – Liepāja un Rīga.

ES pilsētu teritorijās mīt 75% visu iedzīvotāju. Pasaules mērogā pilsētas patērē vairāk nekā 65% enerģijas un rada vairāk nekā 70% ogļskābās gāzes emisiju, norāda Eiropas Komisija. Tāpēc svarīgi, lai šīs simt pilsētas darbotos kā eksperimentēšanas un inovācijas ekosistēmas, kas palīdz citiem pārkārtoties un līdz 2050. gadam panākt klimatneitralitāti.

Uzdevuma izpildei no programmas “Apvāršņa Eiropa” paredzēts 360 miljonu eiro finansējums, lai pilsētas varētu sākt ceļu uz klimatneitralitāti 2030. gadā.

“Situācija ir globāli mainījusies pēc Krievijas uzsāktā kara Ukrainā.

Beidzot visa Eiropa ir sasniegusi skaidru apziņu, ka mums jāmeklē pēc iespējas vairāk alternatīvie energoresursi,”

uzsver Liepājas domes priekšsēdētājs un viens no Eiropas klimata pakta vēstniekiem Gunārs Ansiņš, vaicāts par to, ko Liepājai nozīmē dalība pilotprojektā un ko mēs darām, lai sasniegtu tā mērķus.

Vispirms jānodrošina energoefektivitāte, pārējie darbi – pēc tam, viņš pauž. Liepāja jau pierādījusi, ka ēku siltināšana samazina energoresursu patēriņu pēc būtības, taču pilsētā vēl esot ļoti daudz darāmā. “Mums vēl ir 400 nesiltinātas daudzdzīvokļu mājas, un tas mums kopīgiem spēkiem ir jāizdara,” norāda pašvaldības vadītājs.

Visas pašvaldībai piederošās ēkas ir nosiltinātas. Pirmajiem projektiem, piemēram, Veco ļaužu mājai Ganību ielā, kas īstenoti ar citiem materiāliem un tehnoloģijām, nekā to dara šodien, būs pienācis brīdis, kad jāatgriežas pie ēkas atjaunošanas.

“Maksimāli domājam par to, lai pēc iespējas vairāk energoapgādei lietotu šķeldu. Ar “Liepājas enerģijas” akcionāriem esam vienojušies šajā gadā dividendes novirzīt katlu mājas būvniecībai pie slimnīcas. Tas palielinās šķeldas sadaļu Liepājas kopīgajā energobilancē.

Esam viena no retajām lielajām pašvaldībām, kas var teikt, ka vairāk nekā 90 procenti ir šķeldas apkure.

Jo mazāk nepieciešami energoresursi, jo mazāk piesārņo vidi un ietekmē klimatu. Tā arī ir klimatneitralitāte,” skaidro G. Ansiņš.

Auto tik ātri malā nenoliks

Pēc viņa teiktā, “caurā vieta” esot valsts atbalsts transportlīdzekļu iegādei, lai veco autoparku, kas aprīkots ar iekšdedzes dzinējiem, ātrāk nomainītu. Īpaši sarežģīti tas ir kravas transporta jomā.

“Valsts pusē jāmeklē risinājumi, kā vairāk subsidēt zaļo transportu. Ticu un ceru, ka Latvijā šī sistēma tiks sakārtota un cilvēks droši varēs uzlādēt auto ceļā starp Liepāju un Rīgu, jo būs pietiekami jaudas un vietas. Tas pats attiecas uz publiskām uzlādes stacijām Liepājā. Nākotne piespiedīs domāt par uzlādi pie daudzdzīvokļu mājām. Tas rada nopietnas pārdomas – vai valsts ir gatava tik straujām pārmaiņām enerģētikā?

Jaudas sadales tīklos jau tagad nepietiek. Ja cilvēki tiešām iegādāsies elektrotransportu, iestāsies situācija, ka korķi sprāgs ārā un lampiņas degs mazāk. Tas nozīmē, ka būtu jāpārskata “Sadales tīklu” uzņēmuma darbība – kā pastiprināt jaudas.

Brīdī, kad pieaudzis elektrotransporta īpatsvars, nepieciešams arī enerģijas avots,” norāda G. Ansiņš.

Liepājai par 50 procentiem jāsamazina transporta emisijas, diskusijā par Liepāju kā klimatneitrālu un viedu pilsētubiedrības “Impact Hub” telpās atgādina SIA “Ekodoma” projektu vadītāja Marika Rošā.

“Lai to sasniegtu, par trešdaļu jāsamazina mašīnu skaits. Kā šo svēto burbuli ietekmēt? Jārunā ar katru iedzīvotāju par viņa mobilitātes vajadzībām. Tas nav noslēpums, ka attīstīta valsts nav tā, kur nabadzīgie brauc ar mašīnu, bet tā, kur bagātie brauc ar sabiedrisko transportu. Tas nav vajadzīgs Eiropai, bet mums pašiem kā cilvēkiem,” saka eksperte.

G. Ansiņa ieskatā pilsētas dotācija sabiedriskajam transportam Liepājā jau pašlaik esot pietiekami augsta. “Vai liepājnieki būtu gatavi nolikt malā mašīnas un pārvietoties vienīgi ar sabiedrisko transportu? Domāju, ka tam vēl vajadzīgs laiks. Ne tik strauji, kā gribētos, tomēr katru gadu pilnveidojam veloinfrastruktūru. Ir ienākuši jauni pakalpojumu veidi – elektroskrejriteņi un koplietošanas automašīnas. Ja valsts dotētu elektrotransporta izmaksas, process notiktu straujāk,” domā pilsētas vadītājs.

Nokļūt tuvāk cilvēkam

Meklējot alternatīvos resursus, labs piemērs ir SIA “Liepājas ūdens”, kas viens no pirmajiem pilsētā uzstādīja saules paneļus.

“Gaidām izmaiņas likumos, jo saskatām līdzīgu modeli kā Lietuvā, kur vairāki pašvaldības uzņēmumi izveido vienu energokopienu, kopīgi investē saules, vēja vai citos alternatīvos energoresursos. Tad nav tāda situācija kā Latvijā, arī Liepājā, ka tas ir tikai pašpatēriņam,” atzīmē domes priekšsēdētājs, kurš vēlas šeit redzēt vienotu energokopienu, kura nodrošina Liepājas pilsētas pašvaldības vajadzības, kā arī tāda būtu pietiekami efektīva iedzīvotāju vajadzību nodrošināšanai.

Tomēr pilsētā nav iespējams katram sev personīgi atrast pietiekami lielas platības, izņemot māju jumtus, kur varētu uzstādīt saules vai vēja kolektorus. Ja tas notiktu kaut kur ārpus pilsētas, enerģiju saražotu tur, bet lietotu visi.

Pilsētplānotājs Viesturs Celmiņš uzsver, ka uz šo mērķi vajadzētu iet nevis tāpēc, ka Eiropa liek un piešķir līdzekļus, bet gan tāpēc, ka tā radīsies patīkamāka dzīves vide.

Vai liepājnieki aptver šo ideju, virsuzdevumu? “Iedomājamies, ja uz daudzdzīvokļu māju jumtiem būtu solārie paneļi? Tad cilvēks gandrīz par brīvu varētu lietot savu elektroautomobili, nemaksājot par degvielu. Tagad zinām, ka ilgākos pārbraucienos īsti nevar tādu lietot,” atbild G. Ansiņš.

“Taču es esmu lepns par liepājniekiem, kuri enerģētikas jautājumus uztver ļoti nopietni. Esam nosiltinājuši visvairāk ēku visā valstī.

Liepājnieki ir pieraduši pie tā, ko nozīmē dzīvot nedaudz citādi.”

Ko vēl darīsim ceļā uz mērķi? “Mūsu pirmais uzdevums ir izstrādāt ļoti rūpīgu rīcības plānu, kā mēs to sasniegsim,” saka G. Ansiņš.

Pašvaldībā ir radīta jauna štata vieta – projektu vadītājs klimata pārmaiņu un energoefektivitātes jautājumos, šos pienākumus veic Kārlis Beihmanis, kurš koordinē procesu, apmeklē seminārus, tiekas ar sadarbības partneriem, lai saprastu, kāda ir pieredze citur.

“Esam inovāciju izpētes fāzē. Testējam inovatīvus produktus, kāds ir, piemēram, viedais luksofors. Tas nav stāsts tikai par drošību, bet arī par nebijušu produktu iedzīvināšanu pilsētas vidē. Pakāpeniski nomainītais apgaismojums dod pietiekami lielu ietaupījumu pilsētas budžetā.

Jo vairāk ietaupīsim, jo vairāk varēsim investēt citās nozarēs,” norāda pašvaldības vadītājs.

Pilsētām jārada iespējas, kā labāk sasniegt iedzīvotājus, pauž K. Beihmanis. “Ja esi ļoti tālu no cilvēka, tas palēnina procesu. Liepāja mēģina atrast veidus, kā cilvēkus iesaistīt. Tie ir plānošanas procesi, tāpat ļoti labs veids izteikties ir mobilā lietotne “Liepājas pilsēta”. Tā ļauj nepaturēt sakāmo pie sevis, kā arī nav vajadzības iet oficiālo ceļu, kad atbildi saņemsi pēc mēneša.”

Viņaprāt, lietotne parādot, ka Liepājā cilvēki jau domā citā līmenī un nav vairs jārunā par tām problēmām, kas bija aktuālas agrāk. Ja pirms gadiem svarīgi bija siltināt mājas, labiekārtot pagalmus un šķirot gružus, tad tagad iedzīvotāji runā par to, kā varētu izmantot atjaunojamos energoresursus un rīkot kopīgus pasākumus.

Piemērs un pretējais viedoklis

Pārmaiņas tikai daļēji ir pilsētas pusē, otra puse ir iedzīvotāji, ir pārliecināts V. Celmiņš. “Ja mēs runājam par zaļo kursu, tad 30 procenti transformāciju nāks no publiskā sektora, 70 – no privātā. Kur tie ir? Iedzīvotāju iesaiste vārda labākajā nozīmē ir absolūti kritiska.

Vārds “kopiena” jau robežojas ar lamuvārdu, bet bez tās mēs nonāksim nevis pie klimatneitrālām, bet absolūti bezcerīgām pilsētām,”

viņš atzīmē.

Sabiedrībā jebkuras pārmaiņas nāk no desmit procentiem cilvēku, to apliecina sociologi. “Nevaram gaidīt no visas sabiedrības, lai tā būtu par progresu. Mums ir vajadzīga vadība, kurai iedzīvotāji seko līdzi,” uzsver pilsētplānotājs.

Viņaprāt, katrai pilsētai normālā sarunu valodā, nevis gariem, iespaidīgiem teikumiem, būtu jāpasaka, ko nozīmē klimatneitralitāte, ko un kāpēc mēs darām.

Obligāts priekšnosacījums, lai kaut kur virzītos, – uz diskusijām jāaicina tie iedzīvotāji, kuriem ir pretējs viedoklis, atzīmē M. Rošā.

“Pašvaldībai ir ļoti svarīga loma – stiprināt sadarbību un motivēt uzņēmumus, aicināt domāt, rādot savu piemēru virzībā uz klimatneitralitāti. Jautāt Liepājas uzņēmumiem, nevalstiskajām organizācijām, kādas ir jūsu vajadzības?” viņa saka.

Liepāja šobrīd spēj piedāvāt to, kas svarīgs jaunajiem investoriem, uzskata Ekonomikas ministrijas Atjaunojamo energoresursu un energoefektivitātes departamenta direktore Aija Timofējeva.

Kāda varētu būt Liepāja 2030. gadā? “Mēs esam valsts politikas ķīlnieki,” vērtē G. Ansiņš. “Mēs nevaram izdarīt neko, lai dotētu iedzīvotājiem elektrotransportu. Ja gribam samazināt CO₂ izmešus, varam, protams, cīnīties ar katru skursteni pilsētā. Taču transports ir viena no būtiskajām prioritātēm, līdzīgi arī energokopienas. Tur ir iespējas katram no mums ietaupīt naudu, bet likumdevējs nav to izdarījis.

Visi saka – gribam būt zaļāki, gribam dzīvot tīrākā vidē, bet tad sākas jautājumi, cik zaļš ir zaļš?

Atomenerģija ir vai nav zaļa? Tās lietas ir būtiski izrunāt.”

Ieguldījumiem jāatbilst mūsu iespējām

Raimonds Čudars, klimata un enerģētikas ministrs

Ne tikai Liepājā, bet Latvijā kopumā izaicinājumi saistīti ar transporta sistēmas zaļināšanu, lauksaimniecību un enerģētiku, tai skaitā māju siltināšanu.

Liepājā ir pavisam skaidra vīzija un plāni, tie ir ambiciozi un rada pozitīvu iespaidu uz visas valsts siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisiju samazināšanu. Liepāja domā par to, kā pilsētas mežu teritoriju iekļaut kopējā SEG emisiju samazināšanas plānā, definējot to kā CO₂ piesaisti, kas ir jauna pieeja.

Transporta joma ir ļoti izaicinoša, ņemot vērā, ka esam valsts ar lielu relatīvi veca transporta apjomu. Atbilde ir sabiedriskais transports un, lai kā mums nepatiktu, privātā transporta lietošana.

Latvijā trīs tūkstoši elektroautomobiļu ir iegādāti ar valsts atbalstu, bet tie diemžēl nav pietiekami risinājumi, lai mērķus sasniegtu. Mums godīgi jāpasaka, ka finansējums nevar būt tik liels, lai ļoti strauji nomainītu veco autotransportu ar subsīdiju mājsaimniecībām.

Nevaram prasīt, lai iedzīvotāji izdod daudz vairāk naudas par produktu, kas labāks no klimatneitralitātes viedokļa.

Ko darīt? Mums ir pamatotas cerības uz tirgus atbildi – uz elektroautomobiļu ražošanas apjomiem un cenu piedāvājuma paplašināšanu, kas ļautu ģimenei uzreiz izšķirties par klimatneitrāla transportlīdzekļa veidu. 

Jau iepriekš valstī bija programma uzlādes staciju tīkla izveidei, arī privātais sektors ir ļoti aktīvs un attīsta pakalpojumus.

Problēma uzlādēt automobiļus pie daudzdzīvokļu namiem ir daudz sarežģītāka saistībā ar tīklu kapacitātes iespējām. Nepieciešamas lielākas investīcijas, lai nodrošinātu lielāku jaudu vietās, kur tās šobrīd nepietiek, kompleksā ar mikrorajonu attīstību un sadales tīklu uzņēmuma spēju sniegt uz to atbildi.

Energokopienas pašlaik ir vispārīgi noregulētas likumā, ir runa par detalizētu regulējumu šī gada laikā. Kopienas ir iespējamas, un pašvaldībās gan iestādes, gan kapitālsabiedrības var veidot kopēju patēriņu un arī elektroenerģijas ražošanas bāzi, balstītu uz atjaunīgajiem resursiem.

Ļoti lielu efektu dod centralizētās siltumapgādes paplašināšana.

Jebkurš, kas vairs pats nekurina ar malku vai gāzi, ir ļoti būtisks kopējai bilancei.

Izmaiņas sabiedrībā ir neizbēgamas, bet ir ļoti svarīgi, lai ieguldījumi atbilstu mūsu iespējām. Manuprāt, nedrīkstam pazaudēt mēra izjūtu, mums jāapzinās, ka nevar prasīt no mājsaimniecībām atbildēt uz klimatneitralitātes izaicinājumiem, būtiski iedragājot savu labklājību un ģimenes finansiālo stāvokli.

Visus soļus ir svarīgi definēt, pamatot un tad pildīt saskaņā ar mūsu sociālekonomisko situāciju.

Uzziņai

Liepāja kā piemērs klimatneitralitātes sasniegšanai

• Energopārvaldības sistēma;
• Online monitoringa sistēma;
• Māju atjaunošana;
• Pašvaldības atbalsta programmas;
• Viedie risinājumi, satiksmes organizēšana;
• Industriālo parku attīstība;
• Labas pārvaldības principi, klientu apkalpošana, e-pakalpojumi;
• Mobilā aplikācija.

Avots: Liepājas pašvaldība

Es domāju tā: Ko darāt, lai mazinātu klimata pārmaiņas?

Kristīne Jansone – strādā:

– Ģimenē visi ekonomējam ūdeni un elektrību, šķirojam atkritumus. Tas ir pašsaprotami. Kurš cits, ja ne mēs paši rūpēsimies par dabu. Varbūt šķiet, ka viens cilvēks neko nopietnu nevar darīt klimata uzlabošanā, bet patiesībā var gan. Tikai jārīkojas.

Irina Timbare – grobiņniece:

– Dzīvoju Grobiņā, un mums ir nodrošināta iespēja šķirot atkritumus. Pasaulē ir tik daudz nevajadzīgu mantu, un ir ļoti labi, ja tās var sašķirot un nodot otrreizējai pārstrādei. Domāju, ka daudziem grūtākais ir mājās atrast atsevišķu vietu, kur nolikt nevajadzīgo papīru, stiklu u.c.

Kaspars – bijušais liepājnieks:

– Es strādāju uzņēmumā, kas atbalsta zaļo kursu. Taupām elektroenerģiju, un visi atkritumi tiek šķiroti. Savā dzīvesvietā izmantoju viedās tehnoloģijas, piemēram, āra apgaismojums darbojas ar saules enerģiju. Rūpes par dabu daudziem kļūst interesantas tad, ja pats var savā maciņā ietaupīt kaut vai vienu eiro.

Tatjana Bažanova – pensionāre:

– Ģimenē vienmēr esam saudzējuši dabu. Kad ar mazbērnu ejam pa ielu un viņš ierauga nomestus papīrus, vienmēr paceļ. Bērns nesaprot, kāpēc cilvēki tā dara. Pie manas mājas agrāk bija trīs konteineri atkritumu šķirošanai, tagad nezin kāpēc palikuši tikai divi. Meita dzīvo Dānijā, un viņai pie mājām ir pat četri konteineri atkritumu šķirošanai.

Anna Streņģe – pensionāre:

– Pirmkārt, es nesmēķēju. Otrkārt, šķiroju atkritumus. Nesaprotu, kāpēc tik daudzi konteineros, kuros jāliek papīrs vai stikls, samet maisus ar sadzīves atkritumiem. Kas tad dabu sargās, ja ne mēs paši? Ja esmu mežā, nekad tur neatstāju savus gružus, aizvedu uz pilsētu, jo mežā aiz cilvēka neviens neko nevāks.