Lai kļūtu par mednieku, prasības ievērojami mainījušās. Process kļuvis vienkāršāks. Ir mednieku skolas, kur notiek apmācības. Tās, kā kurā skolā, notiek mēneša vai vairāku mēnešu garumā. Tur tiek iemācīti medību likumi un noteikumi.

Diemžēl ļoti maz skolas organizē praksi. No daudziem aspektiem peltajā padomijas laikā gan prakse bija obligāta. Ātrāk par mednieku nevarēja kļūt, kamēr nebiji bijis dzinējs un nebiji iepazinies ar pēdām un mežu natūrā.

Ja topošais mednieks gadu stažējies kā dzinējs, viņš jau bija kvalificēts mednieks. Šobrīd diemžēl tā nav. Ikviens, kuram ir biezāks naudas maks, ātri iziet apmācību un kļūst par mednieku.

Bet vai viņš ir mednieks šā vārda īstenajā nozīmē, grūti spriest. Es teiktu, ka tomēr nē. Jo tik īsā laika sprīdī par mednieku var kļūt tikai uz papīra. Un nereti ir tā, ka izriež krūtis un pozicionē sevi kā krutu mednieku, bet patiesībā no šāda mednieka nekā prātīga nav. Jo ir vajadzīga pieredze!

Tāpat mainījusies likumdošana attiecībā uz to, kas nepieciešams, lai mednieks iegādātos un turētu ieroci. Lai turētu ieroci pašaizsardzībai, kārtība ir vienkārša – aizej uz policiju, saņem atļauju. Un iegādājies ieroci. Šādu ieroci var glabāt vai turēt pašaizsardzībai, bet nevar izmantot, dodoties medībās.

Lai ieroci izmantotu medībās, tam nepieciešams pavisam cits statuss. Ja ieroci vēlas izmantot kā individuālais mednieks, jāiegūst mednieka statuss, jāiegādājas ierocis. Bet ierocim obligāti jābūt reģistrētam!

Pagājušajā nedēļā izskanēja informācija, ka Liepājā bijuši divi gadījumi, kad izmantots ierocis. Karostā kāda persona ar pneimatisko ieroci no balkona iešāva jaunietim, kurš gājis garām mājai. Jaunietis guvis traumas un pat nogādāts medicīnas iestādē. Savukārt Krūmu ielā kāds vīrietis konflikta laikā ar diviem cilvēkiem, pielietojot, iespējams, gāzes ieroci, izšāvis viņu virzienā.

Runājot par pneimatiskajiem un gāzes ieročiem, noteikumi un reģistrācija nav tik strikta, kā medību ieročiem. Piemēram, pneimatiskajam ierocim reģistrācijas nepieciešamība atkarīga no ieroča džouliem.

Bet es domāju, ka pareiza nostāja attiecībā uz pneimatiskajiem un gāzes ieročiem bija jau pieminētajos padomijas laikos, kad noteikumi bija ļoti stingri. Manuprāt, ir tikai pareizi, ka ikvienam ierocim nepieciešama reģistrācija un kontrole!

Lai nebūtu tā, ka ikviens var ņemt ieroci rokās! Lai katrs, kam nav slinkums, piemēram, sievasmātei rāda piekto stūri.

Jo ne pneimatiskais ierocis, ne gāzes pistole nav nevainīgas spēļmantiņas! Nereti ir tā, ka cilvēks iegādājas gāzes pistoli, bet neapzinās to, ko šī gāzes pistole var nodarīt. Metrs vai pat pieci metri, no kuriem ar gāzes ieroci tiek izšauts cilvēka virzienā, nekontrolējot sevi, nereti pat alkohola reibumā, sekas var būt neprognozējamas. Var ne vien paralizēt ar gāzi, bet var izšaut aci ar triecienu, izplūstot pulvera gāzei.

Ikvienam ierocim – ne vien kaujas, bet arī pneimatiskajiem un gāzes – būtu jābūt reģistrētiem. Un personām, kuras šos ieročus iegādājas, jābūt medicīniskajai izziņai, kas apliecina, ka šī persona var iegādāties ieroci.

Jo galu galā te nav Amerika, kur katram tantukam mājās ir savs vinčesters un viņa ar to savu māju apsargā. Pirmkārt, pie mums situācija nav tik traka, lai tas būtu nepieciešams. Otrkārt, pie mums vēl vismaz 50 gadi nepieciešami, lai atietu no aplamajiem stereotipiem un izprastu, kas dzīvē kas ir.  

Sergejs Larins, mednieks kopš 1971.gada