Ir uzskats, ka televīzija un it sevišķi krāsu ekrāna nemitīga piedāvāto seriālu skatīšanās nodara cilvēkam daudz ļaunuma. Jo viņš tādējādi distancējas no realitātes, sākot dzīvot virtuālo dzīvi, identificējot to ar saviem neizdzīvotiem pārdzīvojumiem. Bet ir arī uzskats, ka nemaz nav tik slikti, ka cilvēkam ir iespēja atslēgties no saviem personiskajiem pārdzīvojumiem, pārnesot savas raizes uz ekrāna varoņu problēmām. Sak, tā ir sveša bēda, ne manējā, un ja reiz arī bagātie raud, ko tad man uztraukties.

Mēģinājām izsekot, kā cilvēkus var ietekmēt tāds brīvā laika pavadīšanas veids kā aizraušanās ar televīzijas seriālu varoņu dzīvi. 

“Kinopsihologi mēdz uzsvērt, ka pastiprināta seriālu skatīšanās var cilvēkam veidot tādu pašu atkarību, kā ilgstoši darbojoties datora virtuālajā vidē. To raksturo aiziešana no īstās dzīves, dzīvojot seriāla varoņu pasaulē un mēģinot pat risināt viņu ikdienas gaitu samezglojumus,” brīdināja kino vēstures un teorijas pētniece Kristīne Jākabsone. Taču viņa arī nenoliedza, ka ne jau katrreiz seriālu faniem draud atkarība vai ka noteiktā laikā ieslēgt filmas kārtējo nelielo gabaliņu būtu ļoti slikti. “Ir arī konstruktīvi seriāli, kaut vai tas pats savulaik tik skatītais seriāls “Vienkārši Marija”. Tāpēc, ka parādītās varones ceļš uz slavas virsotni ved caur viņas darbu vai caur neatlaidību, pārvarot grūtības. Un ir destruktīvi seriāli, kuru varone visbiežāk ir Pelnrušķītes tipa meitene, kurai tikt ārā no nabadzības, nospiestības palīdz kādi nereāli spēki – vai nu kāds ļaundaris, mirstot un grēkus nožēlojot, novēl nabadzītei lielu naudu, vai atrodas bagāti vecāki, kas viņu kādreiz nejauši pazaudējuši. Bet pamatā seriālu skatīšanās, ievērojot mēru un veselo saprātu, nav nekas slikts,” uzskata kino speciāliste

Rakstnieks un kinoscenārists Ēriks Kūlis nenoliedza, ka seriālu skatīšanās ir populārs atpūtas veids. Tas, ka pēdējā laikā piedāvājums ir ievērojami paplašinājies, ļauj skatītājam izvēlēties starp dažāda žanra filmām un dažādu valstu ražojumiem sev piemērotāko un interesantāko, kuru varoņiem sekot līdzi.

“Man nāk smiekli par nu jau gadiem demonstrēto filmu ‘Hameleonu rotaļas,” ar humora pieskaņu balsī sacīja rakstnieks. “Jo Ridžam bija vajadzīgas 500 sērijas, lai viņš apprecētu Brūku, un tikpat daudz, lai izšķirtos. Un tad atkal 500 sērijās viņš mēģina tikt skaidrībā ar savām jūtām. Te gribas varonim uzsaukt, ka tāda vilcināšanās nekur neder, dzīve taču strauji traucas uz priekšu!”

Tāpat rakstnieks uzskata, ka ir ļoti naivi seriāli. Kaut vai tā pati  “Sirdsmīļā Monika”, kas tiek dēvēta par skatītāju iemīļotu, bet  kuras jociņi, kā teica Ēriks Kūlis, ir tik skolnieciski, ka neērti tos skatīties. “Toties atsevišķus Latvijas televīziju piedāvātos seriālus augstu novērtēju. Kultūrvēsturiska nozīme ir sāgai “Likteņa līdumnieki”, es šo darbu salīdzinu ar somu rakstnieces Hellas Vuolijoki ģimenes drāmu par Niskavuori dzimtu. Tāpat ar interesi var sekot seriālam “Neprāta cena”, kas kļuvis interesants, aktieri spēlē ar izjūtu, un tā vien gaidu, kad rudenī sāksies jaunās sērijas.”

Bērnu un ģimenes psiholoģe Irina Jakobsone atzina, ka seriālu skatīšanos nevar vērtēt tikai no sliktās puses. Vienai daļai cilvēku tā var kalpot kā psihoterapeitisks seanss. Tas attiecas uz gados veciem ļaudīm, kuriem vairs nav aktuāla sociālā dzīve, kuriem trūkst spilgtu iespaidu savā dzīvē, un to viņiem kompensē tā dzīve, kas notiek uz televīzijas ekrāna. Tāpat pieaugušajiem, kuriem ir kāda negatīva pieredze, tie var palīdzēt sakopot savas domas, savas izjūtas, tas palīdz atrauties no savām sliktajām emocijām.

“Es no pieredzes varu pateikt, ka ar seriāliem labprāt aizraujas bērni, kuriem apkārt ir nelabvēlīga sociālā vide. Un labi, ka viņiem ir pieejamas tādas filmas, kurās māca atšķirt labo no ļaunā. Taču ir arī tāda produkcija, kurā labā ir mazāk, kurā dominē varmācība. Te būtu vērts vecākiem sekot līdzi, ko viņu bērns skatās, jo tādas agresīvas filmas, arī multiplikācijas filmas rada mazajos skatītājos negatīvas emocijas.”

Daina Meistere,
“Kurzemes Vārds”