Bērnībā Līga Krauze pauda nostāju: ja viņa dosies uz mūzikas skolu, tad tikai tāpēc, lai mācītos spēlēt klavieres, kā to darīja viena no viņas māsām. Taču mūzikas skolas direktors meitēna mammai ieteica, ka labāk būtu, ja katrs no bērniem spēlētu atšķirīgu mūzikas instrumentu.

Pēc šīs sarunas sešus gadus vecās Līgas rokās iegūla vijole, ar kuru kopā viņa ir vēl šobaltdien un ir uzstājusies gan Latvijā, gan ārzemēs.

Liepājas vide šķita savāda

No visām četrām Krauzes ģimenes atvasēm mūzikas skolas pedagogi izbrāķēja tikai vienu – Līgas brāli Mārtiņu, norādot, ka viņam nav vajadzīgās muzikālās dzirdes. Tomēr arī viņš, atnācis no armijas, sācis dziedāt tā, ka daudzi netikuši skaidrībā, kur jaunais cilvēks atradis tādu dziedamo balsi. Līgas vecākā māsa Dace mūzikas skolā apguva klavieres spēli, vidējā māsa Liene izvēlējās flautu, bet pastarītei gribot negribot tika vijole. “Vienmēr bija tā, ka es visu iemācījos un izdarīju, ko skolotāja man lika,” stāstot par mācībām Bauskas Bērnu mūzikas skolā, atceras Līga. Skolotāja Aiva Avotiņa, ievērojusi meitenes talantu, bija iecerējusi audzēknei veidot šajā jomā labu karjeru. Tāpēc pedagoģe uzlika arvien augstākas un augstākas prasības. Bērnu, protams, tas nesajūsmināja, un ik gadu Līga apgalvoja, ka neturpinās mācības mūzikas skolā. Par laimi, mamma bija uzstājīga, paužot nostāju, ka iesāktais jāizdara līdz galam, un runas palika tikai runas. Bauskas meitene pabeidza mācību iestādi, par ko viņa pati ir ļoti priecīga.

Pēc mūzikas skolas pabeigšanas Līga gan uz gadu nolika malā vijoli, jo vēlējās paņemt atelpu no lielās slodzes. “Es to gadu spēlēju ģitāru, dejoju tautiskās dejas, bet jutu, ka kaut kā pietrūkst,” izjūtas atceras Līga. Gadu ieturētā pauzīte jaunietei gan nedaudz atspēlējās, kad sāka mācīties Emiļa Melngaiļa Liepājas Mūzikas vidusskolā Stīgu instrumentu spēles nodaļā, jo bija jāatgūst nepieciešamās iemaņas un jāatsauc atmiņā piemirstās lietas. Taču, pateicoties pedagogiem, kurus Līga slavē vienā laidā, viņa visai ātri atguvusi pārliecību par savām spējām.

Runājot par studijām Liepājā, jauniete atzīst, ka sākotnēji šeit valdošā atmosfēra viņai šķitusi ļoti sveša, savāda. Viņa bija pieradusi, ka mūzika ir tikai kā tāds hobijs, bet šajā pilsētā daudziem cilvēkiem tā ir viņu dzīve, viņu prioritāte. Sākumā Līga pat šaubījusies, vai izdarījusi pareizo izvēli. “Bet, kad ieraudzīju savus kursabiedrus, sapratu, ka esmu īstajā vietā ar īstajiem cilvēkiem. Te ir forši,” tagad ar pārliecību saka Līga, kura atšķirībā no laika, kad mācījās bērnu mūzikas skolā, vairs katru gadu nevēlas mācības pārtraukt. “Pateicoties šai skolai, esmu daudz ieguvusi un daudz ko jaunu redzējusi, piemēram, ekskursija uz Austriju un Franciju. Esmu arī piedalījusies meistarkursos Ogrē,” gandarīta ir Līga.

Savu vietu redz orķestrī

Ar vācu valodas skolotājas Taisijas Hristoļubovas palīdzību jau pirmajā kursā Līga gandrīz divas nedēļas uzturējās Vācijā, Šērsbergā, kur kopā ar daudzu citu valstu jaunajiem mūziķiem veidoja orķestri. Lielākoties bija ieradušies topošie mākslinieki, kuru vecums sniedzās pāri divdesmit gadiem, taču Līgai tolaik bija tikai 17. Taču citi tāpēc pret viņu nav izturējušies kā pret bērnu, kuram ik mirkli jādod padoms. Visi orķestra dalībnieki, ar kuriem Lieldienu laikā liepājniece Vācijā sniegusi koncertus, bijuši ļoti draudzīgi un sirsnīgi. Runājot par programmu, Līga apgalvo, ka tā bijusi ļoti grūta un vajadzējis izmantot arī brīvos brīžus, lai to apgūtu. “Manuprāt, vērtīgākais, ko ieguvu no brauciena uz Vāciju, bija pieredze un stimuls mācīties šo instrumentu spēlēt vēl labāk,” apsver jauniete. 

Pēc laika Līgai vēlreiz bija iespēja doties uz Vāciju, šoreiz uz Darmštati, un atkal spēlēt jauniešu orķestri. Tikai tagad viņa bija viena no vecākajām dalībniecēm. “Uz Vāciju aizbraucām trīs jaunieši no Latvijas, visi kopā un vēl viena itāliete, ar kuru es ļoti sadraudzējos un vēl joprojām uzturu kontaktus, dzīvojām vienā vācu ģimenē,” stāsta Līga. Arī šajā reizē skaņdarbi, ko jaunieši sagatavoja, nebija no vieglajiem, taču studentei jau bija uzkrāta lielāka zināšanu un iemaņu bagāža. Koncertus jaunie mūziķi sniedza gan pašā Darmštatē, gan devās uz Grācas pilsētu Austrijā. Līgai neaizmirstamākais brīdis bija tad, kad Darmštatē starp klausītājiem ieraudzīja pazīstamu seju – savu vācu valodas skolotāju. Izrādās, ka tajā laikā viņai Vācijā bija darīšanas un viņa izmantoja izdevību un aizbrauca paskatīties savu audzēkņu sniegumu. T. Hristoļubova orķestra uzstāšanos novērtējusi atzinīgi. Taču ģimene, pie kuras Līga dzīvoja, gan teica, ka skaņdarbi bijuši grūti un jauniešu spēkos tos nebija nospēlēt tik labi, lai nepamanītu meistarības trūkuma dēļ izdarītās kļūdas. 

Spēlējot orķestrī, Līga sapratusi, ka tas viņai ļoti patīk. Viņa skaidro, ka, uzstājoties ar orķestri, nav tik liela atbildība, kā esot solistei, un mazās kļūdiņas neviens nepamana. Taču tas nebūt nenozīmē, ka viņa atsakās muzicēt ar mazāku mūziķu sastāvu. Līga labprāt pievienojās kursabiedrenēm pianistei Līgai Dejus un akordeonistei Maritai Bērziņai, un visas trīs kopā sagatavoja populārus un iecienītus skaņdarbus, ar kuriem viņas uzstājušās dažādās vietās, piemēram, tirdzniecības centrā “Baata”. Līgai visvairāk atmiņā palicis koncerts izklaides centrā “Klondaika”, jo tā viņai bijusi neierasta vieta muzicēšanai, un klausītāji ļoti atzinīgi novērtējuši trio spēli. Taču kvalifikācijas eksāmenu Līga kārtos kopā ar citu trio. To bez viņas veido vēl čellists Mareks Radzēvičs un ģitāriste Zane Fogele. Ar šo trio Līga vairāk uzstājusies skolā, jo haltūriņām pašlaik nesanāk laika. Šajā brīdī Līgas prioritāte ir mācības, jo jau pēc dažiem mēnešiem klāt būs eksāmeni. “Tagad esmu ierakusies mācībās, īpaši daudz spēlēju vijoli, jo programma man ir nopietna. Taču, jo vairāk spēlēju, jo, šķiet, to daru arvien sliktāk un skaņa kaut kur pazūd. Nekas, jāpārdzīvo šis posms un gan jau sāks skanēt!” smaida Līga. 

Pēc Emiļa Melngaiļa Mūzikas vidusskolas absolvēšanas viņa iecerējusi doties uz Latvijas Mūzikas akadēmiju, kaut gan domas bieži aizklīstot uz ārzemēm. Pēc jaunietes novērojumiem, citu valstu cilvēki ir daudz atvērtāki, draudzīgāki. Līga prāto: ja viņas dzīve iegrozīsies tā, ka piedāvās ārzemēs darbu un labu algu, viņa tur arī paliks. Vislabāk būtu, ja šis darbs būtu orķestrī, jo soliste viņa negribētu būt, ja vien negadītos satikt kādu izcilu skolotāju. Arī pedagoģes profesija viņu nesaista, jo, ejot pedagoģiskajās praksēs, pārliecinājusies, cik smags darbs ir iemācīt mazam bērnam spēlēt kādu mūzikas instrumentu. Un pēc redzētā viņa arī vislabāk prot novērtēt to skolotāju darbu, kas strādājuši ar viņu.

Inita Gūtmane,

Līga Krauze nebaidās no grūtībām, un parasti viņa konkursos piedalās ar grūtiem skaņdarbiem. Sarežģītu programmu viņa gatavo arī skolas beigšanas eksāmenam.