No otrdienas Liepājas teātrī atkal svētki – priekškars vērts bērnu muzikālās komēdijas “Sniegbaltītes skola” jauniestudējuma pirmizrādei. Režisors ir Ivars Lūsis, skatuves ietērpu radījis scenogrāfs Aigars Ozoliņš, kostīmus – Liene Rolšteina. Izrādē skan jau vairāk nekā pusgadsimtu pazīstamās dziesmas Normunda Kalniņa aranžējumā, kustību konsultante ir Santa Grīnfelde. Tas ir jauniestudējums mūsdienīgākās skaņās leģendārajai radiolugai “Sniegbaltītes skola”, ar kuru izaugušas trīs paaudzes visā Latvijā.

Lugu pagājušā gadsimta vidū sarakstījis krievu rakstnieks Georgijs Landau, mūziku komponējis Grigorijs Tepļickis. Taču visi atceras Latvijas radio teātra 1954.gada fantastisko iestudējumu. Darbība notiek meža skolā, kurā mācās dažādi zvēriņi un kuri, kā jau visi bērni, izdzīvo priekus un bēdas, uzvaras un zaudējumus.

Lai bērnu smadzenēs neiekodētu nežēlību

Arī izrādes režisoram Ivaram Lūsim bērnība pagājusi, klausoties “Sniegbaltītes skolas” plates. Iztaujājām režisoru, kas viņu pamudinājis iestudēt leģendāro radiolugu?
–  Gribējās šo leģendu atdzīvināt. Sevišķi, kad uz tās 50 gadu jubileju tika ieskaņots un izdots kompaktdisks, kuru tikpat aizrautīgi un ar interesi atkal klausās mūsdienu paaudze. Uzskatu, ka arī tagad bērniem jāiepazīst šī labdabīgā, labsirdīgā luga. Lai arī viņi ierauga tās vērtības, ar kurām mēs esam auguši, savu iztēli attīstījuši.

–  Mūsdienu bērni izaug ar aizrobežu animāciju filmu tomijiem un džerijiem, kuru rīcība būtībā ir visai nežēlīga. Ne velti japāņi tagad iepērk tādas vecās krievu multiplikācijas filmas, kā “Čebureška” un tamlīdzīgas, kas balstītas uz līdzjūtību, izpalīdzību, labā uzvaru. Būtībā jau bērni ir ārkārtīgi izslāpuši pēc mīļuma, jo tā viņiem šodien ļoti pietrūkst.
– Tieši tā. Ko tu piedāvā, to bērns ņem pretī. Ļoti žēl, ka piedāvājums lielākoties ir masu popkultūra, kas 80 procentos gadījumu ir pilnīgs surogāts. Tas viss tiek ielikts bērniņam smadzenēs, un tad brīnās par nežēlību un vardarbību, brīnās, ka bērni arī dzīvē izmēģina lietas, par ko pieaugušajiem mati ceļas stāvus. Tas viss notiek, pateicoties tai garīgajai barībai, kas tiek piedāvāts laikā, kad bērns ir visuzņēmīgākais, atvērtākais un ietekmējamākais. Mēs ar savu izrādi, ar ļoti cilvēciskām, pazīstamam situācijām vēlamies panākt pretējo – vedināt bērnus uz labo, uz pozitīvām domām un emocijām, kam nav nekāda sakara ar vardarbību.

– To, cik bērni ir atvērti un līdzjūtīgi, ja atceramies, varēja vērot mazo skatītāju ļoti iemīļotajā Liepājas teātra izrādē “Sarkangalvīte un vilks”, kas pieredzējusi vislielāko izrāžu skaitu.
– Es to ļoti labi zinu no savas paša pieredzes, jo kā režisors strādāju gan ar “Kaķīša dzirnavām”, gan “Bruņurupuci Bruni”. Arī tad bērniņi, aplipuši ap skatuvi, sirsnīgi dzīvoja līdzi notiekošajam. Patiesībā tas gan aktieriem, gan režisoriem ir lielākais atalgojums – bērna neatslābstošā uzmanība. Tāpat atceros “Sarkangalvītes” izrādi, kurā es pats spēlēju nevis ļauno, bet labo Vilku. Bija gadījums, kad pēc izrādes bērns iekrampējās krēslā un neparko negāja prom, jo, redziet, Vilku iespundēja būrī. Man vajadzēja iet parādīties un skaidrot, ka mani – Vilku – tomēr brīvi palaida mežā. Bērniem ticības pakāpe ir milzīga, viņi jūt līdzi visiem, vai tas būtu lācis, zaķis vai skudra. Tāpēc mums, izrādes veidotājiem, ir vienlaikus jābūt ļoti atbildīgiem. Vispār mēs izrādi esam būvējuši kā dialogu ar skatītāju. Bērni tiek iesaistīti izrādē, liekot līdzi darboties.

– Vai tomēr mazliet nebaidīja tas, ka šī luga ir leģendām apvīta?
– Ķeroties pie iestudējuma, galvenais uzdevums, ko es pats sev noteicu un ko mēģināju arī aktieros iedzīvināt: lai tām māmiņām, vecmāmiņām, tētiem un opīšiem, kas ļoti labi atceras šo radiolugu, kuru ierunāja Vera Singajevska, Velta Skurstene, Maiga Grīnberga, Emma Ezeriņa un citi aktieri, – lai viņiem nebūtu vilšanās, šo iestudējumu vairs nepazīstot. Visiem jau ir audio –  dzirdes – priekšstats par šiem tēliem, ko vēl papildina sen zināma mūzika un dziesmas. Mūsu radošā komanda arī ir tāda, kam tieša saskare ar mazuļiem. Kostīmu māksliniece Liene Rolšteina ir jauna māmiņa, arī scenogrāfs Aigars Ozoliņš nesen kļuvis par tēti, lielākajai daļai aktieru ir mazi bērni. Mums ir jāsaglabā un jāsaprot bērnišķīgums, kas mijas ar asprātību un delverību. Man šķiet, ka tas mums izdevies. Citādi nevar būt, jo jau sākuma mēģinājumos aktieriem acīs parādījās tā īpašā dzirkstelīte, spīdums. Galu galā mūzika un dziesmas ir tās pašas, kas skanēja 1954.gada radioiestudējumā, tikai Normunds Kalniņš ar savu grupu ir tām devis mūsdienīgāku aranžējumu. Ir radusies tāda iecere –  gribētos dabūt arī Georgija Landaua oriģināltekstu krievu valodā, tad mēs varētu šo iestudējumu rādīt arī krievu valodā runājošajai auditorijai.

– Kā ar kostīmiem?
– Tie ir ļoti krāsaini. Man šķiet, ka ir izdevies iedzīvināt pasakas klātbūtnes efektu. Nereti mēs bērnu izrādēs redzam tikai tādu vispārinātu priekšstatu, un tad brīnāmies, kāpēc tā nesilda sirsniņas. Domāju, ka mūsu izrādē tas ir. Arī skatuves iekārtojumam krāsas nav žēlotas. Bērniem dota iespēja tam visam līdzi dzīvot arī tāpēc, ka izrādei ir mecenāts. Man jāsaka liels paldies uzņēmumam “Montāžnieks D” un tā vadītājam Dainim Dobelniekam par dāvināto nebūt ne mazo naudas summu, lai izrāde “Sniegbaltītes skola” varētu tapt tik vizuāli krāšņa un bagāta, kādu to tagad redzam. Pēc ilgiem laikiem esmu sastapies ar īstu mecenātismu, jo no mums pilnīgi nekas netiek prasīts pretī.

 
Kad jāsacenšas ar multiplikācijas filmām

Animācijas filmās sekundes laikā nomainās daudz informācijas. Toties teātrim ir tā vienīgā un būtiska priekšrocība, ka šeit ir dzīvā saikne starp aktieri un skatītāju, dzīvais līdzpārdzīvojums. Taču bez krāsainiem un interesantiem kostīmiem izrāde bērniem nebūtu saistoša. Par to izjautāju izrādes kostīmmākslinieci Lieni Rolšteinu.

– Droši vien arī pati esi augusi ar šīs raidlugas tēliem un dziesmām, tādēļ ir savs priekšstats par tiem?
– “Sniegbaltītes skolas” ierakstu platē klausījos kopš 70.gadiem un katru dziesmu zināju no galvas, tāpat kā mani vecāki. Lugā ir ļoti asprātīgi, dzīvi dialogi, kas savu aktualitāti kopš 50.gadiem nav zaudējuši arī tagad.

– Tev pašai mājās arī ir mazais dēliņš. Jājautā, vai tas palīdzēja strādāt pie zvēriņu kostīmiem bērnu izrādei?
– Ja nu vienīgi bērna dēļ Ziemassvētkos sēdēju mājās un zīmēju kostīmu skices “Sniegbaltītes skolas” izrādei. Tērpu jau nav nemaz tik daudz –  kopā 11, katram pa vienam. Bet, kā jau zvēriņiem, nepieciešami daudzi butaforiski risinājumi, visādi aksesuāri, ļipiņas, austiņas, astītes un tamlīdzīgi.

– Vai izmantotas arī dzīvnieku maskas?
– Nē, atstājām seju brīvu, lai varētu redzēt aktiera mīmiku un skaidri dzirdēt balsi, jo izrādē daudz dziesmu un mūzikas.  Režisors Ivars Lūsis lielu uzmanību pievērsa tieši katra tēla raksturam, nedaudz tos saistot ar mūsdienu modernās sabiedrības priekšstatiem. Es savukārt attiecīgos kostīmus veidoju atbilstoši tēla raksturam. Vāverīte (aktrise Jūlija Ļaha) mums ir tāda teicamnieces tipa dāmīte, kurai vienmēr un par katru cenu jābūt pirmajai. Ezītis (Marģers Eglinskis) ir tāds muskuļains, priekšzīmīgs sportists, apzinīgs zēns, kas aizstāv vājākos. Vārna – apkopēja, kurai patiesībā liela teikšana, ir tāda pedantiska izrīkotāja, jo viņa visu par visiem zina. Savukārt Vilcēns (Egons Dombrovskis) ir tāds mūsu sētas huligāniņš, nevis ļauns, bet superaktīvs bērns. Divas Zaķu meitenes (Lelde Kaupuža un Ivonda Vilsone) mums ir bārbijas. Būtiski tēli ir Lāču māte un Lācēns. Lācene (Zanda Štrausa) ir lauku tante, kas uzskata, ka skola un pilsēta samaitās viņas lutināto bērnu. Lācēns (Armands Kaušelis) atkal ļoti, ļoti vēlas būt savu vienaudžu pulkā, bet, mammas pārlieku apčubināts, pagaidām ir tāds infantils puišelis. Viņš tomēr kļūst par pirmo zēnu klasē, kurā jau mācās pieredzes bagātais lēnīgais Āpsis (Edgars Pujāts). Skolotāja, protams, šajā skolā ir meitenīgā Sniegbaltīte (Inese Kučinska), bet Meža vectēvs (Ivars Krastiņš) ir direktors, kurš uzrauga, lai viss būtu kārtībā. Tērpus centāmies taisīt krāšņus, tāpat kā Aigara Ozoliņa skatuves iekārtojumu, jo mums jau zināmā mērā jākonkurē ar televīziju un multiplikācijas filmām.

Leģendas par leģendu

Uz “Sniegbaltītes skolas” jauniestudējumu Liepājas teātrī bija uzaicinātas un ieradās trīs cienījamas skatuves mākslinieces, kuras pirms 52 gadiem ierunāja un iedziedāja tagad jau leģendāro raidio lugu: Velta Skurstene – Ezīti, Vera Singajevska – Vilcēnu un Maiga Grīnberga – Zaķēnu. Visām trim uzdevām vienu jautājumu: kādu iespaidu jums atstājis liepājnieku iestudējums?

Vera Singajevska: –  Es izrādes laikā nemaz nedomāju, ka pati kādreiz to esmu spēlējusi. Tik ļoti iejutos šodienas izrādē, tā dzīvoju līdzi, ka citām domām neatlika vietas. Izrāde izdevusies ļoti skaista: kostīmi, mūzika, dejas, aktieri – jauni un skaisti – brīnišķīgi spēlē ansamblī. Mans mīļais delveris Vilcēns ir tik amizants – citāds, tagadējiem bērniem līdzīgs, bet tomēr labsirdīgs. Man patiešām liels prieks par liepājniekiem.

 Velta Skurstene: – Izrāde ir brīnišķīga. Mani visvairāk iepriecināja, ka tajā valda liela labestība. Pēc visiem tiem šausmu darbiem un nežēlības, kas tagad redzama arī bērnu filmās, te varēja veldzēties mīļumā. Un kā mazie skatītāji kliedza, dzīvoja līdzi visam! Lai Liepājas teātrim veicas arī turpmāk!

Maiga Grīnberga: – Ak vai! Tas bija tik skaisti. Aktieri, dejas, dziesmas, scenogrāfija, režija – ļoti jauki. Kādi skaisti kostīmi! Ir ko redzēt un dzirdēt. Es ar lielu prieku skatījos šo izrādi. Brīnišķīgs darbs padarīts.

Un kā lasītājs domā, kas izrādē visvairāk patika mazajiem skatītājiem? Ja atklāti –  bērni cits caur citu nosauca pilnīgi visus izrādes tēlus. Bet, ja pavisam godīgi, tad,  protams, pāri visam bija mazais huligāns, bet sirdī labsirdīgais Vilcēns.

Indra Imbovica,
“Kurzemes Vārds”

Sniegbaltīte kopā ar savas skolas zvēriņiem nolemj pārmācīt ietiepīgo delveri Vilcēnu.

Izrādes starpbrīdī mazajiem skatītājiem autogrāfus sniedz  Vāverīte.