Kas tad ir sociālais darbs mūsdienās un kā veicināt sabiedrības izpratni par to, diskusijā uzklausījām trīs pieredzējušas nozares pārstāves – Liepājas Sociālā dienesta vadītāju Lindu Krasovsku, Dienvidkurzemes novada Sociālā dienesta veidošanas koordinatori Elīnu Pirtnieci-Niķeli un Liepājas Universitātes studiju programmas “Sociālais darbinieks” pasniedzēju, sociālo darbinieci Aiju Barču.

Jāsāk ar savstarpēju uzticēšanos

Ir ļaudis, kas par sociālā dienesta darbu un piedāvātajām iespējām zina tik maz, ka baidās lūgt palīdzību, pat ja ir visas tiesības uz to pretendēt. Cilvēki nodomā, ka palīdzības lūgšana nozīmē, ka tas būs “bezpalīdzīgā zīmogs” uz mūžu, viņu nosodīs, ka pats nav ticis galā. Īpaši mazās pašvaldībās, kur cits citu labi pazīst, cilvēki nereti kautrējas, apstiprina arī Elīna Pirtniece-Niķele. Liepājā, kas ir liela pilsēta, tādā ziņā ir citādi. “Cilvēki uztraucas, ka sociālie darbinieki neievēros konfidencialitāti un izpaudīs citiem viņa problēmas. Sociālajiem darbiniekiem ir jāievēro stingri noteikumi, tādēļ mēdz būt, ka tiekamies ar klientu ārpus pašvaldības telpām vai kādā citā neitrālā vietā, ne Sociālā dienesta telpās, lai apkārtējie neieraudzītu, ka viņš bijis pie mums. Sociālā darbinieka uzdevums ir iedrošināt, atbalstīt, paskaidrot, ieteikt risinājumus. Mēs neesam bubuļi. Sociālais darbinieks ir izglītots ar mērķi kļūt par uzticības personu,” viņa saka. “Klients bieži ir satraucies, bet, ja cilvēcīgi uzklausa, viņš maina attieksmi. Es parasti saku: “Ja uzticēsieties, kopīgiem spēkiem daudz ko varēsim izdarīt,” papildina Aija Barča.

Tikmēr Liepājas Sociālā dienesta vadītāja Linda Krasovska atgādina, ka dienests ir nevis represīva, bet gan atbalstoša un palīdzoša institūcija, un par to būtu vairāk jāinformē sabiedrība. “Mēs visi zinām, ja ir veselības problēmas – jāmeklē dakteris, ja kāds ir apzadzis – jādodas uz policiju. Svarīgi ir apzināties, ka ir situācijas, kad jāmeklē sociālā dienesta palīdzība, un tas nepasliktinās situāciju,” viņa uzsver. “Studiju procesā stāstu par atsevišķiem gadījumiem no savas prakses, ievērojot konfidencialitāti un profesionālās ētikas kodeksu, un uzsveru to studentiem, taču arī zinu, ka ir gadījumi, kad speciālisti šo ētikas normu neievēro, tāpēc kāda stāsts izskan publiski. Viena darvas karote spēj sabojāt visu medus mucu,” norāda A. Barča, skaidrojot, kāpēc cilvēkiem ir bažas par nokļūšanu sociālo darbinieku redzeslokā.

Pamazām attīstīti pakalpojumi

Jaunizveidotajā Dienvidkurzemes novadā līdzšinējo astoņu novadu sociālo dienestu vadītāji no šī gada sākuma nākuši kopā un apzinājuši, kāda ir situācija ar resursiem un nodrošinājumu pienākumu veikšanai, pakalpojumiem un arī pabalstu veidiem. “Situācijas ir dažādas, un pakalpojumu pieejamība daudzviet ir atšķirīga,” saka E. Pirtniece-Niķele. Tāpat esot daudz brīvu štata vietu un trūkstot darbinieku.

A. Barča, kas sadarbojas ar sociālajiem dienestiem no dažādām pašvaldībām ne tikai Kurzemē, piekrīt, ka jaunajiem novadiem priekšā ir nopietni pārbaudījumi tieši sociālajā jomā. “Piemēram, redzu, ka no Liepājas netālā lielā pilsētā nav nakts patversmes. Cilvēkam nav piešķirts pašvaldības dzīvoklis, uz aprūpes centru viņš atsakās iet. Kur viņam palikt? Pašvaldībām savstarpēji jāslēdz līgumi un jāpērk pakalpojumi,” vienu no piemēriem izstāsta A. Barča.

Taču daudzviet sociālā joma ir būtiski attīstījusies. E. Pirtniece-Niķele atceras, ka pirms 16 gadiem, kad sākusi strādāt Grobiņas pagastā, tur bijis tikai viens pakalpojums – ilgstošā aprūpe. “Tagad mums ir ne tikai sociālā palīdzība, lai uzlabotu materiālo situāciju iedzīvotājiem ar zemiem ienākumiem, bet ejam uz aizvien jaunu pakalpojumu attīstīšanu un ieviešanu. Mums ir sociālā rehabilitācija dzīvesvietā, psihologa konsultācijas, palīdzība vardarbībā cietušajiem, mājas aprūpe, kā arī pieejams cita veida atbalsts,” viņa stāsta. Arī pats sociālais darbinieks ir uzticības persona, ar ko aprunāties. “Mācām darbiniekus nestandartizēt viena cilvēka gadījumu ar citiem līdzīgiem. Svarīga ir empātija,” uzsver E. Pirtniece-Niķele.

L. Krasovska kopā ar komandu plāno tālāko sociālā darba attīstību Liepājā. Viņa uzsver, ka valstiskā līmenī visās pašvaldībās būtu jānotiek vienmērīgai pakalpojumu attīstībai, bet tā nenotiek. Labklājības ministrija gan tam tagad pievērš pastiprinātu uzmanību, un liels sasniegums ir minimālais sociālo pakalpojumu grozs pašvaldībās. “Pakalpojumiem jāiet roku rokā ar cilvēku vajadzībām. Tās ir jāsaredz un jāstrādā ar visām iedzīvotāju mērķgrupām,” viņa uzsver. Būtiska bijusi arī pašvaldības vadības izpratne par sociālo jomu un nepieciešamo atbalstu iedzīvotājiem.

Lai nav jāgudro, kurp iet

No Liepājas pakalpojumus pirkušas arī līdzšinējās astoņas Dienvidkurzemes novadu veidojošās pašvaldības, tāpēc uz vadības atbalstu šo sadarbību attīstīt un uzlabot dienesta darbu cer arī E. Pirtniece-Niķele. Plānots veidot ģimenes atbalsta daļu, sociālo pakalpojumu daļu un sociālā darba un sociālās palīdzības daļu. “Struktūru uzdevums būs strādāt tā, lai cilvēkiem ir pieejams pakalpojums neatkarīgi no dzīvesvietas, jo novads ir liels, situācija agrākajos novados būtiski atšķiras” viņa piebilst.

Plānots arī attīstīt sociālā darba specializācijas, lai sociālie darbinieki strādātu ar konkrētu mērķauditoriju, piemēram, ģimenēm ar bērniem, senioriem, cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem un citām mērķa grupām, kam vajadzīgs atbalsts. “Iepriekš lauku teritorijās sociālie darbinieki bija universāli, darīja visu – pieņēma klientus, apstrādāja dokumentus, devās apsekošanā, piešķīra sociālo palīdzību un sociālos pakalpojumus, palīdzēja ģimenēm ar bērniem. Tas nav viegli, tāpēc vēlamies atvieglot darbinieku pienākumus, sadalot tos specializācijās. Viens darbinieks varēs strādāt ar atsevišķu jomu, tas varētu dot arī labākus rezultātus,” plānu izklāsta Dienvidkurzemes novada pārstāve. Tādā veidā iecerēts vēl vairāk īstenot individuālu pieeju katram iedzīvotājam, kuram nepieciešams atbalsts, nodrošināt lielāku iedziļināšanos viņa situācijā. “Svarīgi arī, lai cilvēkam nav ilgi jādomā, kurp iet, tāpēc sociālais darbinieks būs pieejams katrā pagastā,” norāda E. Pirtniece-Niķele.

Darbs ar misiju

Lai gan augstāko izglītību sociālajā darbā var iegūt tepat Liepājas Universitātē, apkārtnes pašvaldības ne vienmēr sagaidījušas programmas jaunos absolventus pie sevis. Daļa izvēlējušies programmu, jo tā piedāvāja studēt par valsts budžeta līdzekļiem, tāpat studentiem licies, ka šis darbs būs samērā viegls, ja patīk strādāt ar cilvēkiem un kārtot dokumentus. Dzīvē šie mīti un stereotipi ātri vien sagrūst, atzīst diskusijas dalībnieces. Tas ir darbs ar misiju, kas liek iedziļināties cilvēku problēmās, meklēt risinājumu, kas ne vienmēr ir viegls un uzreiz saskatāms. Sociālajā jomā darbs patiešām ir smags. Tad nu absolventu it kā bijis daudz, bet daļa nozarē nav ilgi uzkavējušies, jo sapratuši, ka šī joma tomēr viņiem neder.

“Tikai praksē var saprast, ko šis darbs nozīmē. Aiz dokumentiem ir cilvēks, kuram ir jāpalīdz, problēmu loks, ko nākas risināt, ir diezgan plašs un sarežģīts. Un ne vienmēr var palīdzēt, jo ļoti svarīga ir arī problēmās nonākušā cilvēka vēlme iesaistīties un atrisināt,” stāsta L. Krasovska. Viņa piebilst, ka Liepājas Sociālā dienesta speciālisti ir pilnveidojuši zināšanas, prasmes, pieejas un metodes, ko jaunu mācoties katru dienu. “Agrāk jebkurš bija gatavs strādāt Sociālajā dienestā, pat nezinot, ko tas īsti nozīmē. Šie kolēģi liela daļa jau izdeguši, daļa meklējuši sevi citās nozarēs. Pēc laika kāds atkal atgriežas, jo saprot, ka grib turpināt pie mums strādāt,” saka L. Krasovska.

Ja ir pārdomāta sociālās jomas turpmākā attīstība, iedzīvotāji informēti par atbalsta iespējām, ko sniedz sociālajā dienestā, kas vēl būtu nepieciešams nozarei?

A. Barča uzsver, ka, attīstot pakalpojumus Liepājā, vienādojot tos Dienvidkurzemes novada teritorijā, jāskatās, lai ne vien klientiem, bet arī sociālajiem darbiniekiem būtu ieguvumi. Lai sociālajam darbiniekam būtu nodrošinātas supervīzijas, tāpat psihologa atbalsts un arī lai atalgojuma jautājums būtu sakārtots. “Valstiskā līmenī daudz plašāk būtu jādomā par darbinieku noslodzi un aizsardzību pret izdegšanu. Protams, mums katram ir jāpiedomā, kā pieņemt un uztvert savu darbu, jo ikvienam ir atšķirīga dzīves un darba pieredze. Nevar visas problēmas pārstrādāt sevī. Un pēc darba dienas beigām mēs neaizveram durvis, esam pieejami,” problēmsituācijas izskaidro A. Barča. “Protams, mēs arī darba dienas beigās gribam būt kopā ar savējiem, ģimeni, gaidām, kad tiksim mājās. Mēs arī esam cilvēki. Taču joprojām sabiedrībā sociālos darbiniekus var noniecināt, nenovērtēt,” kolēģi papildina E. Pirtniece-Niķele.

Tāpēc sociālajiem darbiniekiem būtu jānodrošina tālākizglītības iespējas, lai viņi var pilnveidot savu kompetenci, iepazīt jaunas darba metodes, paši attīstīties un augt. Tas nozīmētu arī laiku, kad iedziļināties sevī, lai saprastu, kā pašam neizdegt un palīdzēt sev nelaist klienta problēmas pārāk tuvu, nesadegt, otram palīdzot.

Uzziņai

• Liepājas Universitāte īsteno akreditētu profesionālā bakalaura studiju programmu “Sociālais darbinieks” un akreditētu profesionālā maģistra studiju programmu “Sociālais darbs”.
• Informācija par pašvaldību memorandu par sociālā darba attīstību atrodama vietnē celamieskopa.lv.

Sociālā darba jomai ir jāattīstās nepārtraukti, lai būtu pieejami nepieciešamie pakalpojumi un sociālā palīdzība. Bet pašiem sociālajiem darbiniekiem ir vajadzīgs motivējošs atbalsts – vienisprātis ir gan sociālā darbiniece un Liepājas Universitātes pasniedzēja Aija Barča (no kreisās), gan Liepājas Sociālā dienesta vadītāja Linda Krasovska un Dienvidkurzemes novada Sociālā dienesta veidošanas koordinatore Elīna Pirtniece-Niķele.

Publikācija tapusi sadarbībā ar ESF projektu “Profesionāla sociālā darba attīstība pašvaldībās” Nr.9.2.1.1/15/I/001.