Pēc mēneša Jūrmalas parkā, pie koncertdārza “Pūt,
vējiņi!” būs “Spoku koks”. Pašlaik tas top
mākslinieka Reiņa Kuncīša darbnīcā Tāšos. Sešus metrus
augstais metāla koks augs bruģētā aplī, un pie tā saknēm būs
iegravēti to dziesmu nosaukumi, kuru dēļ mēs “Līvus”
tā mīlam.

Lai kā arī vērtētu ceļu, pa kuru nonākts līdz tieši šiem
trīsdesmit nosaukumiem, visticamāk, katrs liepājnieks un katrs
fans starp tiem atradīs vismaz vienu, par kuru teikt: “Jā, tā
ir mūsu dziesma!”

Šovasar “Spoku koka” idejas iniciators un virzītājs –
Mārtiņa Freimaņa fonds kopā ar “Radio SWH” rīkoja
akciju, kuras laikā klausītāji varēja izvēlēties trīsdesmit,
viņuprāt, populārākās un tautā mīlētākās dziesmas. Tās būs
iegravētas Spoku koka pakājē līdzās vēl citām, kas “konkrētā
laika sprīdī grupā un sabiedrībā veica kādu nosacītu muzikālu,
sociālu vai pat politisku funkciju”, informē Mārtiņa
Freimaņa fonds.

“Radio SWH” par sadarbības partneri izvēlēts, jo fonds
meklējis vēl atbalstītājus, kas palīdzētu ziedojumos savākt
nepieciešamo summu vides objekta – līvu satikšanās
vietas Spoku koka – izveidei, “Kultūras Pulsam” stāsta
Mārtiņa Freimaņa fonda pārstāve Līva Segliņa. Radiostacija
piekritusi atbalstīt, sarīkojot šo balsojumu, jo katrs balsojums
reizē bija arī finansiāls ziedojums, lai varētu uzcelt Spoku
koku. Starp citu, tam visam nav nekāda sakara ar spokiem, okultismu
vai sazin ko vēl ne. “Spoku koks” ir viens no mazajiem
pieminekļiem, ko sev jau laikus uzcēla divi ģeniāli liepājnieki,
viens par otru krāšņāki dažādās šā vārda nozīmēs. Jānis
Grodums sarakstīja mūziku Aivara Neibarta jeb, pareizāk sakot,
Ņurbuļa vārdiem. Par to, kā laika upelei pāri laipu liek.

Patlaban plānots, ka bruģī būs iekalti četrdesmit dziesmu
nosaukumi. “Arī pēc tam sarakstu joprojām varēs papildināt,
jo “Līvi” ir dzīvi,” piebilst L. Segliņa.

Metālmākslinieks Reinis Kuncītis stāsta, ka objekts pamazām top,
šonedēļ tam jau konkrētas aprises. Kā iepriekš plānots, tas
būs sešus metrus augsts un atradīsies desmit metru diametrā liela
bruģēta laukuma centrā.

“Vairogi”

Juris Pavītols/Vitauts Ļūdēns

“Ir latviešu tauta akmens, māls un smilts…” “Vairogus”
uz skatuves pirmo reizi nodziedāja 1972. gadā Liepājas mūziķu
skatē. Toreiz tā vēl bija Jura Pavītola grupa bez oficiāla
nosaukuma, tomēr starp zinātājiem un cienītājiem jau zināma kā
“Līvi”. Kādubrīd pat pavīdēja ideja, ka arī “Vairogi”
varētu būt labs nosaukums šai grupai.

“Cilvēki sākumā nesaprata, kā vispār tā drīkst dziedāt –
par latviešiem,” stāsta Juris Pavītols. “Bet tad cēlās
kājās. Es vēl tagad to atceros ar siltumu. Cilvēki gāja ārā no
zāles dziedādami.” Un pēc tam ansambļa uzstāšanās reizēs
jau pirms koncerta sākuma publika sauca: “Vairogus! Vairogus!”
Lai arī dziesma nekur nebija ierakstīta – tajā laikā tas bija
gana sarežģīts uzdevums –, tā aizgāja tautā. “Teksts
tiem laikiem bija pat pārāk nacionāls. Vitautam Ļūdēnam tie
bija tik stipri vārdi, ka “Vairogi” bezmaz nospieda visas
pārējās mūsu tā laika dziesmas. Dzīvojot mucā, kur tikai pa
druskai ūdentiņu padod, ūdens liekas tik veldzējošs.”

Juris Pavītols vairs neatminas detaļas par to, kā tieši dziesma
radās. Taču atceras, ka tad, kad uzdūries šim dzejolim, kāds
viņam teicis: šai dziesmai esot arī kora versija. Nebūs vērts.
Bet viņš tomēr uzrakstīja mūziku.

Un pat tad, ja nebūtu uzrakstījis nevienu citu dziesmu, ar šo vien
Juris Pavītols būtu palicis Latvijas roka vēsturē.

“Dzimtā valoda”

Ainars Virga/Grigore Vieru (Imanta Ziedoņa atdzejojums)

Interneta dzīlēs var atrast, kā Jānis Grodums dzied “Dzimto
valodu” toreiz, kad tā radās – astoņdesmito gadu beigās.
Un tur ir viens tāds brīdis, kad viņam pavisam drusku aizķeras
balss. Un ir tik labi, ka nebija tehnikas, kas tādu negludumu
ierakstā pielīdzinātu. Jo tāda šī dziesma ir tik dzīva, ka
dzīvāk vairs nevar būt.

1985. gada pašā nogalē “Līvu” toreizējais menedžeris
Juris Ledājs iedevis Virgam moldāvu dzejnieka Grigores Vieru
dzejoļu krājumu, atšķīris lappusi tieši ar šo dzejoli un
teicis: “Varbūt tev kaut kas iznāks no šī.” Tiesa, par
šo gan domas dalās – Aivars Brīze savukārt ir teicis, ka
dzejoli Virgam parādījis viņš. Bet tas jau nav būtiski.
Galvenais ir, ka vienunakt Virga piecēlies, un dziesma bijusi
gatava. Starp citu, tā esot bijusi pirmā dziesma, ko viņš
“Līviem” sarakstījis. Tas bija vēl pirms pirmajiem
publiskajiem soļiem brīvas Latvijas virzienā, pirms ziedu
nolikšanas pie Brīvības pieminekļa 1987. gadā, kas daudziem
pirmoreiz ļāva noticēt, ka tas vispār iespējams.

“Es par to tad nedomāju, neloloju nekādas cerības, ka tā būs
baigā dziesma. Es tikai darīju to, ko gribēju.” No pirmā
brīža Virga zinājis, ka “Dzimto valodu” dziedās
Grodums.

Pēc tam, kad Mūžībā aizgāja mūžīgais līvs Jānis
Grodums, Virga šo dziesmu koncertos nespēlēja līdz pat 2011. gada
rudenim, kad tā, Ainara Ērgļa nodziedāta, uzvarēja “TV3”
šovā “Mūsu zelta dziesma”. Toreiz Virga teica, ka daudzi
balsotāji varbūt pat pirms tam nezināja, ka tāda dziesma ir. Viņi
balsoja, nevis atminoties to pacēlumu, kurā ļaudis toreiz uznesa
brīvības alkas, bet balsoja par labu dziesmu.

“Kurzemei – saules ceļš”

Ēriks Ķiģelis/Olafs Gūtmanis

Reizēm “Līvi” aizbrauca ciemos pie Olafa Gūtmaņa uz
Jūrmalciemu. Gāja pa pliko peldēties un bija vienkārši sajūsmā
par to, ka pasaulē ir tāda vieta, kur vari justies pilnīgi brīvs.
Kā dabas daļa. Un ka pasaulē ir tik liels un reizē tik vienkāršs
vīrs kā šis dzejnieks, kura uzskati par pasauli līviem
bija ļoti svarīgi. Un tā visa rezultātā tapa, pēc daļas fanu
domām, “Līvu” augstākais punkts – cikls “Kurzemei
saules ceļš”. Ērika Ķiģeļa mūzika un Olafa Gūtmaņa
dzeja. “Deviņvīru spēks”, “Saules ceļš”,
“Kurzeme” un citas.

Pirmatskaņojums šim ciklam notika 1985. gada 1. oktobrī. Pēc
divām dienām Ēriks Ķiģelis aizgāja bojā autoavārijā. Vinila
platē pirmo reizi šis cikls iznāca 1988. gadā.

Sadarbība ar Olafu Gūtmani tika meklēta ļoti apzināti. Tāpat kā
citu dzejnieku dzejas likšana pamatā “Līvu” dziesmām.
“Mēs sapratām, ka nav jēgas vienkārši radīt dziesmiņas.
Ēriks iedeva to sākuma dzinuli, kad radīja ciklu “Kurzemei
saules ceļš”. Tas ir pamats. Pēc tam var dziedāt “Zīlītes”
un “Aprīļus”, bet vispirms ir jābūt kaut kam
pamatīgam,” pagājušovasar vienā no savām pēdējām
intervijām teica Aivars Brīze. Un vēl piebilda, ka publika
muzikantiem ir jāaudzina pašiem.

“Zelta sirds”

Ainars Virga/Guntars Račs

“Bet tagad šeit tikai tu, tikai es…” Ja būtu jātaisa
“Līvu” mīlas dziesmu tops, šī tajā varētu būt viena
no aizkustinošākajām. Tāpat kā daudzas citas, tā bija
neatraujama no Groģa balss. Viņš tolaik to veltīja savai
skaistajai mīļotajai sievietei, kas vienmēr bija kaut kur koncertu
publikā. Bet daudzas citas dažādu paaudžu meitenes Virgas ģitāras
zoļu laikā varēja sapņot, ka tādu dziesmu arī viņām
kāds varētu sacerēt un nodziedāt.

Ar disku, kurā ir šī dziesma, noslēdzās viens būtisks posms
“Līvu” dzīvē. Noguruši cits no cita, pēc tam viņi
pieklusa. No grupas aizgāja Aivars Brīze. Starp citu, viņš pats
uzskatīja, ka gan emocionāli, gan profesionāli šis bijis
augstākais “Līvu” punkts.

Uzziņai

Par godu vides objekta atklāšanai 29. augustā Liepājā notiks
“Līvu” labāko dziesmu lielkoncerts “Nezāles
neiznīkst”. Arī koncerta ieņēmumi paredzēti objekta
izveides izdevumu segšanai.

“Līvu” dziesmu nosaukumi, ko iekals bruģī ap Spoku
koku:

“Saldus saule”, “Piedod man”, “Dzimtā
valoda”, “Ziņģe par bailēm”, “Zīlīte”,
“Ozolam”, “Bailes par ziņģi”, “Dzelzsgriezējs”,
“Kurzeme”, “Zelta sirds”, “Dieva dēls”,
“Es karājos tavā bizē”, “Rudens vēju muzikants”,
“Karogi”, “Deviņvīru spēks”, “Nekad”,
“Zābaku dziesma”, “Zvani”, “Eglīte”,
“Meitene Zeltene”, “Līviskā ziņģe”, “Aprīļa
pilieni”, “Ar tevi kopā”, “Kādā brīnišķā
dienā”, “Metāla sirds”, “Pūlī”, “Rožu
laukums”, “Saules ceļš”, “Straume”,
“Svētelis”, “Vairogi”, “Diadēma”, “Kā
caur tuksnesi”, “Sēj”, “Zušu dziesma”, “Šī
zeme”.

Dziesmu sarakstu laika gaitā varēs papildināt.