Taisnīgums ir gauži dīvaina, ķecerīga filozofiski ētiska kategorija. Viens no atslēgu vārdiem, kurš izsaka humānisma būtību. Kaut kas tāds, kas šūpojas starp pseidozinātniskām tērgavām un Svētiem rakstiem. Allaž daudzu subjektīvu aspektu korelācija. Bijuši dažādi taisnīguma uzstādījumi un izpratne. Meklējot skaidrojumu, atcerēsimies, ko sacījuši “domu giganti” un pasaules populārie tēli…

* * *
Jau Homērs teicis – netaisnība vienmēr uzvarot. Grūti apstrīdēt, kaut gan negribētos tam piekrist. Geloss, Dionīsa svītas pavadonis, saka kaut ko citu. Viņaprāt, optimisti dzīvojot ilgāk nekā pesimisti. Smaids ir vienīgais nemirstīgais, kas pārdzīvos ne vien mūs, bet arī sevi pašu.

* * *
Platons sacerēja grāmatu “Valsts” (Politeia). Vissenākā utopija par “taisnīgu, ideālu valsti”. Patiesība? Mūžīga un skaista, bet Tev, barbar, to saprast par grūtu. Taisnīgums? Tāda vispār nav, pareizāk, katram savs.

* * *
Jeruzalemē, tai naktī – Poncijs Pilāts strikti skaidro Jēzum Kristum: “Kam pieder vara – tam arī “taisnīgums”. To vienmēr atcerēties derīgi ir mums…”

* * *
Mūžīgais filozofijas tēvs – Svētais Augustīns: Taisnība? Tā Kunga īpašums. Cilvēks? No sākta gala ļauns. Iedzimtais grēks. Glābt var tikai predestinācija (žēlastības mācība). Maz ir izredzēto, apskaidroto? Dievs zina, ko dara…

* * *
Agrie viduslaiki. Par kādu taisnīguma izpratni vispār var būt runas? Vairums klosteru iemītnieku nespēja lasīt un saprast Bībeli bez zinoša cilvēka palīdzības. Tādus mūkus sauca par “ideotiem”….

* * *
Renesanse. Voluntārisms. Cilvēks – pasaules naba. “Gudrības mīlētāji” uz šādām ambīcijām lūkojās ironiskā splīnā.

Taisnīgums? Raganas Kirkes burvju dzēriens. Ilūzija, paradums, kas noveļ smagumu no dvēseles, samierina ar dzīves reālijām. Tā savās esejās Montēns.

Roterdamas Erasms, slavinot muļķību, trādē: “Taisnīgums visvairāk patīkot neprašām, jo muļķība ir ļaužu otrā daba.” To sadzirdējis, Dons Kihots metās cīņā ar vējdzirnavām, cerot pieveikt netaisnību. Punktu uzliek Makjavelli: “Politiskā pasaule ir bez Dieva un taisnīguma.”

* * *
Dzīve. Teātris. Baroka laikos Eiropa – skatuve, cilvēki – aktieri, ar parūkām galvā. Marķīzs bizi pūderētu, prata menuetu diet…

“Patiesība, arīdzan Taisnīgums – sava laika bērni. Viss plūst, viss mainās, pēc brīža būs pavisam citas ainas.” /Fr.Bēkons/

B.Paskāls (modernās filozofijas aizsācējs) meditē citādāk: “Taisnīguma izpratums dzimst dvēselē. Tur tas arī jāmeklē. Sirdij pašai ir savs prāts. Sargeņģelis ceļā uz Golgātu”. “Saules karalis” deklarē strupi: “Valsts – tas esmu es! Taisnīgums – mans privātīpašums.”

* * *
Apgaismība. I.Kants, Karalauču “garīgais milzis” dāvā eiropiešiem jaunu domāšanas veidu. Objektīvais taisnīgums zudis (gudrāk – nekad nav bijis). Paslēpies mūsu pieredzes un sapratnes aplociņā, tur “empirisms un racionālisms” spārdās, viens ir, bet divi rādās.

“Franču enciklopēdisti dāvā “Taisnīgumam” trīs pīlārus: “Brīvība”, “Vienlīdzība”, “Brālība”. Sturmēja debesīs, bet “bēdu ielejā” sanāca – Lielā franču revolūcija. “Taisnīguma” vārdā giljotīna cirta galviņas. “Revolūcija izrādījās cūka, kas apēda savus bērnus.” /B.Brehts/

Plaši pazīstams vācu ebrejs, nonācis trūkumā, palaida pasaulē spoku. Marksaprāt, sabiedrībā kā dabā valda zinātniskas likumsakarības. Pasauli līdz šim filozofi ir izskaidrojuši – nu pienācis laiks pārveidot. Vecmāmiņa vēsture, gribot negribot, spiesta tipināt pretī savai pilnībai. Saulvedis proletariāts uzcelšot “gaišo nākotni”, “taisnīgu” bezšķiru sabiedrību. Izdzirdējis šīs pārgudrības, “tīrs vācietis” O.Špenglers palaida repliku: “Vēsturē zinātnei nav ko darīt!” Viņaprāt, omītei, ņemot vērā izcilo vecumu, nevajag pārvietoties, tepat un tagad ir taču bezgala jautri un šarmanti.

* * *
Bet kā ar taisnīgumu postmodernisma laikos?

Viedie turpina sacerēt teorijas, bet pati kategorija tikpat skaidra kā ūdens aizaugošā dīķī. Ikviens, atnākot šajā pasaulē, sev priekšā ierauga bezsejainu interjeru: “laika garu”, “sociālo netaisnību”, “brutālu politiku”, “masu gaumi (bezgaumību)”, aizdomīgu morāli”. Veidojot savu dzīves modeli, ar to ir jāsamierinās. Visi mēs esam sava laika vergi. No tagadnes, kā teicis kāds prātnieks, var paslēpties tikai kapā.

Slima vīra sapnis – utopistiem tomēr izdosies izveidot “miera un taisnīguma valsti”. Skaidrs – lietojot totalitārisma metodiku. Vai cilvēki tajā būs laimīgi? Atļaujiet pasmaidīt… Visi mēs esam nemiera bērni. Dzīvot starp godīgiem un svētiem šausmīgi garlaicīgi. Jādomā, tiktu vākti paraksti, izteikta neuzticība tādam uzstādījumam. “Taisnīgums” un “Mīlestība” uz dzīves reālijām lūkojās dažādām acīm… Tikai skūpstot nāvi, mēs uzzināsim, kas ir taisnīgums. Ieejot Dieva valstībā, sāksim dzīvot cilvēku cienīgu dzīvi.

P.S. Dž.Roulzs “Taisnīguma teorija” ir mūsdienās modē esoša grāmata. “Tolle lege” (ņem un lasi).

P.P.S. Bet Liepājā klajā nākusi R.Rubīna jau trešā grāmata par filozofiju, ko šoreiz rotā Benžamina Franklina citāts: “Laiks ir nauda.” Mērķauditorija – studenti un visi citi zinātkārie.

Rihards Rubīns,