Nav jāatjauno, bet jāatbalsta un jāattīsta

Liepājas domes Kultūras pārvalde izstrādā programmu, lai pilsēta tuvākajā laikā varētu iegūt atļauju pretendēt uz Eiropas kultūras galvaspilsētas statusu, kuru pēc gara ceļa un sarežģīta darba, iespējams, izcīnītu 2014.gadā. Līdzšinējā prakse un pieredze rāda, ka šajā programmā liela nozīme tiek pievērsta katras valsts tautas tradicionālajai jeb nacionālajai kultūrai. Globalizācijas process arvien vairāk nonivelē un iznīcina unikālās tautas prasmes un mākslu, tādēļ daudzās Eiropas valstīs tiek dotēta tautas amatniecība un folkloras kustība nevis lai uzturētu, bet atjaunotu un atdzīvinātu pazaudēto. Liepājā nekas nav jāatjauno no pelniem, bet jāatbalsta un jāattīsta. Vai tā notiks?

Pašu rokām, pašu prātu                           

Šoreiz pievērsīsimies senākajām no tradicionālās kultūras mākslām – folklorai un amatniecībai. Tāpēc, ka pēdējā desmitgadē šajā jomā jūtama radoša pacilātība. To nenoliedzami veicinājusi Liepājas aktrišu folkloras kopa “Atštaukas”, kuru sekmīgi vada aktrise un režisore Ināra Kalnarāja. Šķiet, ka viņas ir visur un jebkuros sarīkojumos. Tomēr Ināra kopā ar kolēģēm ir izveidojusi arī folkloras centru “Namīns”, kas četros darbības gados ir piesaistījis daudz dalībnieku un guvis atzinību un ievērību Latvijā. Ne velti Ināra Kalnarāja tagad ir Valsts kultūrkapitāla fonda Tradicionālās kultūras nozares eksperte. 

– Ko “Atštaukas” pēdējos gados paspējušas paveikt un uzspodrināt tautas mākslā? – jautāju Inārai Kalnarājai.
– Es pašlaik negribu tik daudz runāt par folkloras kopu “Atštaukas”, jo pašas jau esam izkarojušas popularitāti. Pašlaik man vairāk rūp mūsu folkloras centrs “Namīns”, ko vada atštaukas, un tā darbības tālākais liktenis. “Namīns” atrodas unikālā senu ēku kompleksā, pašā pilsētas centrā. Četros gados tā darbība ir stipri attīstījusies un vērsusies plašumā. Pērn vien esam īstenojušas vairākus simtus dažādu projektu un sarīkojumu. Piedaloties pašvaldības Kultūras pārvaldes, Kultūrkapitāla fonda un nevalsts organizāciju projektu konkursos, “Atštaukas” saņēmušas finansējumu vairāku desmitu radošo skoliņu un darbnīcu organizēšanai, latviešu tradicionālo svētku un godu rīkošanai. Radošo skolu dalībnieki gatavojuši maskas, krāsojuši olas, lējuši sveces, darinājuši stabules, cepuši piparkūkas, iestudējuši izrādes, izmantojot folkloras materiālus, mācījušies, kā ielīgot Jāņus, pīt vainagus un tā tālāk. Šīs nodarbības kļuvušas populāras jauniešu un veselu ģimenīšu vidū.

– Kāpēc jums šķiet, ka šāds folkloras centrs ir tik svarīgs? Vai un kāpēc mūsdienu modernajai sabiedrībai tas vispār vairs ir vajadzīgs?
– Darīt pašam nenozīmē tikai roku veiklību, tajā ir daudz dziļāka jēga. Tas jaunajai paaudzei attīsta prātu, attapību, izpratni par kultūru, dod zināšanas, vārdu sakot, izkopj gaumi un attīsta intelektu. Ne jau velti mazam bērnam, kaut arī viņš nepazīst burtus, ir jāļauj šķirstīt grāmatas, jāļauj pašam zīmēt, rakstīt ķeburus, jo viņam tādējādi attīstās smadzenes, domāšana. Mēs savās svētku reizēs pieaicinām amatniekus, floristu studijas ”Liepzars” speciālistes, māksliniekus, lai dalībnieki kaut ko iemācītos un paveiktu ar savām rokām. Mēs, latvieši, paši esam ar visu apraduši, viss ir tik pats par sevi saprotams, ka pat vairs nepamanām tās vērtības, kas mums ir tepat un blakus. Mēs dikti gribam dabūt šeit to Eiropu – to sakopto, rūpnieciski saražoto, glancēto, bet būtībā nedabisko. Katrs no mums tagad visur ceļo un var pateikt, ka Eiropas valstīs gandrīz vairs nav iespējams nopirkt kaut ko vienai konkrētai valstij raksturīgo, autentisko. Visur sastopamies ar viltojumiem, pa lielākai daļai Ķīnas ražojumiem. Mēs šeit vēl tik augstu neprotam novērtēt roku darinājumus kā vecajās Eiropas valstīs. Bet cilvēki arvien vairāk ne tikai vēlas, bet jau pieprasa kaut ko darīt ar savām rokām un ir gatavi dārgi maksāt par autentiskiem roku darinājumiem.

– Kā un cik lielā mērā jūtama tūristu interese un pieprasījums?
– Paradoksāli, ka šis komplekss ir tūrisma kartē, pilsētas viesi šeit pa izslavētajām ietvēs un bruģī iestrādātajām metāla notiņām nāk uz šejieni, arī uz Pētera Pirmā namiņu, bet tas ir aiznaglots. Tūristi jautā: “Vai te ir muzejs?” Viņi te nemeklē ne krogu, ne viesnīcu, ne spēļu zāli. Nedod die’s, ka te ienāktu azartspēles un mazajā sētā brauktu iekšā džipi, kas visu iznīcinātu un sagrautu. Viņi meklē ko līdzīgu muzejam. Mēs vienmēr ar klusu prieku vērojam, kā šie ļaudis no sakoptajām Eiropas un pasaules valstīm ar rokām tausta vecās baļķu sienas, osta gaisu – jā, jā, un pēta bruģi. Cik reižu redzam, kā viņi ar rokām noglāsta, izčamda mūsu tekstilmākslinieces Ernas Ošeles dāvināto gobelēnu vai studijas “Kursa” sievu adītos cimdus un zeķes, austās segas. Ir tiem blakus bijuši arī modernāki darbi, taču tiem neviens nepievērš uzmanību. Māksliniece Dace Grīnberga stāsta, kā ārzemnieki paņem rokā māla krūzi un no sirds dziļumiem čukst: “Ak, kungs, tā taču ir bijusi dzīvā ugunī!” To jau nevar ne aprakstīt, ne izstāstīt, tas ir jāredz, jādzird! Un tad tik mēs pašas saprotam, cik pie visa esam pieradušas. Bet tā ir tik milzīga vērtība, ka sveši ļauži gatavi maksāt nezin cik, lai to redzētu un izbaudītu. Te nav runa par muzejiem, kur krājumos ir šādas bagātības, runa ir par dzīvu tautas mākslu, par pielietojumu, par aktīvu roku darbu šodien!

– Šis unikālais ēku komplekss, kas saglabājies no 17.gadsimta – klētiņa, kurā pašlaik iemitinājies jūsu vadītais folkloras centrs “Namīns” un tā saucamā Pētera Pirmā māja, kā zināms, atrodas Bāriņu un Kungu ielas stūrī. Sētā vēl arī trešā balto ķieģeļu ēka, kas gan ir jau šolaiku celtne, kurā savulaik darbojās Mārtiņa Vilsona vadītais teātris “Mūris” un kura tagad diemžēl stāv tukša. Cik droši jūs jūtaties šeit un kādas ir attīstības perspektīvas?
– “Namīnā” esam ielaistas tikai uz nenoteiktu laiku, jo viss šis ēku komplekss ir privātīpašums. Mums ļoti rūp, lai mēs visi būtu vienkopus – vidē, kas atbilst latviešu tradicionālās kultūras un tautas mākslas dzīvesziņai. Šos gadus aktīvi darbojoties “Namīnā”, mēs skatāmies tam pretī uz tukšo Pētera Pirmā māju un pārdzīvojam, ka mums nav kaimiņu. Arī Amatnieku biedrība pāri ielai darbojas lielā šaurībā, mazā, mazā istabiņā ēkā, kas atrodas valsts īpašumā. Arī tur nāk tūristi. Pētera Pirmā mājiņā varētu darboties ne tikai amatnieki, bet arī tautas lietišķās mākslas studijas. Jaunrades darbnīcās tūristi varētu vērot, kā strādā pinēji, audējas, rotkaļi, metālapstrādātāji, rokdarbnieces, dzintarnieki, keramiķi un citi prasmīgi amatnieki. Tūristam svarīgi redzēt, aptaustīt ar rokām. Cilvēkus aizrauj process, kā top spoguļdeķis, cik tas ir sarežģīti, piemēram, kas tas rūtiņraksts. Mūsu pinējs Juris Ventaskrasts pavasarī rādīja, kā stabulītes maukt. Ak vai, vajadzēja redzēt, kā bērni rāvās, meistaram pietrūka žagari. No priežu mizām laiviņas grieza, mums te viss namiņš skanēja. Ko šodien tie resgaļi dara – ar nažiem ka tik ko sagriezt un sakapāt. Uz Ziemassvētkiem lējām sveces. Šķiet vienkārša lieta, bet kā bērni ņēmās no sirds un sarkaniem vaigiem. Lieldienās olas krāsojām – ar lupatiņām, ar lapiņām un zariņiem. Folkloras ansambļa “Vēlava” vadītājai Zentai Bērtiņai mazbērni, dvīņu puikas, atbrauca no Vācijas. Zenta ar grūtībām pierunāja atnākt uz “Namīnu”. Nu, ko – sētā uz ugunskura cepām desiņas, ēdām rupjmaizīti, lējām laimes, taisījām svecītes, dziedājām. Ak vai, šos puikas prom vairs nevarēja dabūt! Lūk, tas nav kaut kas abstrakts uz papīra uzrakstīts, tā ir patiesā dzīve, īstā jaunatnes audzināšana. Tagad mēs, tā teikt, “Namīnā” visu dzīvojam nost, bet vajag attīstīt, ieguldīt. Mēs neko neuzlabojam, nepaplašinām, neieguldām, jo nezinām – paliksim šeit vai nepaliksim. Mēs varētu iekārtot virtuvīti, nopirkt ledusskapi, jo visu laiku jāuzņem viesi, atjaunot nolietoto grīdu. Bet kur mēs liksim mantību, kad mūs izraidīs? “Atštaukas” jau nav arī nekādas štata darbinieces. Bet arī tagad mēs varētu daudz ko uzlabot, ja būtu pārliecība, ka šīs būs mūsu mājas.

– Ko jūs vēl esat izdomājušas, izsapņojušas šajā seno ēku kompleksā?
– Uzņēmējs Ivars Kesenfelds ir šo Pētera Pirmā ēku izremontējis. Interesanta vieta šajā mājā ir izbūve sētas pusē. Tur ir nojaukta starpstāvu grīda un tagad izveidojies tāds kā tornis līdz pat jumtam. Es spilgti iztēlojos, cik pasakaini skaisti tajā augšpusē izkārtas un attiecīgi izgaismotas izskatītos mūsu slavenās vairāk nekā 60 metru garās dzintara krelles. Tā būtu tūrisma objekta pērle. Tagad tās atrodas Amatnieku nama mazajā istabiņā, pustumsā ieliktas. Savukārt sētā esošajā balto ķieģeļu ēkā varētu izvietoties Liepājas amatierteātri. Latviešu biedrības namā tie iespiesti mazā telpā, nav kur mēģināt, uz lielās skatuves nokļūt var reti.

Un vēl kāds sapnis. Tādā kompleksā apmeklētāju un tūristu ērtībām nepieciešama arī ēstuve. Tāda jau te, kurā tagad ir “Namīns”, bija Mārtiņa Vilsona kafejnīca “Nāves ēnā”, kas bija ļoti iecienīta. Ivars Kesenfelds esot ar mieru te pārcelt vēl vienu tikpat senu koka ēku un tajā iekārtot latviešu ēdienu virtuvi. Lieki piebilst, ka Liepājā nav nevienas ēstuves, kurā būtu kārtīga latviešu nacionālā virtuve. Bet pēc tādas mūsu pilsētā tūristi jautā nemitīgi. Nesen mani kāda krieviete uzrunāja, ka viņai brauc radi no ārzemēm – kur varētu ko ļoti latvisku parādīt un arī baudīt latvisko virtuvi? Pelēkos zirņus ar speķa mērci, dūmu un asinsdesas, speķi, karsti kūpinātas strimalas, plekstes, galerētus lucīšus un citas zivis, skābputru, maizes zupu, grūdeni un citādas biezputras, sklandraušus, pīrāgus, ķidu zupu, ko mēs te paši sētā šad tad vārām un kuru ciemiņi ar gardu muti izēd tukšu.

Ko es varēju atbildēt? Pirms gada, kad biju Prāgā, man ļoti patika iekšpagalmu dārzu kafejnīcas. Tik brīnišķīgi pēc skraidīšanas pa pilsētu iegriezties tādā pagalmā, paēst, padzert kafiju un atpūsties. Tāda vieta mums varētu būt arī Liepājā, “Namīna” sētā. Jau šobrīd tūristi brīnās, ka šeit, pilsētas vidū, ir kā laukos – miers un klusums. Nāk pie mums jaunās ģimenītes, jo vēlas savus bērnus pasargāt no cietās, bezdvēseliskās pasaules un iedot bērniem garīgumu, labu auru.

Paldies Kultūras pārvaldei par atbalstu, taču mums vajag skaidri zināt savu perspektīvu, sajust stabilitāti. Folkloras centrs jāveido tā, lai būtu visa kā: ko redzēt, ko darīt, padziedāt, padejot, ko izjust, ko jaunu uzzināt un arī piesēst un paēst. Mēs jau virzām uz ģimeniskumu un līdzdarbošanos.

– Ko jūs gaidāt no Pilsētas domes, no Kultūras pārvaldes?
– Kultūrai ir daudzas šķautnes. Mūzikas festivāli ir tikai viena neliela daļa no veseluma. Mums ir liels prieks, ka valsts kultūrpolitikas vadlīnijās un Liepājas pilsētas attīstības stratēģijā 2007.–2014. gadam ir iestrādātas tēzes par amatniecību un nacionālās tautas mākslas centra veidošanu, kurā akcentēts gan veicināt, gan aizsargāt un saglabāt tautas tradīcijas un prasmes. Mūsu ļaudis arī to cītīgi dara pa pakšiem un stūriem. Cītīgi saglabā, ko vien var saglabāt. Mēs ceram un sapņojam, ka kādu dienu mums pavēstīs, ka unikālais seno ēku ansamblis ir nodots tautas tradicionālās mākslas vajadzībām.

Manī ir kurzemnieces spītība un lepnība – ēdis vai neēdis, ka tik galva gaisā. Tomēr man sāp, ka Ventspils mums aiziet priekšā. Ja liepājniekiem ir pilsētas centrā pieejams unikāls, autentisks, vesels un lietojams 18.gadsimta ēku ansamblis ar brīnišķīgu, dzīvu auru, tad ventspilnieki burtiski uz gruvešiem, uz drupām ir uzcēluši Amatnieku māju. Viņi dabūjuši Eiropas struktūrfondu naudu un domes līdzfinansējumu. Tagad Juris Ventaskrasts brauc uz Ventspili, sēž tur, rāda un māca pīšanas mākslu.

Kuldīgas dome savukārt par gandrīz 390 tūkstošiem latu restaurēs valsts nozīmes arhitektūras pieminekli – Kuldīgas novada muzeju, kurā veidos koka arhitektūras amatnieku darbnīcu. Mediji raksta, ka tā esot Latvijā vienīgā pilsēta, kurā saglabājies vienots 18. un 19. gadsimta apbūves komplekss ar autentiskām koka un mūra ēkām.

Kas tad ir minētais Liepājas komplekss, turklāt jau no 17.gadsimta? Liepājnieki desmit reižu varētu pārsist pušu. Es ļoti ceru, ka Liepājas dome to izanalizēs un atbalstīs. Sevišķi tagad, kad Kultūras pārvalde latiņu ir tik augstu pacēlusi, domājot par ceļu uz Eiropas kultūras galvaspilsētu. Šis tituls nesaistās tikai ar festivāliem, ar multifunkcionālām zālēm. Kultūras galvaspilsēta prasa arī tās nacionālās kultūras saknes, kas saistās ar folkloru, etnogrāfiju, amatniecību. Tas ir pamatu pamats. Ne velti tas viss ir iestrādāts valsts kultūrpolitikas vadlīnijās – veidot kultūrmantojuma atmiņu, institūcijas, pieejamību, saglabāt, aizsargāt utt.

Būt vai nebūt Folkloras centram senajā koka arhitektūras kompleksā?

Cik reāla ir šī iespēja? Ko par to domā un kā šās vietas attīstību redz uzņēmējs Ivars Kesenfelds?

– Kādā veidā šis komplekss nokļuva jūsu īpašumā? Ar ko tas jūs saista?
– Savulaik, kad Liepājas pašvaldība atteicās no pirmpirkuma tiesībām, visu triju ēku kompleksu Bāriņu un Kungu ielas stūrī no īpašniekiem iegādājos par apmēram 90 tūkstošiem latiem, un tas tagad ir “MIG Holding” īpašums. Pirms gada aicinājām ekspertu firmu veikt šo ēku tehniskā stāvokļa, arhitektoniski māksliniecisko un vēsturisko izpēti. Rezultāti mūs pārsteidza. Kādreizējā Hoijeres kundzes viesnīciņa, kurā viesojies cars Pēteris Pirmais, izrādās, ir viena no vecākajām, ja ne pati vecākā Liepājas ēka. Tā celta 17.gadsimta vidū, iespējams, pat 16.gadsimta beigās. Saņemot šādu ekspertu slēdzienu, mēs, protams, necentāmies ēku vairs kaut kādā veidā rekonstruēt vai pārbūvēt. Tas nebūtu prāta darbs, jo tā jau pēc būtības ir ne tikai Liepājas, bet valsts arhitektūras piemineklis. Jā, bija doma atbilstoši vēsturiskajiem notikumiem izveidot tur atkal restorānu ar krievu virtuvi, bet tas šai unikālajai vietai būtu pārāk vienkārši.

– Tāpēc jūs labāk to piedāvājāt tautas mākslai, “Atštaukām”?
– Manuprāt, tur senajā vidē tā labi iederētos. To pēdējos gados pierāda folkloristu aktivitātes vienā no pagalma būvēm – klētiņā. Izteicām priekšlikumu Kultūras pārvaldei par iespēju iznomāt šo kompleksu tautas mākslas visādām vajadzībām. Kā nopratu, tad Leldi Vīksnu (Kultūras pārvaldes vadītāja) un arī Silvu Goldi (Pilsētas domes priekšsēdētāja pirmā vietniece) šis priekšlikums iepriecināja. Ja finansējums šim nolūkam šogad budžetā tomēr nav iekļauts, tad es nekādā ziņā negribu to pašvaldībai pārmest. Varu saprast, ka tagad pilsētai ir citas prioritātes, kas prasa lielus naudas ieguldījumus, piemēram, koncertzāle, multifunkcionālā sporta halle un vēl daudz kas cits.

– Vai atbilst patiesībai runas, ka jūs esat iegādājies vēl vienu senu ēku, lai to pārvietotu uz minēto kompleksu?
– Jā. Tā ir koka ēku Peldu ielā 42. Arī tai ir vismaz 250 gadu, un tā tiks pārcelta uz šo vietu, kur pagalmā pašlaik atrodas šķūnīši. Tur patiešām labi iederētos izveidot restorāniņu vai latviskāk – krodziņu ar latviešu nacionālo virtuvi. Tādējādi  veidotos ne tikai izcils koka apbūves ansamblis pilsētas vēsturiskajā centrā, bet arī tautas mākslas centrs. Tomēr es gribu uzsvērt, ka divpusējām sarunām ar pašvaldību joprojām ir visādas iespējas. Turpmākos divus vai trīs gadus mēs neplānojam šajā kompleksā kaut ko darīt, jo mums ir citi aktuālāki uzdevumi. Tādēļ pašvaldībai un Kultūras pārvaldei, ja patiešām ir tāda vēlēšanās, ir iespējas kaut ko plānot un izstrādāt stratēģiju uz priekšu, veikt izmaksu aprēķinus, salīdzināt un tamlīdzīgi. Jāņem vērā, ka mēs šīs ēkas nododam nomai pilnīgā kārtībā – izremontētas, ar visām komunikācijām, elektroinstalāciju. Mēs esam atvērti sarunām un priekšlikumiem.

Ko domā vai nedomā pašvaldība?

Tautas māksla visās tās nozarēs mums pašlaik vai joprojām vairāk vai mazāk atrodas pabērna lomā. Par to jārūpējas Tautas mākslas un kultūras centram, kas īrē telpas Latviešu biedrības namā. Bet telpu trūkuma dēļ tur nav iespējams darboties visiem kolektīviem. To nenoliedz arī Kultūras pārvaldes vadītāja Lelde Vīksna:

– Arī tiem, kas tur ir, piemēram, lietišķās mākslas studijām, telpas ir nepiemērotas un diezgan sliktā stāvoklī. Bet daļai kolektīvu tur vietas vispār nav, un tie nodarbojas citur. To skaitā studija “Liepava”, kas daudzus gadus mājo avārijas telpās Rīgas ielā. Mēs nācām kopā ar kolektīvu vadītājiem, tautas mākslas un kultūras centra vadītājiem, lai meklētu risinājumu, perspektīvu izeju no šā stāvokļa. Tādā brīdī mums nāca šis piedāvājums, ka būtu iespējams īrēt trīs ēkas Bāriņu un Kungu ielas stūrī. Mēs iesniedzām domes vadītājiem savu koncepciju par šo ēku izmantošanas iespējām.

Mūsuprāt, kolektīviem tā būtu ideāla vieta reālai darbībai un tautas mākslas attīstībai. Tātad folkloras centrs “Namīns” varētu palikt tagadējā vecās klētiņas būvē, amatierteātri, arī studentu teātris “Rikošets”, – bijušajā teātra studijas “Mūris” ēkā un lietišķās mākslas studijas – Pētera Pirmā namiņā. Tajā ir daudz ļoti piemērotu telpu darbnīcām, izstādēm un citām nepieciešamām vajadzībām.

– Kāpēc tad šai koncepcijai finansējumu budžetā noraidīja?
– Visu šā kompleksa telpu nomas maksa domei šķita par lielu, tādēļ nepieņemama. Lai gan nav nekādu aprēķinu, cik izmaksātu, ja kolektīvus izvietotu citur, veiktu remontdarbus un tamlīdzīgi. Tagad meklējam citus variantus. Pašlaik Kultūras pārvalde uzdevusi Tautas mākslas un kultūras centra direktorei Simonai Rolavai pārskatīt telpu izmantojumu Latviešu biedrības namā, kolektīvu izvietojumu citur un izstrādāt savu koncepciju. Mums jārēķinās ar to, ka pašvaldībai brīvu telpu vairs nav nekur, vienalga būs jāīrē.

– Pagājuši vairāk nekā desmit gadu, jau kuro reizi jājautā, kur tad ir tās koncepcijas un kāpēc tās nav bijušas līdz šim jau izstrādātas?
– Zināmā mērā tas tā ir. Tas ir jāatzīst. No paša centra vadītājiem mēs gaidām lielāku aktivitāti un priekšlikumus laikā, kad ar saviem ierosinājumiem, projektiem un lietišķu, izsvērtu piedāvājumu nāk gan Liepājas teātris, gan muzejs, gan bibliotēka, gan Leļļu teātris, gan “Atštaukas”, kori un studijas. Ja katram no tiem ir sava tuvākās nākotnes vīzija, mērķis kā attīstīties, tad no Tautas mākslas un kultūras centra to vēl neesam sagaidījuši. Pašlaik no centra vadītājiem vēl gaidām šo koncepciju, šo redzējumu, un tad skatīsim, ko darīt tālāk.

– Vai tagad vispār vēl ir kādas papildu iespējas, kur izvietot atsevišķus kolektīvus?
– Tuvākā nākotnē izvietoties varētu jaunajā multifunkcionālajā sporta hallē, kurā paredzētas telpas arī kultūrai, iespējams, arī jaunajā Liepājas koncertzālē. Piekrītu, ka ir jāmaina attieksme pret tradicionālo tautas mākslu un kultūru un ļoti jādomā par attīstību. Pret to arī jāizturas kā pret vērtību. Pašlaik, kad visi kolektīvi gatavojas lielajiem Dziesmu un deju svētkiem, jūtam, ka tiem pietrūkst telpas mēģinājumiem.

Indra Imbovica,
“Kurzemes Vārds”

Uzziņai

Koka ēka Kungu ielā 24:
– SIA “MIG Holding” pašreizējā īpašuma kopējā platība – 1543,8 kvadrātmetri;
– dzīvojamā koka ēka Kungu ielā 24 ir unikāla būve Latvijas un Baltijas mērogā;
– spriežot pēc vēstures liecībām, kad 1697.gadā madam Hoijer viesnīcā-krogā uzturējies Krievijas cars Pēteris I, tā celta 17.gs., bet, iespējams, pamati likti pat 16.gs.;
– 18.gs. 70.–80. gados ēkas plānojums saglabāts, bet augstajiem kambariem pazemināts grīdas līmenis, jumta stāvā izbūvēti divi dzīvojamie kambari un kāpnes;
– šajā laikā izveidots logu ritms un gabarīti, kas pastāvēja līdz 1922.gadam;
– 19.gs. notikušas vairākas pārmaiņas: pie pagalma fasādes piebūvētas četras vienstāva piebūves un pie tām otrais stāvs, bet pēc kroga likvidācijas nojaukts arī manteļskurstenis, iebūvētas jaunas tualetes;
– 1922.gadā pārbūvētas kāpnes, iebūvētas jaunas durvis ielas pusē, jo iekārtotas divas bodītes un četri dzīvokļi, bet jumtā stāvā arī četri dzīvokļi;
– 1952.gadā, likvidējot bodītes, pirmā stāva kreisajā pusē izveidota Liepājas muzeja filiāle (pastāvēja līdz 1992.gadam), bet labajā – dzīvoklis, un otrajā stāvā – gan muzeja telpas, gan dzīvokļi;
– 1997.gadā nojaukta piebūves tualete, remontēta fasāde un nomainīti 1950.gadā liktie logi. Remonts nav pabeigts.

Pašreizējais fokloras centrs “Namīns” Bāriņu ielā 32 un tā saucamā Pētera Pirmā māja Kungu ielā 24.