Pēdējā laikā plaši tiek runāts par cilvēku vienlīdzību, tiesībām un integrētu sabiedrību. Divas jaunietes dalījās atmiņās par laiku, kad tikušas diskriminētas viena vienīga iemesla – tautības – dēļ.

No bērnības runā trīs valodās

Ja ieskatītos Kristīnas (23) biogrāfijā, viņai ir ļoti raibas ģimenes saknes: tētis viņai ir lietuvietis, bet mamma – krieviete. Jauniete perfekti pārzina gan lietuviešu, gan krievu valodu. Apskaužami arī tas, ka meitene pilnībā bez akcenta runā latviešu valodā, lai gan ģimenē viņa ar mammu sarunājas krieviski, bet ar tēti – lietuviski. Tāpat viņai lielākā daļa apkārtējās sabiedrības runā krieviski, un latviski viņi prot vien dažus vārdus. Jaunietei ir desmit gadus jaunāka māsa, kura arī jau no bērnības prot trīs valodas. Kristīna ar māsu sarunājas tikai latviski. Pasēs abām meitenēm ierakstīts, ka ir lietuvietes.

 ”Vecāki izvēlējās mani skolot latviešu skolā. Pirmajā klasē man gan gāja ļoti grūti, mācēju runāt pa pusei krieviski, pa pusei latviski. Tāpat arī gāja ar rakstīšanu – latviešu burti bija sajaukumā ar krievu burtiem. Taču jāsaka paldies skolotājiem, kas mani saprata, un ņēma individuālo apmācību pēc stundām,” priecājas jauniete. Jau ceturtajā klasē meitene latviešu valodu bija apguvusi tādā līmenī kā citi viņas vienaudži, bērni, kuriem latviešu valoda bija dzimtā valoda. ”Piektajā klasē, kad atzīmju skala bija līdz ”desmit”, mans vērtējums bija ”astoņi”, pat mazliet pietrūka līdz deviņniekam,” viņa dalās atmiņās.

Diskriminē, jo uzskata sevi par latvieti

Taču par spīti tam, ka meitene ļoti labi prata runāt latviski un kontaktējās ar vienaudžiem latviešu valodā, bieži vien izjutusi diskrimināciju. ”Cilvēki šajā ziņā ir ļoti ļauni un prot aizvainot, jo es uzskatu sevi par latvieti, jo šeit esmu dzimusi,” atzīstas jauniete. Skolas laikā gan no zēniem, gan meitenēm saņēmusi izsmejošas piezīmes, iesaukas. ”Tas, ka mani sauca par ”mazo krieveneli”, bija ikdiena, lai gan sākumā es ļoti raudāju, bija sāpīgi. Rupji lamu vārdi un saukļi… Vai tad cilvēks ir slikts, ja viņam ir cita tautība?” domā Kristīna. Savukārt krievu valodā meitene skolas laikā guvusi augstus sasniegumus, un arī tā dēļ viņai darīts pāri. Tad viņa saukta par nodevēju un divkosi.

Ir bijušas reizes, kad sākumā meitene izsmieta akcenta dēļ, ļauni izjokota, aizskarta gan fiziski, gan emocionāli. ”Taču tagad man ar draugu, kurš ir latvietis, bieži jokojam gan par latviešiem, gan krieviem,” smejoties saka jauniete. Viņa pēdējos gados vairs nav tikusi diskriminēta valstiskās piederības, ģimenes vai tautības dēļ. ”Es pasaku, ka neļaušu sevi diskriminēt un, ja vajag, pasaku, ko domāju. Latviešu valodas mācīšanu esmu izvēlējusies par nākotnes profesiju, bet asinīs tomēr ir kaut kas no dzimtas saknēm, tas saglabājas,” kautrīgi saka meitene. Viņa atzīst, ka kaut kas ir jādara, lai diskriminācijas problēmu risinātu.

Nievāšanas dēļ maina dzīvesvietu

Jevgeņija (25) ir precējusies un audzina piecgadīgo dēliņu. Viņa ar sāpēm atceras bērnību un jaunību, kad no vienaudžu puses, un tagad vēl dažreiz arī no darba kolēģu puses izjutusi diskrimināciju.

Sieviete skolojusies krievu novirziena skolā, kur viņai bijuši daudz draugu, bet dzīvojusi daudzdzīvokļu mājā, kur apkārt bijuši pārsvarā tikai latvieši. ”Ar mani neviens negribēja spēlēties, jo kaimiņu bērni tiešā tekstā teica, ka krievi ir slikti cilvēki, un meitenes jo īpaši esot neciešamas un ļaunas,” ar sāpēm atceras jaunā sieviete.

Jaunietes vārds locīts dažādās nievājošās formās, visādi saukļi bijuši uzpūsti uz mājas sienas un dzīvokļa durvīm.  ”Tas bija neciešami. Punktu pielika tas, ka pamatskolas laikā man pie somas piesēja sprāgstvielu, kā rezultātā nedaudz, bet tomēr cietu arī es,” atmiņās dalās jauniete. Vecāki toreiz izsaukuši policiju, taču tas vēl vairāk pastiprinājis vienaudžu ļauno izturēšanos. Vecāki izlēma nomainīt dzīvesvietu, no Laumas rajona pārceļoties uz Ezerkrastu.

Situācija Žeņai pēc dzīvesvietas nomaiņas esot krasi mainījusies – ātri vien meitene atradusi draugus jaunajā mājvietā: tur dzīvojušas dažādas ģimenes – gan latviešu, gan krievvalodīgas, gan jauktās, kur iepazinusies ar savu nākamo vīru – Valdi, kuram mamma ir pa pusei krieviete. Abi ģimenē runā gan latviski, gan krieviski, bet dēlam Markusam pagaidām nespiežot mācīties vai nu vienu, vai otru valodu. ”Dosim iespēju izvēlēties, jo negribam uzspiest kādas noteiktas valsts identitāti,” pamato Žeņa.

Darba vietā, kur apkārt runā tikai latviešu valodā runājošs kolektīvs, sieviete ar visiem runā latviski un šajā ziņā nav izjutusi diskrimināciju. ”Ja kādreiz kaut ko grūti pateikt latviski, saku krieviski, un visi saprot,” tā Žeņa. Viņai ir Latvijas pilsonība. ”Visvairāk diskrimināciju izjūtu tajos brīžos, kad tuvojas kādi svētki. Man darbs ir maiņās, jāstrādā ir katru dienu. Kad tuvojas svētki, visi domā, ka es latviešu kalendārā ierakstītos svētkus nesvinu, piemēram, Ziemassvētkus, Jāņus, un grib ielikt man maiņas šajās dienās,” nopūšas sieviete. Taču arī viņa vairs neļauj sev kāpt uz galvas.

Gan Kristīne, gan Žeņa atzīstas, ka laikā, kad izjutušas diskrimināciju no vienaudžu vidus nav manījušas aizstāvību. ”Laikam viņi paši baidījās būt diskriminēti, ka aizstāv kādu, kam dara pāri,” tā domā abas sievietes.