Ceturtdiena, 28. marts Ginta, Gunda, Gunta
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

“The Briefing” fokusējas uz radīšanu

“The Briefing” fokusējas uz radīšanu
Foto: Publicitātes
15.08.2013 12:03

Ilze Kļepikova, "Kurzemes Vārds"

Atslēgvārdi

Grupa “The Briefing” jau vairākus gadus dzīvo
Londonā, turpina radīt savu mūziku un ik pa laikam iepriecināt
arī klausītājus Liepājā. Šoreiz – Fonteina festivālā.
Dienu pirms grupas 12. jubilejas ar Kristīnu un Raimondu
Dobeļiem un Sandi Volkovu (Juris Peterlevics ielidojis tikai vakar)
sarunājamies par grupas aizsākumu, došanos prom, mūziku un
viesošanos Liepājā.


– Atceraties,
kā toreiz pirms divpadsmit gadiem 13. augustā nodibinājāt
grupu? Kā pie nosaukuma tikāt?


Sandis:

– Tad bija pirmais koncerts.


Kristīna:

– Tas bija Raimonda vecāku dārzā.


Raimonds:

– Sasaucām draugus privātā pasākumā. Grupai nosaukuma vēl
nebija.


Kristīna:

– Tad ģitārists (Kaspars Jonass – I. K.)
teica, ka jāsasauc brīfings un jāizdomā nosaukums.


Sandis:

– Ģitārists bija aizrāvies ar militārajām nometnēm un teica,
ka vajagot uztaisīt brīfingu.


Raimonds:

– Toreiz domājām, kas tas vispār ir (smejas).


– Kopš
tā laika pagājuši diezgan daudz gadu. Bijāt jau kļuvuši
pazīstami Latvijā, koncertējāt. Un pēkšņi aizbraucāt.


Kristīna:

– Jā, liekas, tas bija labs solis. Tas, ko mēs darām, un veids,
kā mēs radām, nebūtu bijis iespējams, ja mēs būtu palikuši.
Un, ja tu kaut kur aizbrauc, tas tev paver plašāku redzējumu ne
tikai dzīves uztverē, bet arī mūzikā. Londona ir diezgan liela
mūzikas metropole, tu katru nedēļu koncertos vari redzēt lielas
grupas. Tu vairāk esi uz viļņa. Protams, ja aizbrauc uz citu zemi,
tad sāc pilnīgi jaunu dzīvi, un tas sākumā nav viegli. Bet tagad
katrs esam iekārtojušies darbā un dzīvojam normālu dzīvi, kādu
dzīvotu šeit. Tagad varam atļauties iegādāties tehniku, kas
vajadzīga, radot mūziku, līdz ar to mums vairs nav jāspēlē
kāzās, lai varētu nopirkt tumbiņu vai ko citu. Būtībā mēs
aizbraucām ar domu, ka spēlēsim tikai savu mūziku. Bija laiks,
kad spēlējām korporatīvajos pasākumos un kāzās, kas, protams,
bija jauki un arī smieklīgi, bet tas laiks bija pagājis. Gribējām
spēlēt savas dziesmas un mūziku, un to mēs pašlaik arī darām.
Pagājušogad izdevām mazo EP, divus gadus nebijām neko
ierakstījuši. Koncertiņus spēlējām. Šogad turpinām ierakstīt,
gada sākumā bija labs koncerts ar “Instrumentiem”.


Sandis:

– Vajadzēja nomainīt vidi un paskatīties, kas no tā sanāks.
Došanās uz Londonu kaut kādā veidā mums katram ir izmainījusi
skatījumu uz lietām. Tas neskar tikai muzikālas nianses. Bija ilgs
laiks, kad mēs ļoti daudz muzicējām visur kur, un man liekas, ka
kaut kādā brīdī mēs ar to iebraucām
zarā
, jo īsti
nevarējām pilnībā nodoties savam lidojumam. Mums bija jādomā
par to, kur dabūsim naudu.


Raimonds:

– Bija laiks mainīties. Esmu ļoti apmierināts ar dzīvi Londonā.
Beidzot esam ieguvuši tādu kontroli kā nekad. Mums ir pašiem sava
studija, ierakstām materiālu, miksējam, neesam limitēti laikā.
Šeit bija tā: aizejam uz Egila Meža studiju, maksājam par
stundām. Iedzenam iekšā materiālu, un tad ir nedaudz laika
iemiksēt, un, kas sanācis, tas arī ir. Tas nav nopietni. Tas ir kā
pateikt gleznotājam: nu tad četrās stundās to jūru uztriep.
Šobrīd esam spējīgi savā brīvībā eksperimentēt, paši radīt,
neesam iespiesti laikā.


Kristīna:

– Domāju, bija arī valodas faktors. Mēs tomēr dziedam angliski.
Vienkārši neradās latviešu dziesmas. Es pilnīgi saprotu, tu
dzīvo Latvijā un sagaidi, ka grupa dzied latviski. Par to tagad nav
jādomā.


– Daudz
pārmetumu saņēmāt par to, ka dziedat angliski vai ka devāties
prom?


Raimonds:

– Nē. Šeit nekad neesam sasnieguši lielu popularitātes līmeni
vai komerciālus augstumus, lai varētu pelnīt. Mums gan arī nebija
tāda mērķa. Mēs varējām pelnīt, mums bija Raimonda Paula
piedāvājumi, varējām iekļūt vidē, kur apgrozās lielāka
nauda. Taču tā nekad nav bijusi mūsu prioritāte. Galvenais mērķis
ir pilnveidoties un radīt savu mūziku. Esam bijuši pārāk
komerciāli pagrīdes mūzikai, tai esam nedaudz mainstream,
bet neesam arī pieskaitāmi popmūzikai.


– Kā
laika gaitā no pirmsākumiem līdz šim brīdim esat mainījušies
muzikālajā skanējumā?


Raimonds:

– Diezgan krasi. No blūzīga un džezīga skanējuma šobrīd esam
aizgājuši līdz indīpopam, alternatīvajai mūzikai un varbūt pat
poprokam.


Kristīna:

– Esmu saņēmusi viedokli, ka, dzīvojot Londonā, esam kļuvuši
popsīgāki.


Raimonds:

– Mērķis ir sasniegt ierakstu, par ko paši būtu lepni.


Kristīna:

– Ceram, ka tas, ko izdosim rudenī, varētu pašiem patikt. Mūsu
mūzika mainās līdz ar mums.


Raimonds:
– Kad izdevām pirmo albumu, daudz spēlējām koncertos. Pa šo
laiku esam sapratuši, ka grupa ražo produktu, šajā gadījumā –
mūziku. Un mums kā grupai jāfokusējas uz radīšanu. Gribam katru
gadu izdot ierakstu ar piecām dziesmām. Būtu labi katru gadu izdot
albumu, bet tas ir grūti, jo strādājam.


– Teicāt,
ka ar Raimondu Paulu nesaistījāties, jo naudas pelnīšana pati par
sevi nav jūsu mērķis. Bet nebūtu taču slikti no tā, ko radāt,
arī dzīvot?


Raimonds:

– Tas nebūtu slikti. Bet, ja man visa enerģija jāvelta mūzikai,
kam es neticu, tad es labāk strādāju to, kas man patīk, piemēram,
ar riteņiem. Tā es neaptraipu savus ideālus.


Sandis:

– Es cepu vafeles, un man patīk to darīt. Ja tev, lai nonāktu
līdz mērķim, jāapiet līkums vai jādara lieta, kas ir tāda…
Mums tas nelikās labs variants. Zinu, ka grupas tā rīkojas, lai
gan gribētu darīt ko citādāku. Bet mēs laikam neesam no tiem.


– Esat
kopā 12 gadu, vēl aizvien domubiedri.


Kristīna
:
– Es domāju, ka mēs vispirms esam draugi un tad grupa. Man
personīgi tā ir kā mana ģimene Londonā. Protams, mums ir arī
citi draugi, bet šis ir kodols.


Sandis:

– Kad taisu cepeti, zinu, cik cilvēkiem jāgatavo (smejas).


– Dzīvojat
Londonā jau gandrīz četrus gadus, Juris vēl ilgāk, bet tik un tā
Latvijas informācijas telpā jūs sauc par Liepājas grupu. Kā jūs
pret to attiecaties?


Kristīna:

– Tas ir ļoti forši.
Atceros, kad pirms diviem gadiem braucām spēlēt, man likās, ka
neviens neatnāks uz koncertu (smejas),
bet atnāca daudzi.


Raimonds:

– Mēs varam sapulcināt klausītājus, un tas ir ļoti patīkami.
Reāli skatoties, mūsu lielākā auditorija joprojām ir šeit, ne
jau Londonā.


Kristīna:

– Tas ir pats lielākais sasniegums, ja ir kāds, kas klausās. Tu
jau gribi dalīties ar savu mūziku. Tāpēc tie minialbumi, ko
izdodam, ir pieejami par velti. Gribam, lai cilvēki klausās.


– Kāds
jums ir skats no malas uz mūzikas dzīvi Latvijā?


Raimonds:
– Man liekas, ka Latvijā ar mūziku iet labi, par Liepāju pateikt
nemāku, šķiet, tā ir aizgājis posms. Rīga ir tā, kas producē
mūziku.


Kristīna:

– Liekas, kad mēs te bijām, viss kaut kas notika. Tagad ir
panīkums, cilvēki uz klubiem neiet.


Sandis:

– Atceros laiku ap 2000. gadu, man bija gadu piecpadsmit. Tad
bija tik daudz grupu, ka nevaru saskaitīt. Visi kaut ko darīja. Tas
bija vienkārši redzams. Tagad es to neredzu.


– Atmiņā
bez jūsu dziesmām palikušas arī neparastas koncerta vietas, kā
kinoteātris “Balle” 2009. gadā vai noliktava
kanālmalā 2012. gadā, un Kristīnas ekstravagantie tērpi. Kā
būs šovakar?


Kristīna:

– Esam nonākuši pie vienkāršības. Man nebūs nenormālākās
kleitas. Liekas, esmu palikusi vienkāršāks cilvēks (smejas).
Man patīk posties, bet tagad varbūt tērps ir adekvātāks mūzikai.


Raimonds:

– Nē, nē, kleita tev būs glīta.


Sandis:

– Pačuksti, kas tur būs.


Kristīna:

– Es vēl nevaru izvēlēties starp divām kleitām.


– Ko
spēlēsiet “Fontaine Festival” koncertā?


Kristīna:

– Pašu, pašu labumiņu un noteikti svaigākos gabalus. Un būs
viens pārsteigums.


Raimonds:

– Viena dziesma būs veltīta nesen notikušajai nelaimei jūrā.

– Paši
gaidāt uzstāšanos? Ir atšķirība, vai spēlējat šeit vai
Londonā?


Kristīna:

– Protams, šeit ir lielāks stress (smejas).


Sandis:

– Bet arī ir lielāks saviļņojums.


Kristīna:

– Jā, esam taču atbraukuši mājās. Gribas jau, lai forši
uzņem un cilvēkiem patīk. Galvenais, lai visi labi pavada laiku.
Lai nav tehnisku problēmu, jo man ir vokālpedālis ar dažādiem
efektiem, sampleris, sintiņš
un vēl jādzied, un dažreiz arī jāpakustas, tā ka man ir pilnas
rokas ar instrumentiem un nekas nedrīkst noiet greizi.


– Ieklausījos,
ka teicāt – esat mājās. Kur tad īsti ir jūsu mājas?


Kristīna:

– Te apciemojam savas dzimtās mājas. Kad atbraucam, ir neliels
sentiments. Mēs ar Raimondu runājām, kāpēc ir tādas skumjas.
Varbūt tāpēc, ka tas ir aizgājis laiks. Bet mūsu mājas pagaidām
ir Londonā.


Sandis:

– Mājas ir tur, kur tu jūties kā mājās. Tam obligāti nav
jābūt tur, kur tavas saknes.


Raimonds:
– Parasti, kad aizbraucam uz Londonu, tad ir sajūta – beidzot
esam mājās. Domāju, ka mājas mums ir tur. Šeit vārds mājas
skan tāpat, bet te tās ir dzimtā vieta.


Sandis:

– Mājas mēs tagad izjūtam Londonā, bet nav jau teikts, ka tā
būs vienmēr.


Kristīna:

– Katrā ziņā es lepojos ar šādu soli – pārcelties uz
Londonu. Un nevienu brīdi neviens no mums to nav nožēlojis. Tas
mums tiešām ir nācis par labu gan kā grupai, gan kā indivīdiem.
Mēs esam laimīgi!

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz