Četras dienas oktobrī seši Liepājas jaunieši piedalījās Baltijas Jūras pilsētu savienības (UBC) Jaunatnes lietu komisijas projekta “Dažāda vēsture – vienota nākotne” izglītojošā braucienā “Iecietības brauciens”, lai smeltos zināšanas un pieredzi no mūsu ārvalstu kaimiņiem. Atgriežoties ikvienam no mums radās nopietns jautājums: “Ko darīt un kam pastāstīt par redzēto?”

Tāpēc, ka tas būtiski varētu mainīt gan mūsu, gan Latvijā dzīvojošo minoritāšu attieksmi citam pret citu.

Adaptācijas pasākums nenotiek

Liepājas Raiņa 6.vidusskolas 11.b klases skolniece Inese Grīnberga, Liepājas Universitātes studiju programmas “Svešvalodu (angļu, vācu) skolotājs” 3.kursa studente Gunita Leimante un studiju programmas “Kultūras vadība” 3.kursa studente Sanita Kupčus, a/s “Mēs Liepājai” biroja administratore Eva Pempere, Liepājas pilsētas Izglītības pārvaldes projektu administrators Kaspars Vārpiņš un ziņu portāla www.liepajniekiem.lv administratore Ligita Kupčus (raksta autore) devās uz Dāniju, vēl izmantojot pēdējos aviokompānija “Air Baltic” piedāvātos reisus no Liepājas lidostas uz Kopenhāgenu, jo, kā zināms, ziemā tie nenotiks.

Galvaspilsētā Kopenhāgenā ielidojām jau diezgan vēlu – ap pulksten 19.40 pēc Latvijas laika, tur par stundu atpakaļ. Jau raugoties pa lidmašīnas logu, nopūšamies, jo redzēto nevar ne salīdzināt ar Liepājas mazo lidostiņu. Šeit lidmašīnas nolaižas un paceļas ik pēc desmit minūtēm.

Līdz galamērķim – Koldingai – nokļūstam ar vilcienu. Aiz loga jau tumsa, tāpēc neko daudz no Kopenhāgenas neredzam. Lai īsinātu laiku, spēlējam cūkas, jo brauciens ilgst tieši divas stundas. Mūs sagaida viens no izglītojošā brauciena organizatoriem – dānis Karstens Adamsens. Viņš mūs aizvizina līdz šā vakara apmešanās vietai – skolai, kurā mācās ne tikai dāņu jaunieši, bet arī ārzemnieki, kas, nokārtojot eksāmenus un absolvējot šo iestādi, iegūst deviņu klašu izglītību. Arī šajā skolā, tāpat kā citās, ko mums paredzēts apmeklēt turpmākajās dienās, iekārtotā vide ir katra latviešu skolēna sapnis: biljards un galda teniss turpat gaitenī, atpūtas stūrīši ar dīvāniņiem, ko ikviens pēc nodarbībām var izmantot mājas darbu pildīšanai vai papļāpāt ar draugiem. “Žēl, ka tā nav arī manā skolā,” dzirdu Ineses skumju secinājumu. Arī es nodomāju tieši to pašu, atceroties savus skolas gadus.

Skolā ierodamies ap pulksten 23, esam priekšpēdējie, tāpēc nesanāk nekāda lielā iepazīšanās un adaptācija ar citiem šā brauciena dalībniekiem – igauņiem, vāciešiem, dāņiem un zviedriem. Satiekam vēl vienu no organizatoriem – Helgi Helbergu. Ar Latviju un latviešiem viņam ir īpašas attiecības, jo vairākus gadus ir nodzīvots tieši šeit un iepazīta mūsu kultūra. Tāpēc atplaukstam smaidā, izdzirdot ierasto “Labvakar!”.

Tiekam izmitināti vienā no skolas klasēm, kur ikdienā notiek mācības. Klājot guļvietas, lieti noder līdzpaņemtie guļammaisi, bet par spilveniem dvieļi. Pēc nelielām vakariņām tūlīt arī dodamies gulēt, jo nākamajā rītā jāceļas agri – septiņos pēc vietējā laika, lai dotos uz Koldingas domi un tiktos ar mēra vietnieci. Katra diena mums saplānota tik precīzi un piesātināta ar tik daudziem notikumiem, ka par brīvo laiku un lieku sēdēšanu sūdzēties nevarējām.

Latvijai un Igaunijai vissaspīlētākās attiecības

Brokastīs satiekam pārējos ārvalstu jauniešus. Nākas pārvarēt valodas barjeru un likt lietā savas angļu valodas zināšanas. Izrādās, arī Zviedrijas pārstāvji braukuši ar to pašu vilcienu, tikai esam bijuši dažādos vagonos. Vēsums un mulsums jūtams no gan no latviešu, gan ārvalstu jauniešu puses, tāpēc savstarpējo distanci pārvaram pamazām. Kopumā esam 21 – seši organizatori un 15 dalībnieku.

Braucot cauri Koldingas pilsētai ap pulksten 8, redzam ļoti maz kustības – automašīnu ielās gandrīz nav, tāpat arī gājēju. Šeit skandināvi mostas tikai ap pusdesmitiem, turklāt ļoti nesteidzīgi. Pilsēta ir sakopta un tīra. Redzamas auklītes ar bērnu ratiņiem, citām pat divi un trīs mazuļi pie rokas.

Pēc sarunas ar Koldingas mēra vietnieci prātā joprojām palicis stāsts par centieniem piesaistīt cilvēkus, lai viņi brauktu un atpūstos tieši šeit – vecpilsētā. Tiek celtas dažādas izklaides vietas, rīkoti pasākumi, kuros ģimenes varētu atpūsties kopā ar bērniem.

Pēc tam dodamies nelielā ekskursijā pa Koldingu, tādējādi, redzētā iespaidoti, uz pozitīvas nots uzsākam grupu darbu, rakstot piecus pozitīvus un tikpat daudz negatīvu stereotipu par katru no piecām valstīm. Tas nākas grūti, jo nevienam no mums nav bijis pārāk ciešs kontakts ne ar dāņiem, ne zviedriem, šeit tiešām rakstījām kaut kur pa ausu galam dzirdētas īpašības un frāzes. Par latviešiem nācās dzirdēt visdažādākās lietas: kopējam igauņus, neko nezinām, esam stresa pilni, vēsi, noslēgti, pelēki utt. Mūsu emocijas, to lasot, mijās no skaļiem smiekliem līdz jautājumam: “Vai tiešām viņi tā domā par mums?” Stereotipu tiešām ir daudz, un lauzt tos ir grūti.

Kad pārrunājam minoritāšu jautājumus katrā valstī un problēmas, diskusiju centrā ir Latvija un Igaunija, jo nevienā citā valstī nav tik nopietnu konfliktu starp minoritātēm, kā mums ar krievu cilvēkiem. Uzdod daudz jautājumu, uz kuriem arī cenšamies atbildēt. Kaut gan ļoti prasījās arī otrās puses – krievu – viedoklis un argumenti, kāpēc situācija izveidojusies tāda, kāda tā diemžēl ir.

Otrās dienas naktsmītne izvēlēta Kvinsbergas pilsētā – vietā, kas nozīmīga vācu minoritātēm. Iepazīstamies ar Heiko Frostu, kas uz Dāniju pārcēlies no Vācijas un uzsācis savu biznesu. Viņa izveidotā jauniešu mītne pilda vairākas funkcijas – tajā var apmesties ceļotāji un tūristi no visas pasaules, lai pārlaistu nakti vai vairākas dienas, kā arī rīkot dažādus tematiskos pasākumus, jo telpas piemērotas gan semināriem, gan nelieliem koncertiem un uzvedumiem, pieejama arī disko zālīte, kas sākumā bija iecerēts kā baseins.

Šeit arī beidzot notiek adaptācijas vakars, un caur spēlēm mēģinām iegaumēt cits cita vārdus – Heidi, Klāra, Patrīcija, Lī, Matīss, Kristiāns utt. Nenākas viegli, bet cenšamies. Priecājamies, ka nav nekādu grupu darbu vai sarežģītu uzdevumu, jo dienas laikā piedzīvotais un braucieni darījuši savu – esam noguruši, tāpēc vienīgais, par ko spējam domāt, ir mīksta gulta un miegs. Jauniešu mītnē apmetušies arī cilvēki ar garīgās attīstības traucējumiem. Tā ir vēl viena lieta, kā pietrūkst Latvijā. Viņi neslēpjas un dodas ārpus māju sienām iepazīt pasauli. Līdzāspastāvēšana ir pašsaprotama lieta.

Ar katru paaudzi identitāte mazinās

Atkal ceļamies agri, jo priekšā vairāku stundu ceļš uz Vācijas Flenburgas pilsētu, kas patiesībā izveidojusies par sava veida dāņu minoritāšu pilsētu ar saviem bērnudārziem, skolām, bibliotēkām, baznīcu. Viņi arī uztur dzīvas dāņu tradīcijas un kultūru, rīkojot pasākumus un atzīmējot valsts svētkus. Viens no dāņu minorātes pārstāvjiem pastāstīja, ka savstarpējās attiecības ar vāciešiem šeit esot labas, būtisku konfliktu nav. Uz jautājumu, kāpēc viņš tik ļoti cenšas uzturēt un saglabāt dāņu tradīcijas, ja pats dzimis un audzis Vācijā, atbilde skan: “Manas saknes ir Dānijā. Esmu dānis!” Un tūlīt saņemam pretjautājumu: “Kāpēc pieņemt vācu tradīcijas, ja pēc būtības esmu dānis?” Un ar šādu pārliecību viņi šeit dzīvo. Taču pretrunas tajā visā saskatām dāņu skolā un tur sastaptajos skolēnos: viņi runā un arī jūtas kā vācieši, viņos vairs nav manāms tas dāņu gars, kas vecākos. “Tas nav nekas neparasts un to var saprast,” mums paskaidro viens no dāņiem. “Pusaudži ir tajā vecumā, kad meklē savu identitāti, mēģina saprast savu es. Ļoti iespējams, ka tad, kad viņiem pašiem pienāks laiks izlemt, kādā skolā un kā audzināt savus bērnus, viņi noslieksies par labu savai kultūrai un savām saknēm.”

Iemesls, kāpēc Flensburga kļuvusi par dāņu minoritāšu pilsētu, ir cieši saistīts ar vēsturiskajiem notikumiem, kad robeža starp Dāniju un Vāciju vairākos posmos mainījusies, tāpēc šajā pusē dzīvo tik daudz dāņu, bet otrā pusē – vāciešu.

Nepilnas divas stundas dodamies pētīt šo Ziemeļvācijas pilsētu. Iepazīstamies ar Kuģniecības muzeju, jo šajā pilsētā jūras viļņu vagotāji joprojām tiek būvēti, ievērojot senās tradīcijas. Pusdienās apēdam kebabu, kas iegādāts nelielā ēstuvītē. Garšīgs. Lielākais izbrīns par veikalu, kurā visas preces maksā vienu eiro. Sapērkam visādus niekus, kaut gan var atrasts arī saimniecībā noderīgas lietas. Flensburgā, pametot acis uz augšu, dažviet skatienam paveras dīvaina aina – virs galvām karājas desmitiem apavu pāru! Izrādās, šī tradīcija ir pārņemta no angļiem un šeit kļūst arvien populārāka: ja jaunais pāris izlēmis ievākties kādā dzīvoklī, tad par zīmi pārējiem, ka tas ir aizņemts, uz drāts tiek izmests vai pakarināts apavu pāris.

Mūsu brauciens todien beidzas Vācijas Mēzenas pilsētā, turklāt iecerēts kultūras vakars, kurā iepazīsimies ar katras valsts tradīcijām. Centāmies ārzemniekiem iemācīt latviešu tautas deju “Tūdaliņ, tāgadiņ”. Nobeigumā nobaudījām arī citu valstu gardumus – zviedru un igauņu šokolādi, vācu marcipānu un piparkūkas u.c. garšīgas lietas.

Koncentrācijas nometne – atgādinājums citiem

Pamostamies un saprotam, ka šī ir pēdējā “Iecietības brauciena” diena, turklāt psiholoģiski vissmagākā, jo paredzēts apmeklēt koncentrācijas nometni Noijengammē, kas atrodas netālu no Hamburgas. Tā ierīkota Otrā pasaules kara laikā.

Sperot soļus šajā vietā, ko pirms pāris gadu desmitiem darījuši arī tūkstošiem ieslodzīto, pārņem dīvainas jūtas. Redzamas iespaidīgas piemiņas vietas no akmens krāvumiem, kas izveidotas, nojaucot ieslodzīto mājvietas, kur pēc smagā dienas darba pārlaistas īsās nakts stundas. Teritorija ļoti plaša, tāpēc saprotama tās uzturētāju bezpalīdzīgā sajūta – lai teritoriju uzturētu kārtībā, trūkst naudas. Neizmantotās ēkas nojaukt nedrīkst, jo tām piešķirts vēsturiskā mantojuma statuss, līdz ar to tās aizsargā likums.

Nometnē tikām ielaisti arī tādās vietās, kur parastie apmeklētāji netiek. Tāpēc jo krasāk izjutām senās pagātnes elpu un atstātās šausmas: ķieģeļu rūpnīca, kas uzbūvēta ar pašu ieslodzīto rokām, vagoni, kuros cietumnieki pēdējiem spēkiem krāvuši mālus, guļvietas, kurās vajadzējis saspiesties trim četriem cilvēkiem, bunkurs, kur par neizdarītu darbu ieslodzīti cilvēki, vieta, kur atradusies krematorija utt.

Helgem jautāju, kā vācieši uzver šādu ierakstu savas valsts vēstures lappusēs? Viņš atbild pavisam vienkārši: “Pašlaik tas ir kā atgādinājums un mācība citiem kaut ko tādu nepieļaut vēlreiz.”

Grib dalīties ar redzēto un piedzīvoto

Lai paspētu uz mājām, jāceļas jau pulksten 4 pēc vietējā laika. Priekšā vairāku stundu brauciens līdz Kopenhāgenas lidostai. Atkal šķērsojam Vācijas robežu, kas notiek apbrīnojami brīvi un bez kādām pases kontrolēm. Daļu atpakaļceļa veicam ar prāmi. Autobusā esam tikai latvieši un zviedri, no pārējiem atvadījāmies iepriekšējā vakarā organizatoru sarīkotajā barbekjū vakarā.

Lidostā uzzinām, ka esam vienīgie pasažieri, tāpēc nosmejamies, ka būs gluži kā ar privāto lidmašīnu. Bet pirms tam sakām ardievas viesmīlīgajai Dānijai un cilvēkiem, kas ļāva piedzīvot un iepazīt citu cilvēku kultūru, redzēt un dzirdēt, kā tiek risināti tolerances jautājumi un kādas attiecības valda starp dažādu minoritāšu cilvēkiem. Lai arī tagad plaši tiek skandēts multikulturālās sabiedrības jēdziens, kas aicina būt vienotiem un izturēties iecietīgi pret citu valstu cilvēkiem, kultūru un tradīcijām, gribas tajā visā nepazaudēt latviešu identitāti un to, no kurienes mēs nākam.

Tiekoties ar Liepājas Jaunatnes centra vadītāju Pāvelu Juru, sapratām, ka vēlamies savos iespaidos dalīties arī ar citiem, tāpēc pavisam drīz notika pasākums, uz kuru aicinās gan latviešu, gan dažādu minoritāšu pārstāvjus, lai iepazīstinātu ar ārvalstu pieredzi un viņu izstrādāto attiecību modeli.

Ligita Kupčus,
“Kurzemes Vārds”

Izglītojošā brauciena dalībnieki kopā ar Koldingas mēra vietnieci (pirmajā rindā pirmā no kreisās). Sagaidot mūs domē, kā labvēlības apliecinājums cieši cits citam blakus novietoti visu piecu – Igaunijas, Latvijas, Zviedrijas, Vācijas un Dānijas – valstu karogi.

Viens no “Iecietības brauciena” vakariem tika pavadīts, iepazīstot citu valstu kultūru. Kamēr mēs mēģinājām iemācīt ārzemniekus dejot latviešu tautas deju “Tūdaliņ, tāgadiņ”, tikmēr, piemēram, zviedru meitenes demonstrēja savu svētku būtību, palīgā ņemot dažādus dabas materiālus, atribūtiku un pat citus dalībniekus.

Interesanta tradīcija, kas pārņemta no angļiem: ja jaunais pāris izlēmis ievākties kādā dzīvoklī, tad par zīmi pārējiem, ka tas ir aizņemts, uz drāts tiek uzmests vai pakarināts apavu pāris.