Lielā talka ir tradicionāls vides pasākums ar mērķi padarīt Latviju un Baltijas jūras reģionu par tīrāko vietu pasaules kartē.

Personīgi man liekas, ka talkas ideja un kopumā doma par vides sakopšanu ir tikai apsveicama. Man ir prieks, ka ir tādi cilvēki, kas neatslābstot, ir gatavi pasākumu organizēt un tādi, kas atsaucās un dodas līdzi ceļā uz sakoptāku valsti. Ir cilvēki, kuri piedalās vienu reizi un ir tādi, kuriem talkošana ir aicinājums un piedalās atkārtoti. Tie, kuri piedalās talkās to nedara ar domu, ka tagad iet aiz kāda vākt, viņi vienkārši dara labu darbu. Protams, vienmēr atradīsies arī kāds kurš uzskata pretēji – es neesmu piedrazojis un aiz citiem nevākšu. Bet ir jāatceras, ka talkošana ir brīvprātīgs pasākums. Gribi – piedalies, negribi – nepiedalies.

Arī uzņēmums ”Sofijas laivas” organizē talkas, kad sakopjam ūdenstilpju krastus. No savas pieredzes varu teikt, ka cilvēki, kuri nolemj iesaistīties, iespējams, piedalās pirmo un pēdējo reizi, bet cilvēkā kāds apgaismības stars tomēr trāpa pa galvu un viņš saprot, ka aiz sevis savākt ir daudz labāk nekā nesavākt. Varbūt nākamreiz viņš nedosies talkot, bet noteikti padomās divreiz pirms nomest atkritumus.

Laivotājiem ir nerakstīts likums – aiz tevis ir jāpaliek tīrākam, nekā pirms tu biji aizbraucis. Der padomāt, ko tu vispār ņem līdzi, dodoties atpūtā pie dabas. Reizēm tiek ņemtas mantas, kuras galīgi nav nepieciešamas.

Ir jāsaprot, ka ja tev bija spēka aizvest pilnu ūdens pudeli, tad jābūt arī spēkam atvest tukšu atpakaļ. Tas ir tik loģiski – savākt aiz sevis.

Esmu aicinājis pašvaldības un komunālo pārvaldi pie dabas, atkritumu urnu vietā izlikt mazu šiltīti  ”Ko atvedi, to aizved”. Mēs domājam, ka ir ļoti labi, dot iespēju izmest gružus, bet patiesībā problēma ir tāda, ka parasti tās ir izvietotas dziļi mežā un tie, kuri ir uzņēmušies atbildību apsekot šīs miskastes, nevar aiz katra aiziet un to izdarīt. Problēma slēpjas tajā, ka laivotājam, sēņotājam, ogotājam, atpūtniekam atliek vien izmest kādu pārtikas produktu, kad aiz viņa atnāks kāds dzīvnieks vai putns un visu izārdīs. Pēc tam, uzpūšot vējam, visi gruži aizlido, tā iegūstot absolūti pretēju efektu. 

Aizvien vairāk paliek cilvēki, kuri savieno patīkamo ar atkritumu vākšanu. Piemēram, citi dodas skriet vai nūjot ar plastmasas maisiņu un savāc pa ceļam esošos atkritumus. Manuprāt, tieši ar šiem labajiem piemēriem mēs varam sabiedrībai parādīt, ka gadā nav jābūt tikai vienai dienai, kad sakopt vidi. To mēs varam darīt arī ikdienā, neieguldot papildus pūles. 

Manuprāt, Latvija ir kļuvusi tīrāka un sakoptāka. Ja mēs paskatāmies kādus desmit gadus atpakaļ, tad šobrīd situācija ir kā diena pret nakti. Piemēram, pirms pāris gadiem domājām sakopt Cietokšņa kanāla krastu, kurš bija pilns ar gružiem. Tagad aizbraucot ir pavisam cita lieta.

Kopumā situācija viennozīmīgi uzlabojas. Ja apkārtējā vide ir tīra un atrodas, kāda vieta, kura ir piedrazota, tas ļoti cērtas acīs. Bet pirms pāris gadiem šādas vietas bija visās malās. Tagad cilvēki paliek gudrāki, apmierinātāki ar dzīvi, viņiem patīk atrasties tīrā, nepiemēslotā vidē. Vienmēr atradīsies kāds, kurš izmetīs gružus un aiz sevis nesavāks. Bet, jo vairāk mēs darīsim šos labos darbos, jo labāka pasaule mums apkārt kļūs!

Turaids Šēfers, “Sofijas laivas” īpašnieks