Tas ir siltums, gaisma, tas aicina sanākt kopā, atmaigt, uzsmaidīt un palīdzēt cits citam. Tādēļ Nīcas novadā tapušajai biedrībai dots tāds nosaukums, stāsta “Ugunskura” vadītāja Modrīte Stūre.

Otrdien viņa ar palīgiem bija aicinājusi uz kopīgām pusdienām tos novada ļaudis, kam ikdienā sūruma pārāk daudz, lai ļautos nesteidzīgām sarunām, kopīgām dziesmām, lūgšanai un mazai izklaidei.

Visvairāk pietrūkst siltuma

“Tas ir tik labi – tā sanākt kopā! Jo mājās ir tāda vienveidība…” saka Aiga Vītola no Jūrmalciema. Jaunās sievietes ikdiena paiet, rūpējoties par pieciem bērniem un slimo mammu. Tagad, kamēr bērni ar citiem kopā turpat Novada domes mājā iet rotaļās, Aiga var atvilkt elpu. “Bieži jau tā negadās,” viņa pasmaida. Divi vecākie bērni – vienpadsmitgadīgā Dace un astoņgadīgā Sanita – iet skolā, septiņus un trīs gadus vecie Andris un Raivis – bērnudārzā. Mazākais puika dzīvo pa mājām. Visas vecuma grupas – sākot no mazuļu un beidzot ar tīņu niķiem?

“Es jau pati tāds liels tīnis esmu, kā vecākā māsa,” Aiga iesmejas. “Kad eju no istabas ārā, tad visi barā man tūliņ pakaļ! Reizēm tas nav viegli. Bet, kad tā padomā – tas ir daudz labāk nekā, ja bērni no tevis novēršas…” Bet grūti esot tādēļ, ka apkārtējie nosoda, sakot: kam tik daudz bērnu vajadzējis! Bet liela ģimene Aigai, vienai pašai augušai, vienmēr esot bijis sapnis.

Kā visvairāk Aigas ģimenei šoziem pietrūkst? “Siltuma. Mums mājās ir ļoti auksti,” viņas pleci viegli sagumst. Mazākais bērniņš, divgadnieks Lauris, no tā ciešot visvairāk. Biežā slimošana un astma arī šoreiz liegusi puikam doties līdzi.

Jā, ar iztikšanu viegli gan neesot. Pēdējos trīs mēnešus pašvaldība maksājusi pabalstu, tad ģimene zinājusi, kā ir, kad katru dienu maize.

“Dievs teica: ej!”

Uz Ziemsvētku laika pusdienām aicinātas tās ģimenes no visa novada, kuras “Ugunskura” dalībnieki reizi divos mēnešos apmeklē, lai noskaidrotu, vai nevajag kāda atbalsta. Iepriekš gan viņi vienmēr palūdzot atļauju atbraukt atkal.

“Ziemassvētki ir prieks. Bet tas ir arī laiks, kad daudzi ir vientuļi un grimst depresijā. Tāpēc tagad ir labs laiks pulcināt ļaudis kopā,” saka viens no “Ugunskura” dalībniekiem Aivars Vadonis.

“Ugunskurs” radās šā gada pašā sākumā. “Dievs man teica: ej pie šiem cilvēkiem! Nes viņiem labo vēsti!” tā par pašu sākumu stāsta Modrīte Stūre. Kad šaubījusies par to, cik viņa viena var izdarīt, sastapusi citus, ar kuriem kopā šo ceļu iet: otaņķniekus Sandru un Aivaru Vadoņus, nīcenieces Anitu Cepurnieci, Inesi Bobinsku, Skaidrīti Starku, Solvitu Silenieci un Zitu Karlsoni. Jūnijā biedrība tika reģistrēta. Lai meklētu tos ļaudis, kam vajag palīdzības, un sniegtu viņiem to. To “Ugunskurs” dara pašu spēkiem, tagad arī sadarbojoties ar labdarības projektu “Kraukļa fonds”.

Novada bērniem un jauniešiem biedrība šovasar sarīkojusi arī divas nometnes. Esot arī citas ieceres. Bet tas viss – caur dziļi garīgu pasaules skatījumu. “Dievam pie mums ir pirmā vieta,” Modrīte Stūre piebilst.

“Dievs ir tikai lūgšanas attālumā no mums,” saka arī Aivars Vadonis, uzsverot, ka Viņu lūgt var jebkurš no mums, ne tikai priesteri vien.

Atjauno Sarkano Krustu

Tagad kopīgs darbs uzsākts ar nupat izveidoto Sarkanā Krusta Nīcas jauniešu nodaļu, ko vada Andris Krūms. Līdz šim tādas neesot bijis, vien gados vecākie ļaudis atminoties, ka ļoti sen šī organizācija te darbojusies. Nīcenieks darbojies Sarkanā Krusta Liepājas komitejā, tur viņam arī ieteikuši saaicināt kopā sava novada jauniešus. Nu viņi ir jau pieci. Un jau paveikuši Nīcas pusē arī pirmos labos darbus.

Jaunajā gadā Andris plāno par Sarkano Krustu vairāk stāstīt arī Nīcas vidusskolā, lai ieinteresētu jauniešus. “Ja tu tepat dzīvo, mācies, strādā, tad kāpēc gan nepamēģināt? Tā var tik daudz ko jaunu iemācīties par dzīvi, var iepazīt arī pats sevi,” Andris pamato, kāpēc būtu vērts iestāties Sarkanajā Krustā.

“Ugunskurs” gaida arī citus ļaudis, kas ar saviem spēkiem un domām vēlētos iesaistīties šajā darbā.

Dina Belta,
“Kurzemes Vārds”

Ļaudis pie pusdienu galda apkalpo Andris Krūms un citi Sarkanā Krusta Nīcas jauniešu nodaļas biedri.

Jūrmalciemniece Aiga Vītola audzina piecus bērnus un apkopj mammu, kas uz slimības gultas. Visvairāk viņas ģimenei trūkst siltu māju.