Ja vērtējam Liepājas kultūras piedāvājumu klāstu, tad korekti būtu vērtēt atsevišķi kultūras un izklaides jomas, jo katrai no tām ir atšķirīga mērķa un formāta pasākumi.

Lai analizētu, cik daudzveidīgs ir piedāvātais kultūras pakalpojumu klāsts un vai tas apmierina Liepājas iedzīvotājus, protams, būtu nepieciešams padziļināts pētījums, taču no mana subjektīvā skatupunkta, salīdzinot ar citām reģiona pilsētām, es to raksturotu, kā plašu un piemērotu dažādām mērķauditorijām.

Taču ir vērojama izteikta sezonalitāte – vasarā vairāk koncentrējoties uz izklaides pasākumiem, piemēram, festivāliem, brīvdabas koncertiem un tamlīdzīgiem pasākumiem, kas vairāk piemēroti jauniešu auditorijai, bet ziemas sezonā akcents tiek likts uz kultūras pasākumiem.

Līdz ar to kultūrpolitikas un kultūras dzīves veidotājiem būtu vērts aktualizēt jautājumu, kā nodrošināt, lai kultūras un izklaides pasākumu piedāvājums visa gada garumā būtu nemainīgi augsts un piemērots visām auditorijām, kas nodrošinātu to, lai investīcijas, kas pēdējo gadu laikā ieguldītas Liepājas kultūras infrastruktūras attīstībā, nodrošinātu gaidīto atdevi.

Šobrīd nav pieejami statistikas dati par iepriekšējā gada Liepājas kultūras piedāvājumu un pieprasījumu, kas apgrūtina analizēt kultūras patēriņa attīstības tendences līdz ar to nākas balstīties uz subjektīviem novērojumiem.

Kopumā es Liepājas iedzīvotājus vērtētu kā aktīvus kultūras patērētājus. Nedomāju, ka, novērojot kādas kultūras iestādes apmeklētāju skaita samazināšanos, varam secināt, ka iedzīvotāju aktivitāte kultūras patēriņa ziņā samazinās.

Pēdējo gadu laikā, jau minētās kultūras infrastruktūras attīstības rezultātā ir ievērojami paplašinājies kultūras pasākumu skaits pilsētā, kas pasākumu apmeklētājus ”izkliedē”, tādā veidā radot iespaidu par aktivitātes mazināšanos. Savukārt tas skaidri norāda uz nepieciešamību koncentrēties uz Liepājas kultūras pasākumu piedāvājumu kā tūrisma produktu, padarot to pievilcīgu ne tikai pilsētas un reģiona iedzīvotājiem, bet viesiem no tālākām pilsētām un citām valstīm.

Tas, ka kultūras tirgū ienācis jauns spēlētājs – koncertzāle, tādējādi bagātinot arī kultūras piedāvājuma klāstu, situāciju ne būt neatvieglo, tādēļ, manuprāt, kultūrdzīves organizatoriem būtu jānosaka konkrēts segments, kurā tā darbojas un atbilstoši savu resursu un infrastruktūras kapacitātei jāpiedāvā specifisks, atšķirīgs kultūras produkts.

Atsevišķi pasākumi ir pierādījuši, ka augstā cena nebūt nav noteicošais faktors, pasākuma apmeklētībā, piemēram, Andra Nelsona un Kristīnes Opolais koncerts, par kura apmeklējumu ir jāšķiras no 40,00 līdz 150.00 EUR ir teju izpārdots. Šis piemērs spilgti apliecina, ka ir pieprasījums pēc kvalitatīva, unikāla kultūras produkta, par kuru pasākuma apmeklētāji ir gatavi maksāt.

Kā būtisks aspekts ir jāmin mārketinga darbība – tā nedrīkst būt koncentrēta vienīgi uz kultūras produkta pārdošanu. Ir svarīgi, lai tiktu veidotas ilgtermiņa attiecības ar klientu. Tas sevī ietver plānotu un koncentrētu mārketinga darbību – uzrunāt noteiktas auditorijas, piemēram, bērnus, jauniešus, ģimenes, seniorus utt., veidojot konkrētai mērķauditorijai piemērotu komunikāciju, pielietojot dažādus mārketinga instrumentus panākt, lai viens kultūras patēriņš stimulē citu patēriņu.

Piemēram, apmeklējot koncertu, tiek iedota 10% atlaide teātrim, apmeklējot teātri, tiek iedota 15% atlaide ieejai muzejā utt. Ir nepieciešams izstrādāt dažādas atbalsta formas un inovatīvas pārdošanas stratēģijas.

Šeit es noteikti pievienojos koncertzāles ”Cēsis” vadītāja Jura Žagara ieteikumam – organizējot pasākumu, vienmēr parūpēties, lai zāle būtu pilna! Bieži pēc vārdiem ”Koncerts izpārdots!” neapzināti tiek radīta sajūta par kvalitāti.

Šobrīd Latvijas ekonomikā vērojamā straujā izaugsme, kas veicinās arī atalgojuma līmeņa kāpumu, man ļauj izdarīt pieņēmumus, ka, palielinoties atalgojumam, cilvēki vairāk līdzekļus atvēlēs kultūras pasākumiem. Rekomendēju arī kultūrpolitikas veidotājiem vairāk koncentrēties uz kultūras projektu konkursu organizēšanu, atvēlot tam arī būtiskus finanšu līdzekļus. Tas savukārt rosinās iedzīvotāju un uzņēmēju lielāku iesaisti kultūrdzīves veidošanā, tādējādi panākot, to, ka iedzīvotāji spēj ietekmēt kultūras dzīvi pilsētā.

Savukārt publiskā sektora organizācijām, kuru atbildībā ir kultūrpolitikas veidošana Liepājā, savu darbību iesaku fokusēt uz sabalansētu kultūras procesu attīstību un kultūrpārvaldību, pasākumu organizēšanu atstājot kultūrprodukta radītāju ziņā. Es arvien ticu, ka Liepājai kā kultūras pilsētai ir milzīgs potenciāls.

Uldis Drišļuks, Liepājas Universitātes studiju programmas ”Kultūras vadība” direktors