Piektdiena, 29. marts Agija, Aldonis
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Varonība kaujas laukā un ikdienā

Varonība kaujas laukā un ikdienā
11.11.2008 12:39

Atslēgvārdi

“Nu jūs zināt, varoņi kā rodas…” dziedāja Renāra Kaupera atveidotais Šveiks. Bet ja nopietni? Kas ir varonība, kā rodas varoņi un kur viņus meklēt ekstremālos apstākļos un ikdienā? Par to  sarunājās jaunieši – Liepājas Universitātes studenti –, kuri mācās Latvijas vēsturi, lai tālāk šīs zināšanas dotu skolēniem.  Tie ir topošie vēstures skolotāji Lāsma Plaude (2.kurss), Jānis Kaufelds (1.kurss) un Pāvels Jurs (3.kurss) kopā ar savu pasniedzēju – Liepājas Universitātes docenti, vēstures doktori, vēstures un sociālo zinātņu skolotāju studijas programmas direktori Āriju Kolosovu.

– 11.novembris ir Lāčplēša diena. Diena, kad mēs runājam par savas tautas varoņiem. Tieši tāpēc saasinājusies tēma, kas ir varoņi, kādās situācijās viņi rodas. Kā jūs definētu šo jēdzienu?
Ā.K.: – Tas ir ļoti nopietns jautājums. Man universitātē bija nodarbības ar dažādu studiju programmu jauniešiem. Nodarbību laikā es puišiem un meitenēm pavaicāju, ko viņi domā par šo tematu. Jaunieši bija gatavi runāt par to un atbildēja, ka varonis ir tas, kurš gatavs palīdzēt citiem, bet šo palīdzēšanu uztver kā pašu par sevi saprotamu. Kurš nedomā par sevi, nelielās ar to, ka palīdz, nečīkst par grūtībām. Bet, runājot par pagātni, vairāk viņi domā, ka tas ir cilvēks ar augstākiem mērķiem, kurš nostājies pret pārspēku.
P.J.: – Varonība, manuprāt, ir dzīvesveids. Varonība nevar izpausties vienā noteiktā brīdī, kad es pēkšņi izdomāju kādu izglābt. Nevar taču no zila gaisa izdomāt būt par varoni. Tāpat kā nevar izmācīties par prezidentu, arī par varoni ir jāizaug. Gribētu, runājot par vēsturi, nodalīt varoni no līdera. Varonis, domāju, jāsaprot cēlākā nozīmē. Viņš nav vadītājs, nav līderis, bet ir spējīgs uz drosmīgu un izšķirīgu rīcību vajadzīgā mirklī un situācijā.
L.P.: – Es uzdevu sev šo jautājumu. Domāju, ka varonība – tā ir cilvēka uzdrīkstēšanās darīt citiem kaut ko labu. Varonība ir tas, ka tu sevi pārvari kaut kādās dzīves situācijās, jo dzīve taču nav rozēm kaisīta, mēs ik pa laikam esam krustcelēs, var būt dažādas situācijas, kad jāizšķiras par rīcību. Tā ir cilvēka spēja saņemties un pārvarēt grūtības, arī tā, manuprāt, ir varonība.
J.K.: – Tā ir saņemšanās, drosme. Varonība ir stipri individuāls jēdziens. Viens var uzskatīt, ka viņš vienkārši kādam palīdz kaut ko izdarīt, bet otrs līdzīgu darbību var uzskatīt par varonību. Tāpat ir mirkļa varonība un varonība, kura izpaužas brīvības cīņās, izglābjot dzīvību citiem kādā ekstremālā situācijā vai notikumā.
Ā.K.: – Studenti vēl teica, ka varoņi ir arī tie žurnālisti, kas dodas uz planētas karstajiem punktiem, lai sniegtu sabiedrībai patiesu ieskatu no notikumu vietām.

Nosauciet kādu konkrētu cilvēku, personību, kuru jūs dēvētu par varoni.
L.P.: – Es pirmām kārtām minētu savus vecākus. Viņi ir tie, kas man un pārējiem saviem bērniem iemācīja, kas ir dzīves vērtības, kas ir labestība. Mana mamma ir mana varone un tētis ir mans varonis, jo viņi pūlas un strādā, lai mums būtu labi, lai mēs varētu mācīties un sasniegtu savus mērķus.
P.J.: – Vecāki ir vērtība pati par sevi. Bet es nosauktu savus vecvecākus, kuri ir piedzīvojuši Otro pasaules karu, izcietuši visas grūtības. Nedomāju, ka varoņi ir tikai tie, kas bijuši iesaistīti militārās kaujās. Tas cilvēks, kurš ir reāli atsacījies no sava labuma par labu citam, arī var pretendēt uz tādu atzinību. Mūsu ģimenē ir tāda leģenda. Viens no maniem vecvectētiņiem Ukrainā bada laikā atdevis visu pārtiku savai māsai, kurai bija mazi bērniņi, pats apsedzies ar segu un nomiris. Viņš nav skrējis pretī lodēm, tā bija tāda sadzīves, bet tāpēc nebūt ne mazāka varonība.
J.P.: – Es arī domāju, ka mana mamma ir varone, jo viņa viena izaudzināja mani, manu māsu.
Ā.K.: – Reizēm man saka, tu esi varone: esi izaudzinājusi labus bērnus, ieguvusi labu izglītību, sasniegusi zināmu statusu. Man tas šķiet savādi, ka tā saka. Bet es domāju, ka ir tā, reizēm kādu nosauc par varoni, bet viņš nebūt tāds nejūtas. Taču tas ir ļoti jauki, ka cilvēki spēj saskatīt savos tuviniekos varonību. Studenti arī nosauca par varoņiem savus radiniekus. Kāds jaunietis minēja vecmāmiņu, kura izaudzināja savus mazbērnus, kad viņu vecāki traģiski gāja bojā. Studenti runāja arī par cilvēku nesavtīgumu, kuri nedomā par savu labumu. Man pašai ir piemērs, kā es sastapos ar varonību. Kad mācījos skolā, kad studēju, bija padomju laiks un skaļi nerunāja par Lāčplēša ordeņa kavalieriem, uzsvēra tikai latviešu sarkanos strēlniekus. Un tad pirmajos neatkarības atgūšanas gados, es, jau būdama vēsturniece, piedzīvoju neaprakstāmas izjūtas. Kāds mans radinieks izcēla no kastītes Lāčplēša ordeni un parādīja fotogrāfiju, uz kuras bija redzams viņa tētis ar šo ordeni. Un vēl bija stāsts, par ko ordenis piešķirts, par cīņu, kurā uzveikts pretinieks. Man burtiski skudriņas skrēja pa muguru. Tieši tas, ka rokā bija ordenis, ka bija fotogrāfija, padarīja stāstījumu tik dzīvu, tas vairs nebija kaut kāds bezpersonisks ordeņa kavalieris. Tur izpaudās arī dēla lepnums, jo beidzot, pēc tik daudziem klusēšanas un slēpšanas gadiem, viņš varēja šo ordeni un stāstu izcelt gaismā.
P.J.: – Esmu ticies ar Represēto kluba biedriem, klausījies Arnolda Treides stāstījumu. Un mani pārsteidza tas lielais optimisms un dzīves gudrība, jo viņi – vīri un sievas–, kas pārdzīvojuši dažādas šausmas, nebūt neklaigāja par dzīves grūtumu. Tāpat, kad skatos raidījumu “Latvijas lepnums”. Tur var redzēt īstu varonību, kas pati par sevi nelielās, kuru ir izcēluši citi cilvēku, radinieki, kaimiņi.
L. P.: – Pats jau var domāt, ka neko sevišķu tu neesi paveicis, tāpēc tik vajadzīgs ir skatījums un vērtējums no malas. Apkārtējie cilvēki, kas spēj novērtēt rīcības lielumu, vērtību.

Mēdz būt grāmatu, filmu, tagad jaunajai paaudzei ir datorspēļu varoņi. Kas jums augot šķita tāds varonības un atdarināšanas cienīgs paraugs?
P.J.: – Manā bērnībā vēl nebija datorspēles, mani varoņi bija pasaku tēli. Kas nu tur par varoni tāds datorķēms, kas tur lēkā…
L.P.: – Bērnībā man ļoti patika Kārļa Skalbes pasaka “Kaķīša dzirnavas”. Esmu to pārlasījusi daudzkārt, esmu skatījusies multiplikācijas filmu. Un varu teikt, ka katrā dzīves posmā, katrā vecumā to stāstu uztver citādāk. Sākumā, kad biju maza, bija jauki kaķīši, kuri iet ciemos cits pie cita. Tagad es saprotu, ka pasakā notiek labā un ļaunā cīņa. Tagad es varu pateikt, ka Skalbes baltais Kaķītis tiešām bija varonis, viņš bija klusais cīnītājs, kas pret pasaules ļaunumu vērsās ar labestību. Un uzvarēja. Tātad varonim nav jābūt ar platu krūti un šaujamo, tas var būt kaut kas tik labs, mīļš un latvisks kā Skalbes Kaķītis. Tāpēc es domāju, ka tie cilvēki, kas no sirds dod citiem, neko neprasot pretī, ir pelnījuši, ka viņus ievēro. Jo spēja dot citiem, palīdzēt – tā arī ir varonība. Jo nereti ir tā, ka kaut ko dod, bet gaida pretī, ka par to uzslavēs un ievēros.
J.P.: – Man bērnībā bija vairāki varoņi, bet visvairāk mani aizrāva, pasaka “Apaļā galda bruņinieki”. Man tie visi bija varoņi, jo cīnījās par savu brīvību, ideju. Jo tiem, kas cīnās par brīvību, parasti ir lielāks spēks nekā iekarotājiem. Jo ir mērķis.
Ā.K.: – Mana dzīves pieredze ir lielāka, un es domāju, ka varoņiem nebūt nav jābūt gados veciem no seniem notikumiem. Te es runāju par Atmodu, par Tautas fronti. Mūsdienu jauniešiem tā jau ir vēsture, un mēs varam runāt par Atmodas laika varoņiem, sevišķi tiem, kuri toreiz bija jaunieši. Tas vēl vēsturniekiem ir pētāms posms un process.

Jā, ir notikumi un brīži, kas no sabiedrības prasa īpašu mobilizēšanos – kā karš, kā barikādes, kā dabas katastrofas un stihiskas nelaimes, kurās tad noteikti ir vieta atsevišķu indivīdu varonībai. Kā, pēc jūsu domām, apstākļi ietekmē varoņu rašanos?
J.K.: – Varbūt var teikt, ja nav ekstremālo apstākļu, tad varoni var neievērot. Un tieši nelaime izceļ cilvēku un viņa rīcību.
P.J.: – Vienkārši ikdienā nepieciešamība pēc ekstremālas rīcības nav tik pastiprināta. Mēs taču nevaram prasīt, ja reiz esmu izglābis slīkstošu cilvēku, tad jums visiem arī tas ir jāizdara. Katram ir sava varonības pakāpe. Kā veidojās mūsu valsts, valdība? Kas bija gatavi cīnīties par savas valsts brīvību un nosargāt neatkarību? Tie bija jaunieši, studenti, kas gāja un pierakstījās kaujiniekos, lai aizstāvētu Latviju. Ja tu atrodi sevī spēkus ekstremālos apstākļos to darīt, tad tas ir ārkārtīgi labi. Tie ārkārtas apstākļi, domāju, jau atklāj cilvēku, parāda viņa slēptās spēka – garīgā un fiziskā – rezerves. Ne reizi vien ir tā, ka ekstremālo apstākļu gaismā mēs cilvēku ieraugām pavisam citādu un brīnāmies, uz ko viņš ir spējīgs.
L.P.: – Mēs reizēm nenovērtējam tos pašus mediķus, ugunsdzēsējus, policistus. Mēs zinām, ka tas ir viņu darbs – glābt cilvēkus. Bet viņiem taču ir jādarbojas ekstremālos apstākļos, kuros tik tiešam ir jāparāda varonība. Varoņi ir arī skolotāji – viņi taču veido bērnos izpratni par labo.
Ā.K.: – Es domāju, ka daudzu cilvēkus acīs līderi sajūk ar varoņiem. Gribas nosaukt par varoņiem Valsts prezidentu vai kādas kustības vadītāju. Bet varu teikt, ka varonība bija, kad Latvijas valsts izteica savu atbalstu Gruzijai karā ar Krieviju.

Ko jūs nosauktu, ja jums būtu jāveido varoņu saraksts?
L.P.: – Sportistus, kuri ar savām uzvarām un ar savu piedalīšanos lielajos sporta sarīkojumos nes Latvijas vārdu pasaulē.
P.J.: – Konkrēti vārdā nevienu nosaukt nevaru. Es domāju to  biedrību vadītājus, kurās apvienojušies, piemēram, multiplās sklerozes, diabēta, reimatisma slimnieki, kuri strādā, kuri ar savu rīcību rosina nepaļauties izmisumam, liek saņemties un darboties.
J. K.: – Es domāju, ka tādā sarakstā noteikt būtu jāieraksta filmas “Padomju stāsts” autors un režisors Edvīns Šnore.
Ā.K.: – Es liktu žurnālistus – kā Ati Klimoviču, Sandiju Semjonovu, kuri dodas uz karstajiem punktiem. Es apbrīnoju šos puišus, viņu drosmi un varonību.

Atziņas

Lāsma Plaude: – Es domāju, ka mums vajadzētu vairot šo varonību, nekautrēties par cilvēkiem, kuri paveikuši ko labu, pastāstīt citiem, lai par viņu darbiem un rīcībspēju uzzina, lai viņiem tiek pateikts paldies. Lai tiktu vairota labestība.
Jānis Kaufelds: – Ir svarīgi, ka pasaka paldies. Arī tiem, kuri ir ikdienas varoņi, kuri dzīvo un strādā, un palīdz izaugt saviem bērniem.
Pāvels Jurs: – Kāpēc pie mums, pilsētā, nevarētu būt tāda akcija kā “Latvijas lepnums”, un mēs varētu godināt savus varoņus pilsētas mērogā, jo mums ir daudzi cilvēki, kas pelnījuši atzinību. Es gribu ticēt, ka ir labi, darbīgi cilvēki. Ir jaunieši, kas nebrauc prom no valsts, kas gatavi te dzīvot un cīnīties.
Ārija Kolosova: – Tāpat uzslavēt tos cilvēkus, kuri nečīkst par grūtiem laikiem, kuri, arī pensijā aizgājuši, vairo prieku sev un citiem, kā tajā talantu konkursā, kuru sarīkoja Pensionāru padome.

Daina Meistere,

Studenti Jānis Kaufelds (no kreisās), Pāvels Jurs, Lāsma Plaude kopā ar savu pasniedzēju – Liepājas Universitātes docenti, vēstures doktori Āriju Kolosovu (otrā no labās) nodala ikdienas varonību no varonības kaujas laukā.

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz