Redakcijai parasti zvana, ja par kaut ko grib pasūdzēties. Daudz retāk notiek tā, ka pie mums vēršas tādēļ, lai paustu neviltotu prieku, kas nespēj satilpt viena cilvēka sirdī. Bijušais zvejas kuģa MRT-100 kapteinis Jānis Ķepars no Gaviezes pagasta zemnieku saimniecības “Lipšņi” to vakar izdarīja. Un tikai tāpēc, ka viņa dārzā neparasti koši bija uzziedējusi pirms divdesmit gadiem iestādītā ābele.

Āboli nav galvenais

Un mēs sakām paldies vecajam vīram. Par to, ka savu pārdzīvojumu nepaturēja tikai pie sevis, bet dalījās tajā ar mums un lasītājiem. “Lipšņu” ābeli patiešām bija vērts redzēt un nofotografēt. Tā izskatījās pasakaini burvīga. Balta kā līgava. Ziedu čemuri bija pārklājuši kuplo koku, ka zarus pat nevarēja redzēt. Bet bites dūkdamas lodāja tajos. Izklausījās, ka senajā un kādreiz dižajā zemnieksētā, kas laikmetu griežos izputējusi, līdz tagad dižiem kokiem apaugusi, pieklusināti spēlē simfoniskais orķestris. “Kad zemnieks lika pamatus saimniecībai, vispirms viņš būvēja stalli un iestādīja dārzu. Kūts pamatos iemūrēts akmens, kurā iecirsts skaitlis “1884”. Tātad vecākajām ābelēm šeit ir vairāk nekā simts gadu,” paskaidroja ziedošās ābeles īpašnieks.

Pats viņš ar asu izkapti rokās tajā laikā stāvēja dārza vidū, jo tikko kā bija tur pļāvis gārsas. Un ne jau tādēļ, lai pabarotu govis vai aitu ganāmpulku, kura tam vairs neesot, bet gan tāpēc, ka citādi nezāles netraucētas saaugot pārlieku garas. Izpļāvumā viņš bija paklājis zem ābeles polietilēna plēvi. Tā rīkoties esot ieteikusi kāda paziņa, kas cildinājusi ābeļziedu lapiņu uzlējuma ārstnieciskās īpašības. Kaut gan drīzumā viņam apritēšot astoņdesmitais mūža gads, sāļo ūdeņu un vētru ārdētais vīrs par savu veselību vēl nežēlojoties. Tomēr ziedlapiņas savākšot, jo negriboties, ka tāds labums zūd nebūtībā.

Viņš pārsteidza, sakot, ka arī āboli šeit nevienam nebūšot vajadzīgi. Tā tas turpinoties ne pirmo gadu. Kad uznākot salnas, augļi nokrītot zemē un turpat arī paliekot, lai pārvērstos trūdos, jo cik tad no tiem āboliem viņš viens, tikai ar saviem diviem takšeļiem un kaķiem te palicis, varot patērēt, jo abas meitas dzīvojot pilsētās. Viena Liepājā, bet otra Rīgā, kur izmācījusies par zobārsti un iekārtojusi pati savu klīniku. Ciemos jau atbraucot bieži, visu, kas iztikšanai cilvēkam vajadzīgs atvedot, tā ka aizmirsts Jānis nejūtoties ne brīdi. Un ko darīt arī viņam šeit netrūkstot. “Bezdarbībā ielaisties nedrīkst,” viņš atgādināja, pie reizes piebilstot, ka pavasaros stādot arī mājas priekšā puķes. Pērn tur augušas visādu krāsu tulpes, bet šovasar esot nolēmis stādīt dālijas, kas augumā varenākas un ilgāk arī ziedot.

Zemes mala

Saimniekot “Lipšņos” bijušais jūrasbraucējs savos nemeliorētās zemes nepilnajos četrdesmit hektāros esot sācis pirms divdesmit gadiem. Toreiz turējis sešas govis, ko pēc tam nomainījis tās pret aitām. Tomēr produkcija nevienam neesot bijusi vajadzīga un cik tad ilgi varot tā darboties, neko pretī nesaņemot. Kā liecība par tiem laikiem vēl tagad istabas augšā glabājoties četrdesmit prāvi maisi ar aitu vilnu. Tā tie tur stāvēšot, jo jumts mājai esot drošs, viņš pats savām rokām to uzlicis.

Tagad vecā vīra darbošanās aprobežojoties ar to, ka blakus bebru appludinātajam dīķim viņš iestādot kādu kartupeli, burkānu, kāpostu un sīpolu. Kaimiņos kādam zemniekam piederot traktors un lauksaimniecības inventārs. Savu tehniku viņš glabājot pie Jāņa, kur tā atrodas drošībā. Tad nu nepieciešamības gadījumos bijušais kapteinis sēžoties pie zemes arāja kloķiem un kādu pleķīti savos laukos sastrādājot.

“Te ir zemes mala”, savu pašreizējo mītnesvietu raksturoja “Lipšņu” īpašnieks, sakot, ka dzīvojot klusumā un mierā. Kā Dieva ausī. Neviens šeit darboties nealkstot. Un ko gan vērienīgs lauksaimnieks te, šaurībā un uz nemeliorētas zemes, varētu iesākt? Kaimiņos strādājošajam Edgaram Cīrulim esot lieljaudas tehnika, tādai vajadzīgi plaši tīrumi un druvas. Pat ārzemnieki pie viņa līdz šim vēl neesot ielūkojušies.

Pēteris Jaunzems,
“Kurzemes Vārds”

Jānis Ķepars un viņa ziedošais koks.

Zemes malā, kur valda miers un pamestība.