Liepājas muzeja filiālē “Liepāja okupāciju režīmos” atklāta jauna izstāde, kas veidota sadarbībā ar Latvijas Okupācijas muzeju, – “Dzīvesstāsti sarkanā terora ēnā”. “Mums vienmēr jābūt vēstures grāmatai uz galda, lai saprastu, cik vienkārši sveša vara izdarīja šo noziegumu,” par padomju okupācijas laiku un represijām teica Latvijas Okupācijas muzeja direktore Solvita Vība.

Liepājas muzeja direktore Dace Kārkla pastāstīja, ka, veidojot izstādi, svarīgi bijis saglabāt muzeja filiāles galveno koncepciju un runāt par tiem nesenās vēstures notikumiem, kas iezīmējušies ar diezgan traģisku noti: “Mūsu mērķis ir parādīt šos notikumus ne tikai to skaudrajā piedzīvojumā, kas salauza cilvēku likteņus un pārveidoja dzīves, bet ielūkoties tajā, ko pats cilvēks juta, pārdzīvoja, kļūdams par padomju varas represiju upuri. Iepriekšējā izstādē šeit vairāk bija runāts par nacistiskās Vācijas okupācijas laiku, šoreiz tās ir padomju represijas, sākot jau no 1939. gada, kad Karostā ienāca padomju armija. Ekspozīcija ataino 1941. gada izsūtīšanas un vēlākos gadus, pieskaroties arī jauniešu pretošanās kustībai “Kursa”, bēgšanas mēģinājumiem no Liepājas jūras piekrastes un iezīmē arī atmodas laiku, kad, neraugoties uz garajiem okupācijas gadiem, cilvēki joprojām loloja neatkarības ideju un grupa “Helsinki 86″ mēģināja atgūt Latvijas neatkarību.”

Izstāde “Dzīvesstāsti sarkanā terora ēnā” tapusi ar Liepājas Kultūras pārvaldes finansiālu atbalstu. Tās vadītājs Juris Jirgens atklāja, ka pavisam nesen pēc vecāku nāves atradis ģimenes arhīvā vēstules, kas uzdod ļoti daudz jautājumu, uz kuriem arī vecākie radinieki nezinot atbildes. “To es uzskatu par savu neizdarīto darbu. Cilvēka mūžs nav bezgalīgs, un pēc tam ir jādomā – kāpēc es to nepajautāju? Varbūt tāpēc, ka pirms divdesmit gadiem man tas nebija tik svarīgi, bet vērtības mainās. Muzeji un piemiņas vietas strādā, lai mazāk būtu šādu situāciju. Šeit nav jautājums par finansējumu, bet par nācijas pašcieņu,” viņš uzsvēra, paužot cerību, ka domes deputāti un valdība līdzekļus vienmēr atradīs. “Muzeja filiāles ēku sakārtos, un tā turpinās veikt savu funkciju.”

Liepājas represēto kluba priekšsēdētājs Andris Zīders atgādināja, ka 17. jūnijā apritēja 80 gadi kopš Latvijas okupācijas: “Sekoja izvešanas, cilvēku ciešanas Sibīrijas plašumos un ziemeļu ledājos. Neaizmirsīsim to!”

Pēc izstādes atklāšanas muzeja sētā visi klātesošie varēja noskatīties Ērika Vilsona monoizrādi “Mana Magadana” un apskatīt jauno izstādi. Muzeja filiāles telpās atsevišķas zāles veltītas zīmīgo un Latvijai liktenīgo gadu notikumiem. Ekspozīcija ir interaktīva – izmantots video, skaņu efekti, kā arī tajā apskatāmi priekšmeti – laika liecības un represijās cietušo vēstules, zīmējumi, atmiņas.

Centrālais objekts izstādē ir dzelzceļa vagons. Latvijas Okupācijas muzeja krājuma videoliecības skatāmas gan vagonā, ar kādiem nevainīgus cilvēkus aizveda no dzimtenes, gan vairākās zālēs. “Vagons ir viens no drūmajiem simboliem izvešanām,” norādīja S. Vība. “Domājot par jaunām izstādēm, šis simbols vienmēr bija prātā. Projekta galvenais finansētājs ir Latviešu fonds Amerikā, kuram uzrakstījām par savu ideju. Esam atraduši risinājumu – šis vagons sāk dzīvot Liepājā un palīdzēt stāstīt vēstures stāstu. Mūsu videoliecību krājums ir viens no lielākajiem Eiropā.”

Trīsdesmit neatkarības gados vēstures izpētē paveikts daudz, bet cik daudz mums visiem kopā vel nepadarītā darba? “Es domāju, ka mums vēl ir ļoti daudz parādu pašiem sev, mūsu senčiem, tautai un valstij,” atzīmē Latvijas Okupācijas muzeja direktore. “Ja dzīvojam godīgi, esam labi cilvēki, sirsnīgi un draudzīgi savās ģimenēs, – tādu Latviju acīmredzot gribēja cilvēki, kuri cieta. Svarīgi ir neteikt, ka tā jau ir pagātne. Dzīvojot gudri un atbildīgi, varam nepieļaut šādas vēstures atkārtošanos.”

20Skatīt galeriju