Piektdiena, 29. marts Agija, Aldonis
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Veterinārārsts Uģis Skangals: Medicīna ir dzīvesveids

Veterinārārsts Uģis Skangals:  Medicīna ir dzīvesveids
"Ārsts ātri vien novērtē dzīvnieka stāvokli un saprot, vai viņam vajag to, lai pabužina aiz auss, vai tikai ātri izdarām visu nepieciešamo un izvairāmies no lieka stresa," saka Uģis Skangals. (Foto: Ģirts Gertsons)
31.05.2020 06:00

Liena Rimkus

"Kurzemes Vārds"

UĢA SKANGALA vārds nav svešs tiem liepājniekiem, kuru mājās mīt četrkājainie draugi. Dzimis un bērnību pavadījis nelielā pilsētiņā Ķegumā. Kad pirmo reizi pats aizvedis kādu no ģimenes suņiem pie veterinārārsta, sapratis – tā būs viņa nākotnes izglītība. Karjeras pirmsākumos pieredzi guvis arī kā dzīvnieku ķērājs Rīgas ielās, šodien savu ikdienu vada Dzintara Tīda veterinārajā klīnikā.

– Nākotnes profesija – vetārsts – bija skaidra jau vidusskolā?

– Jā, Jelgavas Lauksaimniecības universitāte bija vienīgā augstskola, kurā iesniedzu dokumentus. Tur pagāja seši gadi, veterinārmedicīnas fakultātes pamatstudijās. Šobrīd mācos doktorantūras pēdējā kursā. Lai arī tur klātienē jāmācās trīs gadus, esmu ņēmis divus akadēmiskos. Savienot studijas ar ikdienas dzīvi un darbu nav viegli, bet domāju – izdosies.

– Sešus gadus ilgās studijas nebiedēja?

– Protams, tas likās ļoti daudz. Studentu vecums ir tas, kad gribas ātrāk kļūt patstāvīgam, sākt savu dzīvi, bet, tā kā es paralēli strādāju, – laiks pagāja ļoti ātri. Bet tad, kad tu mācies pirmajā kursā un satiec kādu no sestā, tev viņš liekas kā guru. Īsts ārsts. Ļoti liels pluss bija mūsu draudzīgais kurss, kā brāļi un māsas. Ārpus lekcijām mums bija ļoti cieša saskarsme.

– Kas bija grūtākais studijās?

– Mācību apjoms. Vecāko kursu studenti sākumā jau brīdināja, ka tālāk  būs vēl grūtāk.  Man likās – nu, cik tad? Bet, kad tu saproti, ka pirmie divi trīs gadi caurām naktīm pavadīti tikai pie grāmatām, bez miega, tu piekrīti viņiem.  Apjoms ir liels. Iemācīties var visu un visi, vajag tikai censties. Šī iemesla dēļ pirmajos kursos parasti ir liels atbirums. Citi atkal neiztur, kad jāstrādā ar līķiem. Nav gluži tā, ka no rīta līdz vakaram tu paijā un glaudi kucēnus. Tās ir ilūzijas. Medicīna ir medicīna.

– Kā tu juties, pirmo reizi preparējot mazo līķīti?

– Man ar to problēmu nebija. Kaut kā galvā pārslēdzu to domāšanu, ka tā ir izpēte. Grūtāk bija pāriet no teorētiskajām zināšanām uz praktiskajām. Viens ir tas, kas ir grāmatā, otrs atrast to dzīvē, uzķert. Bieži vien teorija no prakses atšķiras. Iegūtās zināšanas ir kā puzles kauliņi. Tie tev ir iedoti, tad tu ej dzīvē un mēģini salikt to bildi. Pēc studiju beigšanas katru sagaida pamatīgs lēciens nātrēs. Ar katru pacientu tu sēdi, šķirsti grāmatu, konsultējies ar kolēģiem. Tam vajadzīgs laiks.

– Kā tu izjūti sastapšanos ar neparedzētu dzīvnieka nāvi?

– Tas vienmēr ir emocionāli. Protams, ir “Veterinārmedicīnas likums” un ētikas kodekss, prakses vadlīnijas, pēc kurām mediķim jāstrādā, pie kurām jāpieturas, bet lielu lomu spēlē arī tas, ko tam cilvēkam dzīvnieks nozīmē. Vai tas ir “tikai kaķis” vai “mans ģimenes loceklis”. Neparedzēti nāves gadījumi ir reti, bet gadās. Viens ir smagas slimības, kad diagnostikas operācijas laikā nākas apzināties, ka nevaram palīdzēt, un dzīvnieku vajag eitanizēt. Citreiz ir iedzimtas slimības, kuras klīniski noteikt nevar, bet, saņemot anestēziju, dzīvnieks nomirst. Ar prātu jau saprotu, ka visu izdarām pareizi, bet pateikt cilvēkam to, ka viņa dzīvnieks ir nomiris, ir ļoti smagi, grūti un emocionāli nepatīkami.

– Vainas apziņa?

– Arī tā man nav sveša. Tas gan ir tāds filozofisks jautājums, jo vienmēr kaut ko var izdarīt citādāk, bet dzīvē notiek tā, kā tam ir jānotiek. Galvā gan tu sev saki – nu, varbūt vajadzēja tā darīt vai kā citādāk, bet visu paredzēt nevar. Tāpat ir jāievēro vadmotīvi, pie kuriem jāturas. Cenšos sevi nevainot, jo apzinos, ka no tā labāk nekļūst ne tam dzīvniekam, ne saimniekam, galu galā – ne man pašam. Tā var iedzīvoties depresijā. Visi ir cilvēki, visi var kļūdīties, bet galvenais, lai šīs kļūdas nav apzinātas. Paviršība un slinkums ir nepieļaujami.

– Saimnieki arī ir ļoti dažādi.

– Protams. Ir tādi, ar kuriem mēs izrunājamies, bet ir tādi, kuri krasi ieņem savu nostāju un iet uz dumpi. Tādos gadījumos ir attiecīgas ētikas komisijas un instances, kuras izvērtē profesionalitāti un notikumu, tad nu viņi pielemj, vai tu biji vainīgs vai ne.

– Vai uz klīniku bieži ierodas ar lūgumu dzīvniekus iemidzināt?

– Gadās, bet tas nav bieži. Neatsakām. Tas atkal ir ētikas jautājums. Tas nav patīkami, un liekas, ka nav īsti pareizi, bet tad padomājam – kas notiks, ja to neizdarīs. Dzīvnieciņi būs uz ielas vai tiks pamesti. Dzīvnieku īpašnieki tiesīgi izvēlēties dzīvnieka eitanāziju.

– Vai gadās atteikt?

– Ir bijis. Patversmes gan atsakās pieņemt, jo tās lielākoties ir pārpildītas. Bet gadās, ka meklējam vismaz pagaidu mājas. Ja ir jauns, vesels dzīvnieks, adekvāts, tad cenšamies rast risinājumu. Agresijas vai smagu slimību gadījumā gan ir citādāk.

– Kādas ir ārsta attiecības ar četrkājaino pacientu?

– Katrs pacients ir ļoti individuāls, arī pēc savas mentālās uzvedības. Svarīgi, kāds ir pacienta psihoemocionālais stāvoklis, arī attiecībā uz klīniku. Lielākoties viņi ir nobijušies un ļoti paļāvīgi. Ir tādi, kuriem ir baiļu agresija, un tie ir gatavi cīnīties uz dzīvību un nāvi. Komunikācija ar dzīvnieku attīstās, praktiski strādājot. Ārsts ātri vien novērtē dzīvnieka stāvokli un saprot, vai viņam vajag to, lai pabužina aiz auss, vai tikai ātri izdarām visu nepieciešamo un izvairāmies no lieka stresa. Gadās, ka dzīvnieks ir ilgstoši ārstēts, viņam ir daudz darīts pāri, bet viņš pēc tam nāk priecīgs, asti luncina, bučo seju. Cits asociē ārstu tikai ar negatīvo. Respekts gan ir visiem. Domāju, tā ir specifiskā klīnikas smarža. To viņi jūt pat mājas vizītēs.

– Gadās, ka iekož?

– Ar lieliem suņiem nav gadījies. Šodien gan kaķis lūpā ieskrāpēja – ar to jārēķinās. Lielu pieredzi šajā jautājumā guvu, kad studiju laikā strādāju veterinārajā klīnikā, Rīgā. Tur ārstu palīgiem bija jāuzņemas arī papildu pienākums – dzīvnieku ķērāju darbs. Ar tīklu, ar cilpām, ar trankvilizatoru šaušanu. Tā bija laba pieredze ar agresīviem dzīvniekiem. Toreiz mūs apmācīja, un tā pieredze noder vēl šodien. Adrenalīns bija milzīgs. Kož jau visi – zaķi, putni, kaķi. Visbiežāk jau tie mazie, tu viņiem kaut kā nepievērs uzmanību, bet, izrādās, viņam tā saucamais “Napoleona sindroms”, kas kompensē mazo augumu. Pa retam dzirdu, ka ārstus sakož nopietni. Dzīvnieku prognozēt simtprocentīgi nav iespējams.

– Vai, aizverot klīnikas durvis, tu vairs neesi veterinārārsts?

– Šis darbs nebeidzas arī pēc darba laika beigām. Arī cilvēki zvana, īsziņas raksta, neatkarīgi no tā, vai ir svētki vai nakts. Medicīna ir dzīvesveids, tā vienkārši ir. Arī pats apzinos, ja sunītim pa nakti paliek slikti, viņš var nomirt. Ja es nepalīdzēšu, tas paliks uz manas sirdsapziņas. Viņi ir dzīvi, jūt gan emocijas, gan sāpes, gan ciešanas. Nav jau īsti izvēles. Tas ir mans darba pienākums. Vai drīzāk pienākums pret sevi – palīdzēt viņiem.

– Kā atslēdzies no darba?

– Dzīvoju lauku mājā. Nekādus īpašos hobijus nemeklēju. Ja vajag atslēgt prātu, uztaisu siltumnīcu, padaru lauku darbus.

– Ķegums un Jelgava, bet beigās tomēr Liepāja?

– Ieprecējos. Savu sieviņu Ilzi sastapu tajā pašā veterinārmedicīnas fakultātē. Viņa gan trešajā kursā saprata, ka tas īsti nav domāts viņai, un studijas pārtrauca. Kad es beidzu studijas, pārcēlāmies uz šejieni, precīzāk, uz Jūrmalciemu. Jau no paša sākuma zinājām, ka gribēsim dzīvot laukos. Arī darbs mani te jau gaidīja, Dzintaram vajadzēja palīgus.

– Vai mājās arī ir dzīvnieki?

– Ir gan. Mums ir četri dažādu izmēru suņi – Zefīrs, Muša, Džesika un Nemo, trīs kaķi – Blēra, Mia un Dobijs, akvārijs ar zivtiņām un divi baltie baloži Indulis un Ārija. Par baložiem ir interesants stāsts – vienu no viņiem uz klīniku atnesa, kaķu apskādētu. Tas bija kāzu balodis. Apārstēju, paņēmu uz mājām, lai atkopjas, tā viņš tur palika. Vienam viņam bija garlaicīgi – meklējām viņam sievu baložu tirgū. Tagad mums ir Indulis un Ārija. Katram dzīvniekam ir savs stāsts, daži ir bijuši slimi, vesti iemidzināt, bet izglābušies, tāpēc tos esam paturējuši. Apzināti izvēlēti ir divi kaķi un borderkollijs.

– Bērniem prieks?

– Jā, viņu izvēlēts ir akvārijs. Meita Elza ir astoņus gadus veca, dēls Eduards – piecus gadus. Elzai attiecības ar dzīvniekiem ir ļoti labas, viņā mīt arī zoologs, visus kukaiņus, tārpus ņem rokās, nes omei rādīt. Ome negrib, tad Elzai divtik gribas tos kukaiņus viņai aizstiept. Kaķim atņem beigto peli un pēta. Eduardam – nē. Nav viņa lauciņš. Katram savs.

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz