Ar
velobraukšanu vairāk vai mazāk esmu saistīts jau gandrīz
četrdesmit gadus, sāku braukt apmēram divpadsmit gadu vecumā.
Kādreiz ar velosportu nodarbojos profesionāli un trenējos “Dinamo”
komandā pie trenera Arņa Ādamsona. Kad beidzu sportista gaitas,
mācījos Sporta akadēmijā par riteņbraukšanas treneri un šeit
Liepājā arī strādāju par treneri.

Agrāk
populārs bija velotreks un bijām diezgan daudz riteņbraucēju, arī
konkurence bija liela. Tad visā Latvijā riteņbraukšana
sporta ziņā bija pavisam citādākā līmeni, nekā tā ir šobrīd.
Tagad velobraukšana vairāk ir masveida kustība, ar dažādiem
maratoniem un tamlīdzīgām aktivitātēm.

Kopā
ar domubiedriem – Gundaru Lazdānu un Juri Vilmani – esam
nodibinājuši riteņbraukšanas klubu “Liepāja” un
mēģināsim kaut ko darīt lietas labā, lai Liepājā atkal
atdzimtu riteņbraukšanas tradīcijas. Velomaratons notiek, bet īsti
mums tur nav ko parādīt, jo mums nav jaunie sportisti. Tāpēc ceru,
ja nākamgad atkal būs velomaratons, mums jau būs savi braucēji.

Protams,
esam mēs – veterāni, bet tas jau ir pavisam, kas cits. Pazīstu
daudz tādus cilvēkus, kas agrāk braukuši un tagad turpina. Tādi
aktīvisti, kas brauc jau sportiskā garā, nevis tikai pa veloceliņu
vizinās, ir gana daudz. Tomēr tie visi ir tautas klases braucēji, tādi jaunie sportisti, kas varētu startēt sporta klasē mums nav.
Pagaidām ir tikai veterāni, kas startēs sporta klasē.

Grūti
pateikt, kāpēc agrākās tradīcijas iznīkušas. Manuprāt,
riteņbraukšanas sporta panīkums Liepājā varētu būt saistīts
ar to, ka vairs nav treneris Arnis Ādamsons, kurš to visu uzturēja.
Arī bijušās PSRS sabrukums zināmā mērā to ietekmējis, jo visa
riteņbraukšana bija sporta biedrībā “Dinamo”, kas bija
tā laika milicijas struktūrā. Ar šīs struktūras beigšanos
pamazām zuda arī velobraukšanas kustība. Protams, arī
finansējums trūka.

Reiz jau daļēji
izdevās šo sporta veidu atdzīvināt, tad arī mani puikas sāka trenēties riteņbraukšanā. Sadarbojāmies ar
Kuldīgas sporta skolu, kas palīdzēja ar inventāru, apģērbu un
treniņnometnēm. Kādu laiku puikām izdevās nopietni pabraukt, bet tagad atkal mēs esam tur, kur esam.Bet
rudenī, kad sāksies skola, atkal vāksim kopā puikas un darīšu
visu, lai jau nākamajā pavasarī mēs jau varētu aizbraukt uz
sacensībām un sevi parādīt.

Pozitīvi
vērtēju to, ka Liepājā notiks velomaratons. Nedaudz žēl, ka
trase tagad nobīdījusies vairāk uz Karostu, jo ielas mums šeit
labas sataisītas un tuvāk centram arī vairāk cilvēku varētu to
vērot. Acīmredzot no drošības viedokļa vai no kāda cita aspekta
izvēlēta tomēr Karosta. Bet cilvēki piesakās un domāju, ka būs
labi – jebkurš pasākums, kas notiek pilsētā ir jāatbalsta un,
ja kaut kas nesanāk, kļūdas var analizēt pēc tam. Ir jāpiedalās
un viss!

Riteņbraucēju kļūst arvien vairāk un jāmācās sadzīvot visiem satiksmes
dalībniekiem. Tā šobrīd ir zināma problēma, piemēram, lai ar
bērniem izbrauktu treniņā pa šoseju. Lai
riteņbraukšana kā sports atkal attīstītos jācer uz aktīvajiem
tēviem, kas savus dēlus pamudinās un prieks, ka šādi tēvi mums
atkal parādās. Protams, nebūs mums vienā treniņā trīsdesmit un
divdesmit braucēju, kā tas bija agrāk, bet, ja nākošajā gadā
izdosies sacensībās parādīt piecus, sešus puikas, tas jau būs
daudz. Riteņbraukšanā vajadzīgi sīksti puiši, jo tas ir smags
sporta veids. Tie, kam riteņbraukšana iekrīt sirdī, tie brauc ilgi.