Otrdien, 26. aprīlī, pazīstamais skaņradis, dabas draugs un daudziem talantiem apveltītais Agris Engelmanis būtu svinējis 80 gadu jubileju. Pieminot un godinot pirms pieciem gadiem mūžībā aizgājušo Liepājas komponistu, viņa dzimšanas dienā Liepājas Latviešu biedrības namā izskanēja viņa mūzikas koncerts.

Lieliskā mūzikas skolas kora “Mare” izpildījumā skanēja viņa dziesmas “Dzersim melleņmētru vīnu” un “Ugunszeme”, A. Engelmaņa drauga Jēkaba Ozoliņa vadībā Nīcas vīru koris dziedāja dziesmas “Te mana dzimtene” un “Mūsu atbalss”, bet apvienotais koris, kurā dziedāja dalībnieki no dažādiem kolektīviem, izpildīja “Etīdi”, “Kūko dzeguze”, leģendāro “Liepu taku” un “Tai rītā”.

Pavisam citā rokrakstā, avangarda ietekmē, tapusi komponista instrumentālā mūzika. Un koncertā bija iespēja pārliecināties par tās neparasto skanējumu, pārsteigumiem, komponista eksperimentiem, instrumentu iespēju pārbaudījumu un centieniem muzikāli raksturot skaniskās norises dabā. Pirms katra skaņdarba – “Meditācija čellam”, “Vīzijas četriem šķīvjiem”, “13 introversijas teicējam un balsij” un “Pūces ligzda” – koncerta vadītāja, muzikoloģe un A. Engelmaņa skolniece Ligita Ašme nolasīja, ko komponists pats ir sacījis ar šīm kompozīcijām.

Jubilejas vakarā klausītāji varēja pārliecināties par vēl kādu komponista talantu – viņa dzeju lasīja aktrise Ilga Martinsone.

Uz koncertu bija pulcējušies tikai daži desmiti klausītāju, komponista tuvinieki, viņa kolēģi, kormūzikas un avangardiskās mūzikas cienītāji. No ārzemēm pieminēt mīļo opīti viņa dzimšanas dienā bija ieradusies A. Engelmaņa mazmeita Ieva. Taču šaurais klausītāju loks nav mūzikas kvalitātes liecinātājs.

Pēc koncerta, baudot kafiju un kliņģeri un pieminot komponistu, viņa draugs J. Ozoliņš atzina, ka koncertā sajutis A. Egelmaņa dvēseli. Brīdi vēlāk viņš pastāstīja, kā savulaik komponists no rezidences pa pastu sūtījis dziesmu notis, pierakstītas uz avīzes un ar piebildi: varbūt noder. Tieši J. Ozoliņam varam pateikties, ka Liepājas komponista kordziesmas skan Vispārējos latviešu dziesmu svētkos.

Komponista atraitne Aija Engelmane “Kurzemes Vārdam” sacīja: “Viņš iedvesmojās no dabas, ļoti bieži iznēsāja ideju, staigādams pa purviem un mežiem, tad pierakstīja.” Viņa kā muzikoloģe bilda, ka A. Engelmaņa mūzika var patikt un var nepatikt, bet tā ir profesionāla un spēcīga. Tuvāko skaņdarbu viņai nosaukt grūti, viens no tiem ir lielās formas darbs “Via Dolorsa” jeb “Sāpju ceļš”.

Meita Līga, raksturodama tēti, teica: “Viņš bija ļoti kautrīgs cilvēks, neskatoties uz lielajiem amatiem. Tas nenozīmē, ka viņš bija nelaimīgs cilvēks. Viņš bija sevī vērsts, un viņam patika vientulība. Tāds viņš bija – ļoti uz iekšu, uz garīgo dzīvi vērsts. Viņš bija ļoti laimīgs cilvēks.” Līgai vismīļākā tēva dziesma ir “Putekļainas dienas ceļi”, jo viņa, maza būdama, bija lieciniece tās tapšanai.