“Un kā vēl darbinieki zog! Tikai pieķert grūti,” sacīja kāda vidēja tirdzniecības uzņēmuma īpašnieks. “Bet es to pāris dienā pazaudēto latu dēļ neiešu uz policiju. Tur par mani smiesies.” Par to kaut kā nav pieņemts skaļi un bieži runāt, ka darbinieki apzog uzņēmumu, kurā strādā. Mēģinājām ielūkoties šās problēmas aizkulisēs. Varbūt tas liks darba devējiem kļūt modrākiem, bet zaglīgajiem darba ņēmējiem mazliet piebremzēt savas tieksmes. Tikai jāatzīst, ka neviens no uzrunātājiem darba devējiem nebija gatavs atklāti paust savu vārdu. Liepāja nav liela, un atzīties, ka esi tas, kuru apzog, nav patīkami.

Lielbritānijā veikts pētījums, kurā atklājies, ka katrs desmitais aptaujas dalībnieks kaut reizi, bet ir zadzis darba vietā. Kas visbiežāk nonāk garnadžu kabatās, somās un pēc tam mājās? Domāju, ka arī Latvijā un Liepājā šis uzskaitījums būtu tāds pats: kancelejas preces, A4 formāta papīrs, aploksnes, tualetes papīrs, ziepes, tēja vai kafija, biroju puķes, arī kolēģu mantas, nauda.

Interesanti, ka no visiem zagļiem tikai 3 procenti tiek pieķerti, bet liela daļa darba devēju lietu zagšanu nemaz neuzskata par nopietnu zagšanu.

“Ja arī kādreiz mans darbinieks, zaglis, neuzmanības dēļ ir iekritis, es zaudējumus drīzāk viņam atvilkšu no algas, nevis iešu uz policiju,” stāstīja celtniecības biznesā strādājošs uzņēmējs. “Es negribu kavēt savu laiku policijā un tad vēl reizes desmit iet uz tiesu. Un tās ir muļķības, ka zog sliktas dzīves dēļ. Tā drīzāk ir zagšanas mānija – kaut ko paņemt sev, dārza mājiņai, sievasmātei…”. Uzņēmējs neesot skaitījis, par kādu summu uzņēmuma darbības laikā ticis apzagts. Savukārt veikalniece, kurai ir vairāk nekā 20 gadu darba pieredze tirdzniecībā, teica: “Tagad jau esmu tā kā samierinājusies, ka darbinieki zog. Pat neskatoties ne uz kādām novērošanas sistēmām un kontrolēm.  Turklāt zadzēji ir ne tik daudz vienkāršā darba darītāji – krāvēji, apkopējas u.c., bet gan vidējais posms. Tādi cilvēki, kuriem ir zināšanas, kā savā veikalā to vislabāk izdarīt.”

Uzņēmēji spriež, ka sevi varētu vairāk pasargāt, ja, cilvēku pieņemot darbā, būtu informācija, kur viņš iepriekš strādājis, kāda viņa reputācija un vai nav ticis par kādiem grēkiem sodīts. Taču likums neatļauj potenciālo darbinieku par to izjautāt, gluži tāpat kā par veselību vai ģimeni.

Savukārt darbinieki diezgan strikti uzsver savas darbavietas statusu – vai nu valsts, pašvaldības, vai arī privāts uzņēmums. Bija manāms, ka valsts un pašvaldības iestādēs strādājošie par šādu tādu sīku mantu nozagšanu un mājās aiznešanu izturas kā pret pašsaprotamu lietu. Privāto firmu darbinieki tā kā piesardzīgāk apsvēra iespēju kaut ko piesavināties.

Plašāk par zādzībām darba vietās, kā arī psihoterapeites Ilvas Mežmačas komentāru lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 23.janvāra numurā Daigas Luteres publikācijā.