“Ārsts man izrakstīja divu veidu zāles un abas kompensējamās – ar simt procentu atlaidi,” – tā savu stāstu sāka kāds liepājnieks. “Tomēr mani prieki bija īsi. Vienas zāles patiešām saņēmu bez piemaksāšanas, taču par otrām nācās piemaksāt 20 procentu no savas kabatas.” Sirmais vīrs nesaprot, kāda te ir loģika – ja reiz valsts dod 100 procentu atlaidi, tad kāpēc pacientam vēl kaut kas ir jāpiemaksā? Un kāpēc par vienām zālēm ir jāpiemaksā, bet par citām nav? 

Atbildēt uz šo jautājumu lūdzām aptieku vadītājus. Centra aptiekas vadītāja Inese Vīriņa skaidroja: “Mums aptiekā nākas skaidrot šo situāciju ik dienas. Šāda situācija rodas tāpēc, ka valsts kompensējamiem medikamentiem ir noteikusi divas cenas:  vienu, ko sauc par references cenu – tā ir tā, cik naudas valsts atvēl par šo medikamentu, otra ir aptiekas cena, ko arī kompensējamiem medikamentiem noteikusi valsts un par kādu to pārdod aptiekās. Ja aptieku cena ir lielāka par references cenu, tad arī rodas starpība, kas jāpiemaksā pašiem pacientiem.”

Jāpiebilst, ka šāda situācija ir ne ar visiem simtprocentīgi kompensējamiem medikamentiem, taču, kā atzina aptiekas “Salvija” vadītāja Inese Simsone, tādu tomēr ir daudz. I.Vīriņa skaidroja, ka divas cenas acīmredzot pastāv tāpēc, ka valstij nepietiek naudas, lai kompensētu pacientiem pietiekami daudz medikamentu. Šādā veidā kompensējamo zāļu reģistrā var iekļaut vairāk medikamentu.

Lai uzskatāmāki parādītu kompensācijas mehānismu, I.Simsone minēja piemēru: “Zālēm, kuru aptiekas cenu valsts ir noteikusi 5 latus un 32 santīmus, references cena noteikta 2 lati un 63 santīmi. Starpība, kas šajā reizē ir visai prāva – 2 lati un 69 santīmi – ir jāpiemaksā pacientam pašam.” Viņa gan piebilda, ka ne vienmēr cenu atšķirība ir tik ievērojama – gandrīz uz pusi. Piemēram, liepājniekam, kurš pauda neizpratni par kompensācijas kārtību, par zālēm, kuru aptiekas cena ir 13 latu un 19 santīmu, bet references cena – 10 latu un 55 santīmi, bija jāpiemaksā 2 lati un 64 santīmi.

Meklējot, kur ir loģika šādai medikamentu kompensācijas kārtībai, arī farmaceiti uz šo jautājumu atbildēt nevarēja. I.Simsone gan piebilda, ka kompensējamo zāļu saraksts ar visām cenām un pacientu piemaksām ir arī ikvienam ārstam, tāpēc, lai aptiekās farmaceitiem nebūtu jāsaņem pacientu dusmu uzplūdi, ārstiem vajadzētu saviem pacientiem šo situāciju izskaidrot un iespēju gadījumā izrakstīt citas līdzvērtīgas iedarbības zāles, par kuru iegādi vai nu nebūtu jāpiemaksā nekas, vai jāmaksā vismaz mazāka summa.

Kristīne Pastore,
“Kurzemes Vārds”