liepajniekiem.lv
Dēlēns par modinātāju
Satiekamies, kad ir jau gandrīz pusnakts. Aigars saka, ka katru dienu ap šo laiku atgriežas mājās ražas novākšanas sezonā, pat vēlāk – pāri pusnaktij. Sarunā ar darbiniekiem, ka pabeigs novākt lauku, un pienāk viens divi naktī.
Ierasts ir arī šīs dienas nobraukums darba auto spidometrā – 400 km. Bijis ne tik daudz jāskrien pa lielās ”Pīlādžu” zemnieku saimniecības laukiem dažādos pagastos, cik attālumu un laiku apēdot sagāde.
Kādam kombainam vai traktoram saplīst detaļa, un darbinieks zvana Aigaram; viņam jābrauc šurpu turpu, iekams no ierindas izgājušais saremontēts un var turpināt darbu.
Vai pēc vēlās atgriešanās rītos darbarūķis mostas ar modinātāju, varbūt tomēr guļ, līdz pamostas pats? Nu nē, ir uzlikts zvans, turklāt tagad mājās ir vēl viens modinātājs – mazais dēliņš Kurts Ēriks, kam savs dienas ritms un nerūp vecāku miegs.
”Citreiz sezonā ir tā, ka aizej mājās, iekrīti gultā un modinātājs arī drīz jau zvana,”
Aigars atzīst.
Viņam reiz pat bijis, ka, braucot no Durbes uz Liepāju, vienlaidus nav ticis līdz mājām, pusceļā apstājies, automašīnā pusstundu pagulējis, tad varējis braukt tālāk. Toreiz darbā rāvis divas diennaktis no vietas. Tāds ārprāts ir zemkopju ikdiena.
Ziemā atpūtīsies
Kad satiekamies, Aigars aicina vispirms aizbraukt nopirkt kafiju. ”Viršu” benzīntankā, viņaprāt, ir visgaršīgākā, bet uz tuvāko nebraucam, jo liela iespēja tur satikt pazīstamus cilvēkus, kas varētu aizkavēt. Taču arī tālākajā uzrunā zemnieka paziņas, Aigars viņiem atbild ar joku.
Humors ir viņa sabiedrotais, un pēc anekdotes kabatā nav jāmeklē, arī man vienu izstāsta, vispirms gan pajautājot – pieklājīgu, vai drīkst arī rupju? Pēc tam smejos par Anniņu un… ja pareizi atceros, Pēterīti.
Mums braucot, sarunas biedrs pamana cilvēkus ielās: ”Paskat, kādas skaistas meitenes nāk pretī, bet mēs…” Es paturpinu: ”…līdz tumsai darbā.” Viņš savukārt:
”Toties, kad viņas sēdēs skolas solos, es atpūtīšos siltā zemē pie baseina.”
Pēc smaga darba cēliena kopā ar ģimeni aizbraukt uz kādu citu zemi atgūt spēkus ir pats par sevi saprotams, lai gan Aigaram pietiktu ar medībām ”Pīlādžu” mednieku kolektīvā; tās gan atslogo, gan gandarī.
Galvenās ceļošanas entuziastes ir viņa meitenes, un apmierināt sievas un meitu vēlmes viņam svarīgi. Turklāt aizceļojis arī pats atpūšas pilnībā.
Kad pusnaktī nonākam iecerētajā kafijošanas vietā, veikals uz brīdi slēgts – jābrauc tālāk. Citā degvielas uzpildes stacijā tiekam pie kārotā un iekārtojamies auto sēdekļos sarunai. ”Esat kafijas mīļotājs?” mani interesē. ”Esmu šķidruma mīļotājs – ūdens, sulas, dzērieni, kafija…” Aigars atbild.
Lauku darbi labi iepazīti
Pēc vairākām pozitīvām telefonsarunām un jokiem automašīnā īsti nesaprotu, vai tiešām zemnieks nejūt trauksmi par šīs vasaras situāciju graudkopībā, laikapstākļiem un grūtībām novākt ražu? Viņš atbild: ”Jā, situācija ir smaga.”
Pagājušajā gadā šajos augusta datumos ”Pīlādžos” jau beidza kult, bet tagad ražas novākšana vien pusē. Lauksaimniecību ietekmēja gan šī gada sausums, gan vēlāk pārlieku lielais nokrišņu daudzums, arī Ukrainas karš izmainīja situāciju uz slikto pusi.
”Mans tēvs, kas izveidoja ”Pīlādžus” 90. gados, joprojām par visu pārdzīvo, bet es uztveru mierīgāk. Šis būs izdzīvošanas gads, tur neko nevar mainīt,”
zemnieks secinājumus balsta pieredzē.
Tā arī dod cerību, ka nāks labāki gadi, kuros varēs runāt par saimniecības peļņu. ”Tēvs gan tagad pievērsies puķkopībai. Kaut atgājis no savas izveidotās saimniecības, bez darba nevar. Viņa paaudzes cilvēki tādi ir: dzīvo, lai strādātu, nevis strādā, lai dzīvotu.”
Vēl dēls puspajokam pusnopietni saka, ka tad, ja grib kādu darbinieku nosodīt, var aizsūtīt darbā pie tēva, tur būs jāstrādā no sirds, nevis ķepļep.
Arī Aigars pats pieredzējis, cik ļoti sūrst vienkārša lauku darba sviedri. Augdams strādājis vecāku piemājas saimniecībā, kādas agrāk laukos bija gandrīz visiem, – ar lopiem, to kopšanu, siena vākšanu, zaļbarības gādāšanu ik vakaru, mazdārziņa ravēšanu, tā ražas novākšanu.
Viņa bērnībā ģimene dzīvoja Durbes centrā, dzīvoklī, vien vēlāk – mājā.
”Es zinu, ko nozīmē ganīt govis un kas ir sūdu dakša,” mans sarunas biedrs iesmejas.
Man šķiet, ir arī nedaudz lepns par to, ka viņa vecākās meitas brīvlaikā strādā ”Pīlādžos” un nopelna pirmos rubuļus tāpat kā kādreiz viņš. Tētis zina, ka meitas par tiem pērk mācībām vajadzīgas lietas. Savus pirmos tēriņus arī atceras.
Atpakaļ pie saknēm
Aigars Putra ir cilvēks, kurš prot novērtēt gan mazumu, gan lielumu. Saimniecībā ir traktortehnika, kuras viena vienība maksā vismaz 200 tūkstošus eiro; kombaini, kas, viņa vārdiem, nekustas bez pusmiljona.
Kad z/s ”Pīlādži” rīkoja Lauku dienu, tīrumā izbrauca tehnika kopumā par septiņiem miljoniem eiro. Taču saimniecībai ir arī kredītsaistības, jo attīsties nevar bez aizņēmumiem, ir atbildība par pastāvīgiem un sezonas darbiniekiem.
Klausos Aigarā un nojaušu: viņam rūp tie cilvēki, kuri saistīti ar ”Pīlādžu” saimniecību.
Vaicāju, vai Aigars saimniecībā ir agronoms, kā lasāms internetā. Saņemu atbildi: ”Zemnieks ir tāda profesija, kurā neesi tikai kaut kas viens.
Esi mehāniķis, sagādnieks, agronoms, grāmatvedis, vadītājs, psihologs…
Pēc izglītības esmu nepabeigts agronoms. Latvijas Lauksaimniecības universitātē sāku mācīties, bet nepabeidzu un diplomu neieguvu. Ir labs viss, ko universitātē iemācās, bet esmu praktiķis, un ar teoriju man reālais darbs īsti negāja kopā.
Augstskolā mācīja daudz tāda, ko varu uzzināt pats citā veidā. Vairāk man dod praktizējošs agronoms, kurš atbrauc uz saimniecību un pasaka, ka šo lietu esmu izdarījis nepareizi, bet to vajadzēja citādi.”
Aigars saka: ”Zemnieks ir kā nezāle – atgriežas vietā, no kuras nācis.” Viņš aizlaidās no vecākiem, padzīvoja Rīgā, bet saprata, ka lielpilsēta nav viņam, un atgriezās.
Tā arī abi brāļi, vairāk vai mazāk ar lauksaimniecību saistīts gan Jānis, gan Edgars.
VIZĪTKARTE
Aigars Putra
- 39 gadus vecs.
- Precējies – Zanes vīrs, piecu bērnu tētis: ir četras meitas un 1,4 gadus vecs dēls.
- Pabeidzis Durbes vidusskolu, mācījies biznesa augstskolā ”Turība”, Latvijas Lauksaimniecības universitātē, bet nav pabeidzis.
- Hobijs – medības, citiem vaļaspriekiem neatliek laika.
- Strādā tēva Ērika Putras izveidotā zemnieku saimniecībā ”Pīlādži”.
- Audzis kopā ar brāļiem Edgaru un Jāni. Trijotne bērnībā savstarpēji strīdējusies, kāvusies, bet vienoti stājusies pretim kopīgam ienaidniekam.
- Braucis līdzi tēvam padomju kombainā ”Jeņiseja”, tas patika. Varbūt tāpēclabāk par jauno kompjuterizēto pazīst agrāko laiku lauksaimniecības tehniku.
- Ģimenes svētkus svin tikai ar pašiem tuvākajiem cilvēkiem, skaitā ap 30.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
