liepajniekiem.lv
Pārskatot sociālo mediju kontus pasaulē, īpaši jauno māmiņu, daudz var novērot faktu, ka jaundzimušais tiek pielāgots vecāku, īpaši mammas, vēlmēm un vajadzībām, nevis paša bērniņa. Sākot jau ar barošanu.
“Kāpēc man jāmostas naktī un jābaro zīdainis, kamēr mans partneris migā ļoti ērti šņākuļo un mani krūtsgali jau sūrst no barošanas?”, “Kāpēc es nevaru vairs viena pati iziet satikties ar draudzenēm uz branču vai piektdienas vakarā uz kādu kokteili?”, “Vienu dzērienu jau drīkst, ja izrēķina barošanas laikus!”, “Kāpēc man (manām krūtīm) jābūt 24 stundas diennaktī, septiņas dienas nedēļā piesaistītām un gatavām uz barošanu pēc bērna pieprasījuma? Tas taču man ir tik neērti un ļoti nogurdinoši!”
Vai kaut kas no šī ir atpazīstams, dzirdēts vai pat nodomāts un pateikts?
Šoreiz vēlamies pieskarties bērnu barošanas tēmai. Konkrētāk – zīdaiņu barošanai un jauno mammu izvēlēm šajā jautājumā.
Sievietes ķermeņa burvība
Cilvēka ķermenis ir fantastisks, tas izveidojas un attīstās no vienas šūnas. Tālāk ideālā gadījumā no tās attīstās visi orgāni, kauli, nervi, rokas, kājas, acis, smadzenes – viss, kas ir bērniņam piedzimstot. Vēl apbrīnojamāks, manuprāt, ir sievietes ķermenis, kurā šī visa attīstība notiek.
Sievietes ķermenis zina, kas jādara, un nodrošina visu nepieciešamo vesela bērniņa attīstībai un piedzimšanai.
Ar to jau viss nemaz nebeidzas. Tālāk seko jaunās mammas ķermeņa pielāgošanās jaundzimušajam un viņa vajadzībām.
Daudz izmaiņu notiek tieši hormonu līmenī, kas ietekmē māmiņu un mazuli. Viena no tādām izmaiņām ir piena veidošanās sievietes krūtīs vien dažas dienas pēc dzemdībām.
Diemžēl ir gadījumi, kad tas nenotiek. Ir dažādi veselības traucējumi, kas liedz jaunajām mammām ražot pienu vai barot ar to mazuli.
Tādās situācijās ir jāmeklē alternatīvas un jāsaka paldies celmlauzim un vācu ķīmiķim Justum fon Lībigam, pirmajam bērnu ēdināšanas vēsturē, kurš 1865. gadā attīstīja, patentēja un nodeva lietošanai pirmo zīdaiņu mākslīgo piena maisījumu.
Iesākumā šķidrā formā, pēc tam jau pulvera veidā, jo pulveri varēja uzturēt veikala plauktos ilgāk.
Izklausās jau lieliski – ja mamma nevēlas vai medicīnisku iemeslu dēļ nav spējīga barot mazuli ar savu krūts pienu, tad veikali piedāvā plašu sortimentu tā aizvietošanai.
Krūti vai pudeli
Nevar noliegt, ka katram no šiem barošanas veidiem ir savas priekšrocības, kā arī negatīvās puses.
Ja ģimene izvēlas mazuli barot ar mākslīgo piena maisījumu, tas noteikti padara viņu ikdienu ērtāku, īpaši mammas. Viņai nav jābūt klāt pie bērniņa katrā barošanas reizē, to var darīt jebkurš. Barošanas reizes var būt retāk, jo piena maisījums ilgāk pārstrādājas paņem vairāk laika mazuļa gremošanas sistēmā.
Vēl var pieminēt arī mammas diētu, proti, viņai nav jāuztraucas un jādomā par kofeīna, alkohola ierobežošanu vai arī citu ēdienu kontroli, kas varētu radīt bērniņam gāzes vēderā, ja viņa barotu ar krūti.
Atliekot malā faktu, ka piena maisījums diezgan stipri sit pa maciņu, ir vēl vairāk iemeslu, kāpēc šī nav pati labākā izvēle jaundzimušajam.
Mākslīgais piena maisījums nesatur ne tuvu tik daudz antivielu, cik mātes piens, līdz ar to arī bērniņa imunitāte attīstās citādi – vājāk.
Mātes piena uzbūve ir daudz komplicētāka nekā piena maisījums, tas mainās līdz ar bērnu un viņa tā brīža vajadzībām. Tāpat maisījums var radīt aizcietējumus, gāzes un sāpes vēderā.
Tā kā mākslīgais piena maisījums tiek jaukts ar ūdeni, pastāv lielāks risks mazulim iegūt infekcijas tikai tāpēc, ka ūdens nav bijis pietiekami tīrs vai arī pudelīte nav bijusi pietiekami sterilizēta.
Vai, izpētot jaundzimušo piena maisījumu vēsturi, vecāki joprojām steigtos uz veikalu pēc kārtējās bundžas?
Slimību profilakses un kontroles centrs ir izveidojis lielisku bukletu jaunajām mammām par zīdīšanas nepieciešamību un uzsver mēģināt un censties, cik vien tas ir iespējams, meklēt profesionālu palīdzību, ja mamma nevar atrisināt radušās problēmas pati.
Mātes piens ir vienīgā, vispiemērotākā un nepieciešamākā uzturviela bērnam pirmajos sešos dzīves mēnešos,
un vienlaikus ar citu uzturu līdz divu gadu vecumam.
Arī zīdīšanai ir iespējams saskatīt negatīvās puses. Nepatīkama sajūta krūtīs, īpaši pirmajās zīdīšanas nedēļās, tas viss var novest arī līdz saplaisājušiem un pat asiņojošiem krūtsgaliem. Tas ir ļoti sāpīgi.
Tāpat ir iespējams iegūt aizsprostotus un bloķētus piena dziedzerus – arī ļoti sāpīga pieredze.
Mammai ir jāierobežo kofeīna patēriņš, kā arī alkohola daudzums. Plus šim visam var pievienot faktu, ka ir grūti noteikt, cik daudz bērniņš apēd, – ir vienkārši jāvadās pēc pilnu autiņbiksīkšu skaita diennaktī un bērna komforta līmeņa.
Nepieminot minerālvielas, vitamīnus, labos taukus, proteīnu, antivielas un hormonus, ko iegūst bērniņš, arī mammai šis process ir dziedinošs. Viņai vieglāk noris pēcdzemdību periods – ātrāk apstājas pēcdzemdību asiņošana, saraujas dzemde un atjaunojas ķermeņa masa, kāda tā bija pirms grūtniecības. Samazinās risks saslimt ar onkoloģiskām slimībām.
Pēc ASV iegūtiem datiem, sievietei, kura nav zīdījusi savu mazuli vai to darījusi mazāk par vienu mēnesi, ir sešas reizes lielāks risks saslimt ar krūts vēzi un 2,4 reizes lielāks risks saslimt ar olnīcu vēzi, kā arī šīs sievietes četras reizes biežāk slimo ar osteoporozi.
Māmiņām, kuras savus mazuļus zīda, retāk sastop pēcdzemdību depresijas.
Zīdīšana ir ļoti ērta un lēta. Bērnu iespējams paēdināt jebkurā brīdī un vietā, un nav nepieciešami lieki izdevumi pudeļu, pupiņu un mākslīgo maisījumu iegādei.
Zīdīšana ir pilnīgākais veids, kā mātei mīlēt savu bērnu.
Varbūt bērnus nemaz nevajag
Pēc savas pieredzes varu teikt, ka šis process iesākumā var nebūt viegls, tāpēc ir ieteicams iegūt informāciju par zīdīšanu, pirms to sāk darīt praksē.
Dzīvojot tālu Austrumos, kur dzima mūsu pirmā meita, daudz par zīdīšanu sākumā nezināju. Tas šķita kā dabīgs process, kas vienkārši notiks. Un notika. Komplektā ar asiņojošiem krūtsgaliem un sāpīgu krūšu piebriešanu un pietūkumu.
Devos atpakaļ uz slimnīcu, kur mani saveda kārtībā un pastāstīja, ko darīt citādi.
Ar otro meitu jau biju vairāk sagatavojusies, bija man gan krēms, gan krūšu aizsargi, un šī pieredze iesākās pavisam citādi un mierīgāk.
Abus bērnus baroju ilgāk par pusotru gadu un ne vienu dienu neesmu to nožēlojusi.
Iztiku bez kafijas, suši, alkohola un biju kopā ar meitām jebkurā diennakts laikā, kad viņām tas bija nepieciešams.
Zinu, ka iepriekš pieminētajiem produktiem ir atļautie daudzumi, taču mans lēmums bija – labāk droši nekā pēc tam nožēlot. Dzīve ir gara, tiku gan pie kafijas, gan glāzes vīna, kad zīdīšanas procesu noslēdzām.
Vai sabiedrība šodien ir kļuvusi pārāk egoistiska un rūpējas tikai par sevi? Vai esam gatavi nelielām neērtībām, lai citiem (piemēram, saviem bērniem) ir labāk un ērtāk? Vai tomēr šis ir “es” un “mans” laikmets, kad nevienam nerūp lietas, kas ir ārpus personīgām interesēm un izdevīguma?
Ja tā, tad kādu sabiedrību un bērnus mēs nodosim nākotnei un kādu nākotni mūsu bērniem? Varbūt bērnus nemaz nevajag?
Avoti: National Library of Medicine. “A History Of Infant Feeding”, SPKC buklets “Zīdīšanas ABC”
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
