Piektdien pulksten 17
Vērgales pagasta Saraiķos atklās ekspozīciju “Kurzemes zvejnieka
sēta”. To savās dzimtas mājās izveidojusi “Zariņu” saimniece
Ilma Ruduša. Lielākais darbarūķis esot vīrs Ignats, bet ekspozīcijas
iekārtošana uzticēta interjeristam un Ogres Mākslas skolas direktoram Pēterim
Aulmanim.

Vēl pirmdien darbi
“Zvejnieka sētas” ekspozīcijas ierīkošanā ritēja pilnā sparā un tās
veidotāji smēja, ka beigās vajadzēs strādāt arī pa naktīm. Ekspozīciju izvietos
I. Rudušas tēva Ernesta Rača būvētajā šķūnī. “Šī ir manu senču zeme.
Te ir divi hektāri. Savā laikā mammas vecāmāte viņai testamentā novēlēja. Tāpēc
mēs esam šeit. Un man ir ļoti stabila sajūta, ka es esmu uz savas senču zemes pilntiesīgs
pēctecis,” uzsver I. Ruduša.

Šķūņa pievārtē izvietota trīs vai četru vīru zvejas laiva. “Visu laiku domāju, ka to ir būvējis
meistars Reķis, jo tēvs par viņu ļoti daudz runāja. Bet, izrādās, meistars
Reķis viņpus Liepājas bijis, un tēvs ir braucis tikai konsultēties,”
saraiķniece noskaidrojusi sarunā ar vecāko māsu. Viņa vēl atceroties, kā tēvs
kopā ar brāli šķūnī laivu uzbūvēja. “Krievu laikos privātas laivas nebija.
Sākumā vīri ar pleciem vilka pa ruļļiem līdz jūrai, bet te pielika ķegaču
klāt un aizvilka uz jūras krastu, pēc tam – vēl kaut kur, un tā saplēsa. Un tā
gulēja visus šos gadus, smiltīs ieputināta. Viena kaimiņiene teica: Ilma, tur
ir tava tēva laiva,” stāsta ekspozīcijas veidotāja. Tēvs Aizsaulē aizgājis
1993. gadā. “To, ka laiva vēl ir dzīva, zināju, bet tieši kur,
nezināju.”

Tēvs bijis klāt arī partijas
Liepājas komitejas izklaidēs. “Protams, laivā reti kurš iekāpa, bet krastā
plostoja. Deva vienu robežsargu ar plinti līdzi, mēs laivā stiepām tīklus kādus
trīs vai četrus kilometrus no krasta, vedām zivis viņiem,” stāsta I. Rudušs,
kurš kopā ar sievastēvu gājis jūrā.

Laiva zvejā intensīvi izmantota
pirmskara laikā. Kara laikā tā stāvējusi kādu māju šķūnī. “Pēc kara,
atceros, viņam bija Kārlis, bija Arvīds komandā, gāja jūrā. No Liepājas brauca
mašīna, kur visas zivtiņas nodeva. Bišķi iedeva, ko mājās uz pannas
uzlikt,” I. Ruduša atceras. Tā bijis līdz 1947. gadam, kad
izveidots kolhozs un jūra pasludināta par slēgto zonu. Zvejniekiem piedāvāts
pārcelties uz Nīcas pusi. Taču Ernests Račis tam nav piekritis, sakot: “Te
es katru paksi esmu savām rokām uzcēlis, kāpēc lai es pārceltos.”

Šķūnī izvietos ar
zvejniecību saistītas lietas. Griestus rotā laivas milzīgā bura, turpat redzami
vēl paša Ernesta sakarinātie tīkli. Savukārt uz podestiem rindojas grozi, svari
un citi zvejniekam noderīgi rīki.

“Eksponātu ir ļoti
daudz, tagad ir tas grūtākais – atlasīt, ko likt un ko nelikt,” skaidro P. Aulmanis.
Viņš bijis precējies ar I. Rudušas māsu, kura, vēl pavisam jauna būdama,
aizgāja Mūžībā. Lai ekspozīcija nepārvērstos par vecu krāmu noliktavu,
saraiķniece pazīstamo mākslinieku uzaicinājusi nākt palīgā.

Taču ekspozīcijā varēs
apskatīt ne tikai zvejniecībā, bet arī lauksaimniecībā, galdniecībā, gaļas
pārstrādē un apavu izgatavošanā izmantotus rīkus. “Īpaši pēc kara bija
jāstrādā arī dažādi citi darbi,” paskaidro P. Aulmanis. Bet I. Ruduša
sajūsminās par senču talantu un vispusīgajām prasmēm.

Šķūņaugšā izremontēta
telpa, kur būs sievas puse un vīra puse. “Ko darīja sieviete un ko darīja
vīrietis. Taču jebkurā gadījumā, ja vajadzēja, mamma gāja tēvam palīgā, tēvs gāja
mammai palīgā,” atceras I. Ruduša. Pa ceļam uz šo telpu varēs
apskatīt zvejnieka mēteli, zābakus un citu apģērbu. 

Plašāk lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 19. septembra numurā.

#kvards-20130919-06#