Lielai daļai mūsu tautiešu eksotiskā zeme Turcija asociējas
ar laiskošanos pludmalē, siltām peldēm un tamlīdzīgām lietām. Diemžēl tāda
nebūt nav visa šī zeme. Reālā Turcija ir gana plaša – gan pludmales ar palmām,
gan granātkoku un mandarīnu birzis, gan kokvilnas un meloņu lauki, gan arī
kalni. Turklāt lielākā daļa zemes ir visnotaļ mežonīga.

Ceļojums uz Turciju iegadījās laikā, kad Latvijā jau
iestājies rudens ar ne pārāk tīkamiem laika apstākļiem. Pēc nedaudz vairāk nekā
trīs stundu lidojuma no Rīgas, nosēžoties Antālijas lidostā, ir patīkams
pārsteigums – kaut arī tuvojas pusnakts (tieši tikpat, cik Latvijā; Turcija ir
tajā pašā laika joslā), ir silts vasaras vakars.

Lepojas ar vēsturi

Jau pirmajā mirklī vietējais gids, kurš salīdzinoši labi
runā krievu valodā, uzsver, ka Turcijā tūristus iedala vasaras un ziemas
tūristos. Vasaras tūristi, no kuriem lielākā daļa ir atbraucēji no Krievijas,
neizrādot interesi par Turciju, nevēloties doties ekskursijās un iepazīt zemi.
Savukārt ziemas tūristi, kas lielākoties esot vācieši, skandināvi, kā arī
tūristi no Baltijas valstīm, kaut arī laikapstākļi arī ziemā Turcijā ir jauki
(Vidējā gaisa temperatūra ziemā no plus 11 līdz 15 grādiem, bet ja tā noslīd
līdz plus diviem grādiem, sākusies dabas katastrofa. Sniegs Turcijā pēdējo
reizi uzsnidzis 1984.gadā.), vairāk interesējas par iespēju apceļot zemi, nevis
dīki vāļāties pludmalē.

Ceļojuma programma ir ļoti piesātināta – ik dienu, nobraucot
autobusā no 600 līdz 800 kilometriem, apskatām ievērojamākās Turcijas vietas.
Kaut simtiem kilometru garie pārbraucieni lielākajai daļai Latvijas tūristu
liekas nogurdinoši un skats, veroties uz kalniem un izkaltušajiem pelēkajiem
laukiem, rada drūmu noskaņu, iepazīt Turciju ir patiesi interesanti.

Seldžuku impērijas karavānu mītnei Olbrukhanai blakus esošā
ūdenskrātuve uzdod neatminamu mīklu. Apaļā iedobe klintīs, par kuru vietējie
stāsta, ka ūdens tajā ir ap 145 metrus dziļš un ik pusstundu maina krāsu,
izskatās kā meteorīta krāteris, taču apstiprinājuma tam nav.

Nepārspējamu iespaidu atstāj dažnedažādu formu klintis, kas
līdzinās gan sēnēm, gan mistiskiem zvēriem. Daudzviet klintis ir kā skudru
pūžņi – tajās ir neskaitāmas ejas un labirinti, jo turku senči klintīs grebuši
mājokļus. Un vēl mūsdienās daudzviet šos senos mājokļus izmanto. Kādā vietā
ierīkoti ekskluzīvi dzīvokļi, citviet izveidota dārga pazemes viesnīca, kas
ekstrēmumā neatpaliek no Karostas cietuma mūsu pilsētā. Bet vēl citviet tuneļus
izmanto noliktavām, jo tie, kur temperatūra gan ziemā, gan vasarā ir + 7 grādi,
ir ideāli augļu un dārzeņu glabāšanai.

Tāpat iespaidīgas ir pazemes pilsētas. Pēc gida teiktā
Turcijā 10.gadsimtā pirms mūsu ēras bijis izveidots ap 200 pazemes pilsētu.
Vienu no tām ir iespēja apmeklēt arī letiņiem. Tiesa gan, tūristu apskatei
mūsdienās atvēlēti tikai četri no astoņiem pazemes stāviem, taču jau ar tiem
pietiek, lai gūtu adrenalīnu, teju četrrāpus lodājot pa šaurajām pazemes ejām
un nonākot arī kapenēs.

Sienu pļauj
septiņreiz gadā

Tūristiem, kuri ieradušies ne tikai gulšņāt, vietējie
labprāt izrāda arī to, ar ko nodarbojas mūsdienās, piemēram, podnieku
darbnīcas, kur no vietējiem baltajiem māliem ražo fajansu, bet no sarkanajiem –
keramiku. Tāpat tūristus iepazīstina ar pasaulē slaveno turku paklāju ražošanu,
kas ir roku darbs, un kažokādu un ādas rūpnīcu.

Kā stāsta gids, maldīgs esot uzskats, ka tūrisms Turcijā ir
visattīstītākā nozare. Pēc viņa teiktā pirmajā vietā ir lauksaimniecība, otrajā
– tekstilnozare, bet trešajā – mašīnbūve, jo Turcijā izgatavo gan ”Mercedes Benz”
transportlīdzekļus, gan citu mums ierastu marku braucamos. Un tikai piektajā
vietā esot tūrisms. Turklāt interesanti ir uzzināt, ka tūrisma uzplaukums
sācies 1980.gadu vidū, pēc tam, kad valdība piešķīrusi uzņēmējiem līdzekļus
viesnīcu būvēšanai.

Taujāts, ko gan iespējams izaudzēt tik liesā un izžuvušā
zemē, gids stāsta, ka pavasaros valsts gan esot zaļāka, nekā rudeņos. Un
izaudzēt siltā laika dēļ var praktiski visu – valdība konkrētos laikos par
velti pievada ūdeni, ar ko iespējams laistīt laukus. Kartupeļu ražu novāc
vairākas reizes gadā, bet sienu pļauj pat septiņreiz gadā.

Neizceļas ar čaklumu,
bet gatavi notirgot jebko

Ja pirms brauciena uz Turciju, bija dzirdēta vairāku
tautiešu jūsmošana par to, cik šī zeme tīra un kārtīga, tad nācās smagi vilties.
Tīra un uzkopta ir tikai tūristu zona. Ja viesnīcas un to apkārtne ir vārda
vistiešākajā nozīmē izlaizītas, tad, paejot mazliet tālāk, atklājas Turcijas
īstā seja. Pussagruvušas būdeles mijas ar lepnām villām.

Autobusu pieturvietas lielākajā daļā gadījumu ir tik
aizdomīgas, ka tajās patverties no vēja varētu būt bīstami. Un atkritumi ir
visur – ar tiem pilnas ceļmalas un vārtrūmes.

Ko gan var gribēt, ja reāli strādā tikai sievietes?
Sievietes ne tikai audzina bērnus un apdara mājas soli, bet paveic visus lauku
darbus. Viņas plūc kokvilnu un lasa olīvas. Pēdējā procesā vīri piepalīdzot
vien tik daudz, cik ar nūjām no kokiem nodauzot augļus. Sievietes novāc ķirbjus
un melones. Viņas novāc kartupeļu ražu. Turklāt dara to ar rokām – kartupeļu
kombainu liekot lietā tikai ļoti retās saimniecībās.

Vīri pārdod sieviešu saražoto un izriež krūti par it kā savu
veikumu. Tādēļ, acīm redzot, nav ko brīnīties, ka ielās redzami galvenokārt
vīri. Turklāt turku vīrieši lielu daļu dienas pavada, sēžot uz ielas vai kafejnīcās.

Toties viņi ir nepārspējami tirgoņi – gatavi pārdot visu
iespējamo un pat neiespējamo. Vismaz pāris frāzes iemācījušies dažādās valodās,
viņi potenciālajiem pircējiem pa tirgu skrien līdzi labu gabalu, mēģinot to
ievilināt savā piparbodītē.

Ja iekārojas ko nopirkt, pirmais vārds, kas jāiemācās, ir ”indirim”
jeb atlaides. Bez kaulēšanās andele Turcijā nav iedomājama. Te jāpiebilst, ka
oficiālā naudas vienība ir Turcijas lira (TRY; un 2 TRY ir aptuveni 70 eiro
centi), taču turki labprāt pieņem arī dolārus un eiro (tiesa gan, norēķinoties
ar eiro, iznāk pārmaksāt).

Neciena krievus un
sievietes

Kaut sievietes Turcijā padara lielāko daļu darba, attieksme
pret viņām no vietējo vīriešu puses ir nepatīkama. Sievietei jābūt paklausīgai
un jāklusē. Cieņas trūkums jūtams arī saskarsmē ar Eiropas sievietēm. Turklāt
pēc vietējiem standartiem sievietei jābūt stipri apaļīgai. Kā skaidro gids, tas
tādēļ, lai sieviete būtu spējīga daudz strādāt. Slaidās Eiropas sievietes turki
sauc par ”pusporcijām”.

Pat uz ielas lakatos galvas satuntulējušās vietējās
sievietes sastapt var reti, bet algotu darbu strādā tikai dažas – viņas rūpējas
par vīru un saimniecību. Un tā nav maza – ja ne māja, tad plašs dzīvoklis. Ja
esam pieraduši, ka aptuveni 45 kvadrātmetru plašs dzīvoklis jau pietiekams
ģimenei, tad Turcijā par mazu dzīvokli uzskata tādu, kura platība ir ap 150
kvadrātmetriem. Un interesanta ir uzskaite – mājokli ar viesistabu un vienu
guļamistabu uzskata par vienistabas dzīvokli – viesistaba kopējā istabu skaitā
netiek ierēķināta.

Iztaujājot gidu un par to saņemot apzīmējumu ”pusporcija”, uzzināju,
ka oficiāli Turcijā daudzsievība nav atļauta, taču valsts austrumos joprojām ir
vīri, kuriem ir pa sešām un pat septiņām sievām. Precēties turks var tikai pēc
tam, kad pabijis karadienestā. Un ir tad lielā daļā gadījumu sievu nolūko ne
jau viņš pats. Bieži, jau bērniem piedzimstot, viņu vecāki izlemj atvašu
likteni. Un izšķirties esot daudz sarežģītāk, nekā pie mums, tādēļ šķiras reti.

Vēl gids atklāj arī to, ka vislabāk apmaksāts darbs ir
skolotājiem un policistiem, kuru mēneša alga ir ap pusotru tūkstoti dolāru.

Un, kaut arī ievērojama daļa tūristu Turcijā ierodas tieši
no Krievijas, atstājot Turcijā ievērojamas naudas summas, cieņa pret krieviski
runājošajiem tā īsti nav jūtama. Jā, turki labāk runā krievu valodā, nekā,
piemēram, angliski vai vāciski, taču pret tūristiem no Eiropas, kuri nerunā vai
negrib runāt krieviski, attieksme ir korektāka.

Kaut arī Turcijā mazliet kaitina vietējo uzbāzība, cenšoties
par visu vari kaut ko notirgot, ir vērts doties uz šo zemi nevis kā vasaras,
bet ziemas tūristam. Kontrastā kailajiem kalniem un pelēkajiem laukiem ir
tīkami rudenī pastaigāties zem mandarīnu un granātkokiem, priecēt acis pie
ziedošiem banāniem, nolūkoties uz kokvilnas laukiem un meloņu plantācijām, kas
ir gluži dzeltenas no bagātīgās ražas. Un turklāt gardas – daudz saldākas un
sulīgākas, nekā pie mums lielveikalā iegādājamās.

94Skatīt galeriju