Foto: “Pērkona” dārdi papildina izgaismotās Liepājas “zibeņus”
Datumā, kad Liepāja svinēja savu dzimšanas dienu un piedzīvoja savu izgaismošanu visādos veidos un variantos, gan vietējie, gan ne tik vietējie (Labas vakaras!) ļaudis varēja baudīt kulta grupas ”Pērkons” koncertu kultūras namā ”Wiktorija”.
Artūrs Hūns
liepajniekiem.lv
Rēķinoties ar apstākli, ka koncerts bija pilnībā izpārdots, par sliktu noteikti nevarēja uzskatīt ideju “Wiktorijā” ierasties relatīvi laicīgi, lai nepalaistu garām pirmās notis, kamēr sanākušajiem laiku kavēja DJ Enkurs.
Cilvēku masas plūstin plūda “Wiktorijas” virzienā. Kāds varbūt arī samulsa par to, kura rinda ir uz ģērbtuvēm, kura – uz bāru, bet kura – uz labierīcībām, tomēr šādi apjukumi ir teju neizbēgami masu sarīkojumiem un, savstarpēji komunicējot, viss ātri tika noskaidrots un šīs aspekts ātri aizmirsts.
Tāpat jau ātri tika noskaidrots, ka rinda pēc atspirdzinošiem un uzmundrinošiem dzērieniem bija ierasti gara (vai ilga), taču kultūras nama pastāvīgie apmeklētāji pie šādas lietu kārtības jau pieraduši.
Labām manierēm apveltītās leģendas koncertu ieskandināja ar sasveicināšanos, respektīvi, ar enerģisko ”Labu vakar!”.
Tie, kuri “Wiktoriju” apmeklēja pirmoreiz, līdz ar koncerta pirmajiem akordiem paguva nopriecāties par pārsteidzoši kvalitatīvo skaņu, kas nebija tik intensīva, lai sistu laukā bungādiņas, bet tieši tik skaļa, lai rastos sajūta, ka atrodamies tajos pašos 80’ajos, kad “Pērkons” lika pamatus savam nu jau teju pusgadsimtu ilgajam tautā iemīļotās grupas statusam.
View this post on Instagram
Publika mūziķiem parādā nepalika ne enerģētikas, ne skaļuma ziņā, ar vētrainām ovācijām paužot savu pateicību un sajūsmu par laika un paaudžu pārbaudījumu izturējušajiem hitiem.
“Pērkons” par savu statusu atgādināja arī ar ”Dziesmu par sapumpuroto zaru”, ko daudzi atceras saistībā ar 1986. gada filmu ”Vai viegli būt jaunam?”.
Un ne velti, jo “Pērkons” daudziem no mums ir kā viens no logiem uz pagātni.
Arī šādi logi reizumis prasās pavērties, arī šādos logos mēs labprāt ieskatāmies un sirsnīgi, vienotā korī dziedam līdzi katram vārdam. Arī, ja kāds vārds paslīd garām.
Divos piegājienos leģendārais “Pērkons” klausītājus priecēja gan ar, tā teikt, roķīgākām, gan smeldzīgākām notīm, pieminot joprojām diemžēl aktuālo Ukrainas-Krievijas karu.
Koncertu noslēdza episkā slīdēšana pa slidotavu, kā arī krāna ūdentiņš.
Tajā brīdī pār šo rindu autoru nāca vairākas apjausmas.
Viena no tām – koncertā nebija neviena pirmatskaņojuma, ko grūti uzskatīt par pārsteigumu. No ”Pērkona” laikam jau neviens negaida jaunus eksperimentus, bet koncertēšanu desmitgadēs noslīpētus klasiskos šedevrus.
Šai grupai ir citas, daudz nozīmīgākas misijas. Viena no tām – radīt prieku. Ja reiz līdzi publikā dominējošajiem 40-gadniekiem un vēl mazliet vecākiem ļaudīm, to guva arī tie koncerta apmeklētāji, kuri 80. gadu beigās nevis līksmoja par “Pērkona” daiļradi, bet vēl tikai aizvadīja sava mūža pirmās dienas, tad tas saucams par piedzīvojumu, kas līmeņa un mēroga ziņā iziet ārpus ikdienas rāmjiem.